«Cilvēks ir apveltīts ar apziņu un maņām, kuras maldīgi liek sajusties tā, it kā būtu atdalīts no gaisa, sienas, koka, zieda. Savā ķermeniskumā cilvēks jūtas savrups, tādēļ arvien atrodas meklējumos, lai nokļūtu pie sākotnējās neatdalītības, kas ir pilnība, mīlestība un svētlaime,» domā jogas pasniedzēja Ineta Ķirse.
Viņa uzsver, ka īstā dzīve ir te un tagad, bet, lai to saprastu, cilvēkam pirmām kārtām ir jāiemācās zaudēt.
Aizgrābtība bērna acīs
Mēs arvien dodamies izlūkgājienos, jo savā virspusējībā jūtamies vientuļi un nepiepildīti. Tad, kad esam piepildījuši kādu savu vēlēšanos, tās baudījums parasti ir īslaicīgs, jo vienīgais, kas nekad nemainās, ir tas, ka viss nepārtraukti mainās. Neliekoties par šo fenomenu ne zinis, mēs turpinām meklējumus cerībā atrast to, kas ļautu sajusties drošībā un piepildītībā. Tomēr ar laiku apjēdzam, ka nemitīgie meklējumi rada vēl lielāku atdalītības sajūtu. Viena partija iepretim citai ir sadursme, viena reliģija iepretim otrai ir nevis vienotība, bet ķildas. Tieksme meklēt nezūd līdz brīdim, kamēr cilvēks atmostas ārpus formām un veidoliem, ārpus labā un ļaunā, apmierinājuma un sāpju pretstata robežas. Atmostas un saprot, ka viss, ko tu meklē, ir šeit un nekad un nekur nebija zudis. Vai priecīgā izbrīna, ko ieraugām bērna acīs tad, kad viņš jūras krastā ceļ smilšu pilis, ir iemācāma? Neviens nevar iemācīt brīnuma un aizgrābtības sajūtu, kas liek būt laimīgam tā vienkārši ne no kā. Tas notiek nepiespiesti un bez piepūles.
Brīdis, kurā brīnums un laimes strāvojums atrod tevi un nav atkarīgs ne no kādiem ārējiem apstākļiem, ir atmošanās patiesajā es stāvoklī.
Aiz priekšstatu robežām
Mēs esam mācīti, ka brīvību varam sajust vienīgi tad, kad kaut ko sev pievienojam klāt, bet tas ir ļoti maldīgi. Patiesībā notiek pretēji – mēs iegūstam, pieķeramies tam, un brīvība šajā brīdī ir zaudēta. Mums šķiet, ka nepieciešams sasniegt laimi, panākumus un bagātību, bet, lai cik daudz arī nepievienotu, mēs arvien nejūtam gaidīto vienotību, dziļi sevī saprotot, ka atkal nav. Paradokss, uz ko vēlos vērst uzmanību, ir tāds – ekstāzi var piedzīvot vienīgi zaudējot, nevis pievienojot. Tad, kad cilvēks iztukšo sevi no pilnīgi visa, tostarp no sevis paša, viņš nonāk klusumā, un tieši klusumā ir mīlestība.
Satiekoties diviem cilvēkiem, uz kādu mirkli izdodas izveidot savienojošos tiltus, bet bieži vien tie izrādās pārāk nestabili. Iepriekšējās pieredzes un atmiņas tomēr atšķiras, un saskarsmes vietā rodas berze un šķelšanās. Neviens nespēj piedalīties visās cita cilvēka emocijās, bailēs, vēlmēs, sapņos, pārdzīvojumos. Tad rodas strīdi un nesaskaņas. Patiesa saskarsme notiek tad, kad pieklusti. Mīlestība notiek klusumā. Kopā ar kādu citu dvēseli tu ienirsti nezināmā gudrībā. Ārpus viedokļu un atmiņu robežām atrodas mierīga esības uztvere, vienkārša aptveršana bez jebkāda satura. Tā ir mīlestības sfēra, kurā iekļūšana nav atkarīga no emocijām vai domām. Tā ir aiziešana aiz priekšstatu robežām.
Neturēt dzīves upi
Dzīves laikā mēs saskaramies ar daudziem sīkiem zaudējumiem, un, ja tā brītiņu padomā, nav nemaz tik grūti iztēloties visu ieguvumu un zaudējumu virkni. Ikviens zaudējums šķiet sāpīgs, jo ego cenšas noturēt zaudējumu. Bet ego ir tikai prāta izdomājums, tāpēc arī sāpes ir tikai prāta ilūzija. Ieguvumi un zaudējumi ir vienas medaļas divas puses. Vienīgais patiesais ieguvums ir atrast to, ko nekad neesi zaudējis, atrast patiesi neatņemamo. Tas, ko vari meklēt, atrast un arī zaudēt, nav īsts.
Kas ir neatņemamais? Tā ir apziņa, kam tu nevari pieskarties, ko nevari satvert. Tu esi dzīvīgums, kas plūst cauri ķermenim mīlestības veidā. Atbrīvot tvērienu un neturēties pie lietām tik stipri ir atgādinājums tam, ka viss, kam esi krampjaini pieķēries, ir jau miris, jo tā ir pagātne. Katrai minūtei es ļauju aiziet mūžībā, un manā priekšā atveras dzīve, kura nekad nebeidzas. Ļauju brīvi caur sevi joņot vēlmēm, situācijām, domām, notikumiem. Visas sajūtas ir enerģija. Katra doma ir enerģija. Visa dzīve ir enerģija. Ja šai enerģijai ļauj plūst bez noliegšanas, bez konflikta, tad tā ir bezrobežu, nebeidzama. Es atveru sirdi un baudu. Netraucēju notikumu gaitai. Ar roku pasniedzos pie upes ūdens. Ļauju tam skaloties cauri izplesto pirkstu spraugām. Neturu dzīves upi. Tā atnes priekus un ciešanas un arī aiznes. Es neko neturu.
Patiesa pret sevi
Lai kā es vairos no zaudējumiem, izzušana notiek, jo tā ir dabas daļa. Es nevaru noturēt mantas un sajūtas, padarīto darbu rezultātus, panākumus un skumjas, jaunību un ķermeņa veselību. Manā dārzā gliemeži katru dienu samaitā biešu lapas, bet vai tad tās raud un uztraucas: «Man būs jānomirst, es tagad nokaltīšu, ko man tagad darīt?» Tas ir ciklisks dabiskums. Problēma ir tajā, ka cilvēks sev piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi, lai gan mēs neesam nekas vairāk kā tā biešu lapa – daļa no dabas. Kļūsti par lapu – tad nebūs cerība un līdz ar to nebūs arī bezcerība. Arī puķe pļavā skaisti zied, ļauj dzīvīgumam plūst caur sevi un nedomā par to, kas bija vai būs. Kamēr cilvēks nav piedzīvojis īstus zaudējumus, var tikai pļāpāt par dažādiem konceptiem. Īsto dzīvīgumu un ļaušanos nevar iemācīties.
Esmu pilnīgi patiesa pret sevi – pret to, kas es esmu, un, galvenais, pret to, ko es esmu izdomājusi par sevi. Ik brīdi cenšos būt autentiska – netēlot, neizlikties, nebūvēt to, kas es neesmu, jo tas mani aizved tālāk no brīvības. Ir neciešami izlikties par kaut ko citu. Kooperēšanās ar apkārtējo cilvēku projekcijām par sevi liek man sajusties slimai. Mans ķermenis ir instruments, caur kuru runā Gars, tāpēc īpaši svētīgi ir zaudēt nozīmīgumu un ambīcijas. Daudzu traumu rezultātā mans labais celis neļauj vairs pozicionēties dejā tā kā agrāk, un es to uzskatu par svētību. Pateicoties tam, nevaru izpausties savā egoismā. Matērija ir vienīgi gara izpausme.
Klātesamība – mirklīgas izmaiņas
Jo kļūstu modrāka savā apziņā, jo izprotamāki šķiet filozofa Sartra vārdi, ka saprast, uztvert un apzināt otru cilvēku nozīmē izprast un uztvert to, kas viņš nav. Mēs esam pieraduši redzēt cilvēku veidolā, ko uzbūvējusi atmiņa pēc saskarsmes pieredzes ar viņu. Taču atmiņā viss ir pilnīgi relatīvs.
Nevajag izdomāt to, kas bija, jo tagad ir citādi. Klātbūtnes mirklī nav trajektorijas, kas ved uz pagātni vai nākotni. Ja cilvēks uz konkrēto mirkli lūkojas caur pagātnes brillēm, tad tieši atmiņa ir atšķirtības veicinātāja. Tas, kas ir, nav atkarīgs no redzespunkta. Tas, kas ir, vienkārši eksistē. Ne pārāk bieži iznāk saskarties ar realitāti, ja atrodies savā sapņu un izdomājumu pasaulītē. Ja esam klātesoši, viss notiek pavisam citādi. Klātesamību ir ļoti grūti apraktīt, jo tās ir mirklīgas iekšējas izmaiņas. Būt klātesošam nenozīmē būt bezrūpīgam vai nejūtīgam. Dzīve ir radošuma essence, bet radošums ir spontāns. Radošums ir patiesa ekspresija, bet mūsu ķermeņi ir instrumenti, ar kuru palīdzību augtākie spēki rada mākslas darbus.
