No daiļās un temperamentīgās Rūtas Vella kalpos līdz Indrānmātei Blaumaņa lugā – tāds ir bijis Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas aktrises mūžs. Pati viņa teic, ka tas ir bijis raibs – bagāts darbiem un nedarbiem, daudz kas piedzīvots.
Rūtas loma Vella kalpu abās sērijās bija Lolitas pirmā saskare ar kino. «Tas bija interesanti, aizraujoši, tā bija jauna pieredze,» vērtē aktrise un atzīst, ka filmējot toreiz pat neiedomājās, ka šī filma tik ilgi būs skatītājiem interesanta. «Šodien ir interesanti paskatīties uz sevi pēc tik daudz gadiem un uz saviem partneriem, un nevar pateikt, ka tā filma ir uzņemta pirms 40 gadiem. Filmai droši vien vairāk ir nozīme skatītāju nekā filmēšanas komandas atmiņās. Rūta man bija pirmā kinoloma. Toreiz biju pēc Teātra fakultātes trešā kursa, man bija 22 gadi un, kad filma nonāca pie skatītājiem, jau 23.»
Vella kalpiem bijis garš sagatavošanas posms. Treniņi ar jāšanu zirga mugurā, ar paukošanos. Dublieru toreiz nebija. «Es jau mazliet mācēju jāt ar zirgu, man tas nebija kaut kas nezināms,» aizkulises atklāj lieliskā aktrise.
Savu teātra mūžu viņa vērtē kā skaistu. «Raibs, bagāts ar dzīves pieredzi, lomām, darbu, ar nedarbiem. Ļoti labi, ka tā ir. Teātris ir mans darbs, tā ir mana profesija. Strādājot es nekad nesaku: vai, cik šī man mīļa loma, vai, cik cita man nepatīk! Vienādi godprātīgi strādāju ar katru piedāvājumu. Protams, ir tādas lomas, kuras vairāk palikušas prātā. Liepājas periodā tā bija Kristīne Ugunī, Roza Bernda, Nacionālajā teātrī Komivojažiera nāve Mihaila Kublinska režijā.»
Pēc Teātra fakultātes beigšanas Lolita trīs gadus pavadījusi Liepājas teātrī. «Tur bija daudzas interesantas lomas. Un es pati kā cilvēks biju iesviesta reālajā dzīvē. Visu laiku dzīvoju kopā ar vecākiem, biju Rīgas meitene, un viss bija daudzmaz sakārtots. Tad pēkšņi Liepājā es biju viena pati. Bet varu teikt, ka tas bija bagāts periods. No Liepājas teātra gan dabūju aiziet... veselības dēļ, jo mans organisms nepanesa mitro gaisu, kāds ir Liepājā. Saasinājās hroniskas kaites. Varbūt teātrī domāja, ka es to darīju citu apsvērumu dēļ, bet tas tiešām bija veselības dēļ. Dzīvē notiek tā, kā tam acīmredzot ir jānotiek.»
Mākslu nevar novērtēt objektīvi
Atgriežoties pie šodienas – pie pēdējām lomām, Lolita izsaucas: «Kurš latvietis nav lasījis Blaumani? Skolā tā bija obligātā literatūra. Blaumani ir interesanti lasīt, piesaista viņa rakstības stils. Taču tas ir pilnīgi kaut kas cits, vai tu lasi Blaumaņa lugas, prozu vai esi tajā iekšā un strādā kā aktieris. Tās ir atšķirīgas lietas. Tā īsti Blaumaņa nozīmīgumu, viņa dziļumu un to, cik viņš ir gudrs rakstnieks, esmu sapratusi, tikai spēlējot viņa lugās. Tā ir pasaules klases dramaturģija. Es arī nešķiroju Blaumaņa darbus mīļākos un nemīļākos. Viss atkarīgs no tā, kādā dzīves situācijā tu lasi Blaumani. Pēc kāda laika ir mainījusies tava personīgā dzīve, dzīve tev apkārt. Un lasot atkal tu ieraugi pavisam ko citu, ko līdz tam nebiji ieraudzījis, neesi sapratis. Man pašai pārsteigums, ka esmu tik daudz Blaumani spēlējusi. Esmu bijusi Kristīne, Elīna, Roplainiete, Vešeriene, Indrānmāte. Es labi atceros Blaumaņa Ugunī, tā ir viena no skaistākajām izrādēm. Tagad mēs iestudējām noveli Purva bridējs, un es pēkšņi uzreiz sapratu, ko nosaka mana dzīves pieredze, Blaumani ieraudzīju pavisam citādāku. Daudz ko jaunu ieraudzīju.» «Ļoti žēl, ka Blaumanis nav izgājis pasaulē tā, kā viņš to būtu pelnījis. Viņa darbi acīmredzot nav tik kvalitatīvi tulkoti, piedāvāti. Tas ir akmentiņš mūsu lauciņā,» ar nožēlu secina aktrise. «Es skatījos Indrānus iepriekšējā iestudējumā, kur Indrānmāte bija Velta Līne. Tagad es skatos uz Indrānmāti citādāk, jo es viņu tomēr daudz kur vainoju pie visa tā, kas notiek Indrānu sētā un ar viņas dēliem. Ar viņas pašas dzīvi un ar dēlu dzīvēm. Es viņu nebūt neidealizēju. Rezultāts, protams, ir bēdīgs un skumjš. Viņa smagi dzīvo savu dzīvi. Blaumanis jau ir ierakstījis, ka viņa neko jaunu nespēj pārmainīt, viņa pat sevi nespēj pārmainīt. Viņas saprašanai ir griesti. Viņš dziļi, it kā slēpti ir par šīm lietām runājis. Mātes un tēva attiecībām, par to, kas ir bijis un kādi rezultāti, kā viss tur lēnām brucis…»
Pēc šāda raksturojuma likumsakarīgs ir jautājums, kā aktrise atiet no smagām lomām. «Man nevajag atiet, es vienkārši pārģērbjos un eju mājās.
Ir smagas izrādes, kurām beidzoties tevi pārņem viegluma sajūta, jo tu vienkārši visu esi atrisinājis. Grūtāk ir ar tām lomām, kur tēls neatrisina, bet paliek šinī smaguma punktā. Ar to, protams, ir sarežģītāk. Bet tas ir mans darbs, mana profesija. Un kā es no tā visa tieku vai netieku ārā, tā ir mana problēma,» pasmaida Lolita.
Lolita tikusi arī nominēta par sezonas labāko aktrisi teātrī. «Ir patīkami, ja tevi novērtē. Es sevi neidealizēju un nekad tronī neesmu cēlusi. Es neticu vārdam labākais. Sevišķi vēl mākslā. Kā var pateikt, kurš ir labākais? Es uzskatu, ja tu esi nominēts, ka tā jau ir liela atzinība. Es vārdu labākais pat nelietoju, jo vienam cilvēkam, atnākot uz izrādi, varbūt patīk viens aktieris un viņam šis aktieris ir labākais, blakussēdētājam varbūt cits. Kā mēs objektīvi mākslā varam pateikt, kurš ir labāks? Kurš – Mocarts vai Bēthovens?» pārliecināta aktrise un stāsta, ka viņai kā labākajai sezonas aktrisei ticis arī Elzas Radziņas kulons, kuru gan rokā neesot paturējusi. «Kur tas ir, būtu jāprasa gaišreģiem, jo tas ir mistiskā veidā pazudis. Vēl vienā sezonā esmu to rokā turējusi, saņēmusi. Tas ir skaists, liels, violets kulons. Aktrisei Mārai Zemdegai, kura to saņēma, mistiskā kārtā tas pazudis. Jācer, ka līdz nākamajam rudenim, kad kulons būs jādod tālāk, atkal atradīsies.»
Dzīve sastāv no mazām laimītēm
Pievēršoties ārpusteātra dzīvei, Lolita ar piepildījuma sajūtu saka: «Es domāju, ka lielās, traģiskās lietas man gājušas garām, un varu teikt, ka esmu laimīga. No mazajām nelaimēm esmu izķepurojusies. Tā lielā laime nemaz nav, dzīve sastāv no mazām laimītēm. Pēkšņi laimes sajūta mani pārņem, kad esmu pie jūras vai dabā, vai kādā skaistā koncertā. Būt iedvesmojošā koncertā ir arī viens no augstākajiem laimes brīžiem.»
Kā ar atpūtu? «Es nedomāju, ka tā ir atpūta, kad es sēžu dīvānā, izstiepusi kājas, un skatos griestos, fonā skanot televīzijai. Es neesmu praktizējusi tā saucamo aktīvo atpūtu. Atpūta kādreiz ir mirklis klusuma. Man patīk pie dabas būt. Mana mīļākā vietiņa ir Engurē pie jūras. Tur man ir mazs mini mājoklītis, mana mini pasaule – mana svētvieta. Tur blakus ir lielā jūra un mežs. Tā ir vienkārši fantastika tur atrasties. Tur es enerģētiski uzlādējos kā nekur citur. Es esmu Rīgas meitene. Dīvaini, kad nāk pavasaris, vasara, man vajag būt ārā, pie dabas, laukos, pie jūras, bet tikai ārā no pilsētas. Kā nāk septembris, tā manī iedarbojas skolēna sindroms. Jābrauc atpakaļ uz Rīgu, jo tuvojas 1. septembris. Pēc tam es varu aizbraukt, paskatīties uz dzeltenajām lapām, bet tūlīt pat naski atpakaļ. Jābūt pilsētā, jo sākas atkal jauna dzīve,» pasmaida aktrise.
Prieku un laimi Lolitai sagādā arī ģimene. Viņas vīrs Dainis Kalns ir ķirurgs un Opersvētku rīkotājs. «Laimīga sakritība, ka mēs satiekoties katrs bijām ar savu bagāžu un mūsu bagāžā katram bija mīlestība pret mūziku, pret operu,» teic aktrise un ar īpašu mīļumu stāsta par abiem mazbērniem – dēla Kristapa bērniem – Astrīdu, kurai drīz būs četri gadi, un Augustu, kuram drīz būs trīs gadi. «Tad, kad es pie viņiem tieku, tad esmu priecīga un laimīga ar viņiem padarboties.»
«Draudzība un mīlestība man nozīmē daudz. Man ir plašs paziņu loks un minimāls tuvāko draugu loks. Īsta draudzība, kas iet gadiem cauri, tā ir fantastiska vērtība un ne tik bieži sastopama. Draudzība, kas iet gadiem cauri, man ir ar Liepājas teātra bijušo aktrisi Ainu Kareli. Mēs varam tikties biežāk vai retāk, tas nemaina mūsu savstarpējo saskarsmi un aprunājamo tēmu loku, kuras mums ir interesanti pārrunāt. Grūtības, sāpes sakrājušās, bet nevajag satikties, lai otram to uzkrautu,» pārliecināta aktrise.
Lolita lasa dažādu literatūru. «Pie gultas man stāv kaudzīte grāmatu – tad es lasu vienu, tad rodas vēlme lasīt pilnīgi kaut ko citu. Sāku lasīt Imanta un Rimanta Ziedoņu Leišmalīti. Vērtīga grāmata. Nesen izlasīju Margitas Gūtmanes grāmatu par Veroniku Strēlerti. Man jauna pasaule atklājās. Gan pati Strēlerte kā personība, gan viņas dzeja un arī tā pasaule, kurā viņa bija dzīvojusi, kad bija trimdā. Pēc tam izlasīju vairākus viņas dzejoļu krājumus, un man milzīga pasaule atklājās. Padomju laikos bija aizliegta viņas dzeja, pēc tam gan biju lasījusi, bet ar šo grāmatu ieguvu kaut ko savai dvēselei. Es biju viena no tām izredzētajām, kas savā laikā mācījās Rīgas 1. vidusskolā, jo tur bija fantastiski pasniedzēji. Mākslas vēsturi pasniedza Gunārs Jukumnieks, mūzikas vēsturi un mūziku – Arturs Dirnsons, kurš pat jebkuram draiskākajam audzēknim radīja sajēgu par mūziku. Tur bija spēcīgs dramatiskais kolektīvs. Tā bija skola, kura iedeva ne tikai zināšanas, bet bagātināja mūsu dvēseles. Tas man liekas pats būtiskākais, kas tagad skolās nenotiek. Šodienas skolēni tiek vājprātīgi apzagti. Kad ir jautājumu un atbilžu raidījumi, tad jaunie cilvēki zina nosaukt mazāko ciematiņu Ķīnas kalnos, bet uz viselementārāko jautājumu par Blaumani viņi nezinās atbildēt. Tas ir bēdīgi,» secina aktrise.
Vaicāju, vai aktrise jūtas vēl jauna? «Sievietei katrs vecums ir skaists. Jaunība ir skaista, tev visa pasaule pie kājām, un tu visu vari, viss piepildīsies. Vēlāk ir tā, ka tu gūsti jaunu pieredzi, bet jūti, ka mazāk zini. Jauki ir tas, ka mani vēl daudz kas interesē. Man nāk šī atziņa, ka es aizvien mazāk un mazāk zinu. Ar gadiem šī atziņa pastiprinās un virza uz priekšu.»
