Kaspars Ādamsons XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu pulkā ir jaunākais. Taču šim goda pienākumam jaunība vien papildu plusus nedod. Galvenais ir paveiktais, un Kaspara radošā biogrāfija to noteikti apliecina.
Ar kora pasauli viņš ir saistīts jau vairāk nekā desmit gadu, un katrs no tiem ir nopietna darba un profesionālās izaugsmes pilns.
Mācoties un pieredzi gūstot
Atstājot bērnības laiku vēlākam pārstāstam, var teikt, ka visi soļi šajā ceļā sperti mērķtiecīgi. Vispirms – Emīla Dārziņa mūzikas skola, vijoles klase pie Romana Šnē, un, paša Kaspara vārdiem runājot, «šajos desmit gados ar vijoli saaugot kopā ļoti cieši». Pēc tam – izvēle par labu diriģēšanai, tās pamatus apgūstot Rīgas Doma kora skolā un turpinot izkopt prasmi Mūzikas akadēmijā (MA). Šie četri gadi pie diriģenta Andra Veismaņa, kā tagad vērtē bijušais students, vēl vairāk devuši pārliecību, ka iesāktais jāturpina. «Sadarbība ar pedagogu bija veiksmīga un radoša, tāpēc pie viņa mācījos arī maģistrantūrā.» Turklāt maģistra grāds rosinājis neapstāties. «Nevienu brīdi neesmu juties visu zinošs un visu varošs, vienmēr gribējies iegūt ko jaunu, celt savu profesionālo līmeni.»
Tas arī bijis lielākais dzenulis turpināt mācīties. Kaspara vērtējumā, kordiriģēšanā Latvijā ir daudz labu pasniedzēju, tāpat koru, tāpēc īstu nepieciešamību to studēt arī ārpus valsts neesot saskatījis. Par orķestri šādas iekšējas pārliecības gan trūcis, tāpēc Tallinā mācījies pie Paula Megi un ieguvis maģistra grādu orķestra diriģēšanā. Tieši Megi arī viņu iedrošinājis iestāties Stokholmas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Šo studiju gadu diriģents sauc par ļoti vērtīgu un piepildītu arī tāpēc, ka katru nedēļu varējis klausīties Radio orķestra mēģinājumus Daniela Hārdinga vadībā un apmeklēt šā pasaulē atzītā diriģenta meistarklases. Savukārt paša iegūtā prasme apliecināta, uzstājoties ar dažādu Zviedrijas pilsētu, piemēram, Stokholmas, Jēvles, Ūmeo un Fālunas, simfoniskajiem orķestriem, kā arī ar Gotlandes pūtēju orķestri 2011. gada Adventes koncertā Visbijas Domā. Bet pērnā gada Jāņos, jau pēc studiju beigšanas, diriģēti divi koncerti ar Linšēpingas pūtēju orķestri, pie kura Kaspars vairākkārt atgriezies arī šajā gadā. «Tā ir liela pieredze, kuru man pagaidām grūti ar ko citu salīdzināt,» atzīst Kaspars.
Viņš arī priecājas, ja sadarboties piedāvā viņa pedagogs Andris Veismanis. «Biežāk tas notiek ar Vidzemes kamerorķestri, taču, piemēram, ar Liepājas Simfonisko orķestri esam piedalījušies Vestsaidas stāsta iestudējumos. Labprāt iesaistos, ja vien rodas tāda iespēja.»
Desmit gadu kora zīmē
Taču, manuprāt, jāmin vēl viens priekšnosacījums: ja daudzie pienākumi pret koriem to atļauj... Kaspars pasmaida un piekrīt: «Var teikt arī tā, jo visi pēdējie desmit gadi ir pagājuši kora zīmē.» Tieši tā – kora zīmē, jo šo koru ir daudz. Sākot ar pašu pirmo kolektīvu – tēta Ārija Šķepasta vadīto RLB kamerkori Austrums, ar ko arī kārtots vidusskolas noslēguma eksāmens. Uzreiz pēc iestāšanās MA Kasparam tiek piedāvāts kļūt par Sējas novada jauktā kora māksliniecisko vadītāju, tāpēc jau šoruden viņi varēs atskatīties uz dziesmu pilniem desmit darba gadiem. Savukārt 2004. gada pavasarī toreizējais Sōlas galvenais diriģents Valdis Butāns uzaicina Kasparu par savu kolēģi, un nu jau viņa un Sōlas vārdi viens no otra nav atdalāmi. «Toreiz labprāt atsaucos šim ierosinājumam un joprojām priecājos, ka tā notika. Vienubrīd diriģēju arī vairākus Rīgas 6. vidusskolas kolektīvus un mācīju mūziku, bet, kad sākās studijas ārpus Latvijas, to vairs nevarēju savienot un vajadzēja stafeti atdot tēvam. Taču ar senās mūzikas ansambli Modus vivendi esmu kopā visu šo laiku. Senā mūzika ir vēl viena šķautne, kas mani ļoti saista, un to jau studiju laikā papildus apguvu pie profesora Ērika van Nevela Beļģijā.»
Kopš 2009. gada Kaspars Ādamsons ir arī Limbažu apriņķa kora virsdiriģents un pēdējos divus gadus atbild ne tikai par pieaugušo, bet arī skolēnu koriem. «Man ir liels prieks, ka sadarbība ar apriņķa koru diriģentiem kļūst arvien ciešāka un veiksmīgāka. Lai cik grūti dažkārt ir apstākļi, mēs esam vienisprātis, ka svarīgākais ir darīt, tad gandarījums par dziedāšanu un dziesmu nekur nepazūd.»
Šo pārliecību viņā nostiprinājuši arī kopīgie mēģinājumi, kas, aizvadītā gada nogalē visā Latvijā sākušies un aprīlī beigušies, rādījuši, ka lielākoties strādāts nopietni.
Vēl patīkamākas emocijas un pārliecību, ka dziesmu svētki būs skaisti, radījušas koru skates. Tajās kopā startēja ap 400 koru, jaunais virsdiriģents noklausījies vairāk nekā pusi no tiem. «Būt žūrijā un vērtēt kolēģu veikumu ir gods un atbildība reizē. Tāda pieredze man ir pirmoreiz. Pārvērst skaitļos katra kolektīva vairāku gadu darbu nav viegli, taču domāju, ka visi žūrijā aicinātie diriģenti un mūzikas speciālisti man piekritīs: ikreiz ir ārkārtīgi liela vēlēšanās sagaidīt no kora pārliecinošu, drošu, interesantu, muzikāli un tehniski pārdomātu un sakārtotu vieglumu. Prieks, ka šādu uzstāšanos bija daudz. Turklāt ne tikai Rīgā, bet katrā no koru apriņķiem vairāki kolektīvi nāca ar šādu piedāvājumu, ar godprātīgi paveiktu un muzikāli interesantu darbu. Tāpēc priekšnesumu patiešām varēja baudīt, un tas bagātināja arī emocionāli.»
Divi no vienas ģimenes
Vārdus «gods» un «atbildība» Kaspars mūsu sarunā lieto vairākkārt. Tie noder arī, lai raksturotu savas izjūtas brīdī, kad saņemts uzaicinājums piepulcēties virsdiriģentu jeb izredzēto (muzikoloģes Ilmas Grauzdiņas veiksmīgi atrastais apzīmējums) pulkam.
Viņš neslēpj, ka bijis ārkārtīgi pārsteigts, priecīgs un saviļņots par šo titulu, jo nekad iepriekš nebija domājis, ka paša ikdienas darbs ar kolektīviem un vēlme savas zināšanas papildināt var rezultēties šādā godā. «Tā ir liela atbildība un ļoti pagodinošs tituls. It īpaši ne gados pieredzējušam diriģentam, kāds savos divdesmit astoņos, manuprāt, esmu es. Biju arī izbrīnīts, ka šo jauno virsdiriģentu ir tik daudz – deviņi. Manuprāt, tas ir labi, jo nozīmē, ka ieguldītais darbs tiek novērtēts. Tas ir arī stimuls visiem, pat studentiem, ka nav jāsasniedz 50 vai 60 gadu robeža, lai tavs padarītais un centība tiktu atzīti.»
Dziesmas lielajai dienai tūlīt, tūlīt klāt esot, virsdiriģenta ikdiena ir gana piesātināta (arī koru kari Sōlai priekšā), tāpēc pat īsti apmulsumam un jautājumam «Kā būs Mežaparkā?» nav nedz laika, nedz vietas. «Kā būs, to mēs redzēsim jūlija pirmajā nedēļā,» spriež Kaspars. «Bet nešaubos, ka svētki būs skaisti. Pieredzes ziņā man ir bijis gods diriģēt pagājušajos Skolu jaunatnes dziesmu svētkos Rīgā, varbūt abus šos svētkus var salīdzināt. Esmu arī sapratis, ka virsdiriģentam reizē ar lielo godu ir ļauts izbaudīt tos augļus, ko katrs kolektīvs un katra kolektīva vadītājs svētku starpposmā, regulāri strādājot, ir nogatavinājis. Tā tiešām ir unikāla iespēja.»
Savukārt koristi un klausītāji kļūs liecinieki vēl kādam agrāk nefiksētam faktam, tātad arī unikālam gadījumam. Proti, XXV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos virsdiriģentu tribīnē kāps divi vienas ģimenes locekļi: tēvs un dēls – Ārijs Šķepasts un Kaspars Ādamsons. Juniors atkal met skatu atpakaļ: «Es tiešām biju ļoti pārsteigts un iepriecināts, kad pērnvasar Aira Birziņa man zvanīja un uzrunāja šim pienākumam. Vēl priecīgāks un smaidīgāks kļuvu, uzzinot, ka Ivars Cinkuss zvanījis tētim ar tieši tādu pašu lūgumu. Tajā brīdī es sapratu, ka tas tiešām būs viens koncerts, viena diena un vieni svētki, kad abi varēsim izbaudīt šīs izjūtas, ko dod iespēja būt virsdiriģentu tribīnē un diriģēt lielo kopkori.»
Ir jālemj pašam
Un te nu vieta solītajam bērnības stāstam, jo arī Dārziņskolas izvēlei, kas jau minēta, ir sava priekšvēsture. Šajā skolā visi mazie puikas un meitenes parasti nonāk, turoties pie mammas vai tēta rokas... ŠķepastuĀdamsonu ģimenes (Kasparam ticis mammas uzvārds, ko viņa paturējusi apprecoties) pirmdzimtais nav izņēmums. Turklāt bagāžā ir arī abu vecāku muzikālās izglītības. Tētis savulaik absolvējis konservatorijas (Mūzikas akadēmijas) diriģēšanas nodaļu, savukārt mamma, turpat iegūstot mūzikas skolotājas specialitāti, piepildījusi savu bērnības sapni – visu mūžu strādājusi bērnudārzā, kur joprojām ir muzikālā audzinātāja. Protams, pirmās mūzikas stundas viņam un pusotru gadu jaunākajam brālim bērnudārzā pasniegusi mamma, tāpat ritmikas nodarbībās pavadījumu spēlējusi viņa. Mamma dziedājusi tēta vadītajos koros, abi puikas gājuši uz koncertiem, vēlāk paši tajos tikuši iesaistīti un spēlējuši dažādus mūzikas instrumentus...
«Tas viss noteikti ietekmēja manu vēlēšanos kļūt par mūziķi,» nešaubās Kaspars. «Tāpat brāļa un māsas izvēli mācīties Rīgas Doma kora skolā. Varētu teikt, ka šī mūzikas pasaule mums jau ir asinīs. Tomēr ir naivi domāt, ka visi mazi ķipari ar lielāko prieku spēlē vijoli, klavieres, flautu vai vēl kaut ko. Noteikti arī man un brālim instrumenta spēle brīžiem nelikās tik saistoša, tāpat gribējās iet ārā ar draugiem uzspēlēt bumbu. Taču pienāk brīdis, kad ir jāizšķiras par vienu vai otru. Un tad lēmums ir jāpieņem katram pašam.»
Tā bijis jārīkojas arī viņam, jo brīdī, kad Dārziņskolu nomainījusi Rīgas Doma kora skola, Kaspars vienu gadu mēģinājis apvienot mācības un... sportiskās aktivitātes. Jā, trenējies Skonto futbola kluba jauniešu komandā. Tātad profesionālā vienībā, nevis amatieros, kas bumbu padzenā šad tad – savā brīvajā laikā. «Neviens no vecākiem mani šajā ziņā nemēģināja atrunāt, jo abi zināja, cik daudz man futbols nozīmē jau kopš mazotnes un cik simtiem reižu ceļgali apskādēti, sētā spēlējot. Viņi pagaidīja šo gadu, līdz pats sapratu, ka apvienot ir grūti. Aptvēru arī, ka, izvēloties sportu par galveno savā dzīvē, nopietni trenēties vajadzēja sākt vismaz pirms gadiem desmit... Tādējādi secināju, ka mūzikas pamati manī sēž iekšā daudz spēcīgāk un stabilāk. Tāpēc arī mana izšķiršanās bija vienīgā loģiskā – mūzika.»
Sports joprojām cieņā
Savukārt šajā izšķirīgajā brīdī futbolam iedotais kurvītis tā pievilcību nebūt nav mazinājis. Turklāt, lai cik ikdiena mūzikas pilna, aktuālas spēles joprojām ir Kaspara un viņa draugu dienaskārtībā. «Cenšamies sekot svarīgākajām spēlēm, ko translē televīzija. Tāpat ejam uz stadionu, lai justu līdzi un atbalstītu savējos. Ja tas neizdodas klātienē, jo mūziķiem vakari parasti ir paši aizņemtākie, vismaz pie televizora ekrāna sapulcējamies. Satiekamies Vecrīgā vai aizejam pie kāda mājās un kopā noskatāmies maču. Pasaules čempionātam hokejā sekojām, cik laiks atļāva. Jo, protams, daudz manu draugu un kolēģu jūt līdzi šīm sportiskajām aktivitātēm, kā, es domāju, dara liela daļa Latvijas.»
Brīvo laiku Kaspars meklē un arī atrod (tiesa, ne tik bieži, kā gribētos), lai vismaz reizi nedēļā kopā ar draudzeni Madaru un kolēģiem uzspēlētu skvošu. Ja izdodas, labprāt atsaucas dziedātāju vai domubiedru aicinājumiem spēlēt futbolu (ziemas mēnešos kādā zālē, vasarā pļavā vai pludmalē), basketbolu, arī pludmales volejbolu... «Daudz ko gribas pagūt, vienīgi laika visam nepietiek,» viņš nopūšas.
Nopūta pavada arī Kaspara teikto, ka reti esot tie brīži, kad visam ĀdamsonuŠķepastu piecniekam izdodas satikties pilnā sastāvā un tēvam ar dēlu atrast mirkli profesionālām sarunām par kordiriģēšanas lietām. «Diemžēl mēs reti tiekamies, jo dzīves kļūst arvien piesātinātākas.» Vienīgi ar brāli neesot problēmu regulāri satikties, jo abi strādā jauktajā korī Sēja, tātad tā ir iespēja apspriest gan profesionālus jautājumus, gan pārrunāt sadzīves jaunumus.
Lielās dienas jūlijā
Taču jau iepriekš, vēl dzīvojot ģimenē, nevis atsevišķi kā tagad, kopā ar savu līgavu Madaru, Kaspars paguva pierast, ka tēvs dēla veikumu vai muzikālo sasniegumu skaļi uzteic visai skopi – tikai pašās izcilākajās reizēs. Viņu tas savukārt allaž rosinājis izdarīt vairāk, labāk, cenšoties doties uz priekšu un neieslīgstot labpatikā par to, kas jau izdevies: vai nu kāda laba atzīme saņemta, kāds skaņdarbs veiksmīgi nospēlēts, nodiriģēts. Arī draugu, kolēģu un citu vērtējumos diriģents labprātāk sadzird kādu ieteikumu vai papildinājumu, kas norāda uz to, ko vēl iespējams darīt, kur vēl iespējams augt, nevis tikai pozitīvas atsauksmes: «Paldies! Brīnišķīgi! Malacis.» «Manuprāt, uzslavas un komplimenti vien īsti uz priekšu nevirza. Turklāt es nejūtos visu sasniedzis.»
Viss nekādā ziņā nebūs arī 7. jūlija lielais koncerts Mežaparka estrādē un jauneklīgais diriģents dziedātāju tūkstošu priekšā. Radošo ieceru Kasparam netrūkst, bet, lai tās īstenotos, viņš pats vēlas un arī citiem novēl savu muzikālo vēlmju piepildījumu ikdienā. «Tas ir tas, ko es vērtēju visaugstāk, gan strādājot ar dziedātājiem Sōlā, gan Sējas korī, gan mūsu senās mūzikas ansamblī. Protams, katram no šiem kolektīviem ir savs repertuārs, savu spēju robežas, bet man ir milzīgs prieks, ja dziedātāji man uzticas, un mēs, kopā strādājot, varam tuvināties mūzikas būtībai. Diemžēl brīvā laika kļūst arvien mazāk, taču es būtu ārkārtīgi priecīgs, ja šīs pasaulīgās rūpes un pienākumi netraucētu nevienam manam dziedātājam, nevienam citam dziedātājam, tāpat katram cilvēkam ieklausīties savā sirdī un sajust vēlmi izteikt sevi arī ārpus ikdienas pelēkās jomas. Vienalga kā – dziedot, dejojot, teātri spēlējot... Jā, es vēlētos, lai cilvēks varētu būt brīvs savā gara lidojumā un savās iekšējās vēlmēs izpausties tieši kultūrā un mākslā.»
***
Kaspara Ādamsona diriģētajai Ilonas Rupaines latgaliešu tautas dziesmai Gaismeņa ausa un noslēguma koncertam izskanot, XXV Vispārējie dziesmu svētki būs beigušies. Taču viņa paša dzīvē tas būs tikai viens no zīmīgajiem jūlija notikumiem. Vēl zīmīgāks un personiskāks būs 12. datums – Madaras un Kaspara kāzu diena. Savukārt nākamajā nedēļā pēc kāzām koris Sōla dodas uz Itāliju, uz konkursu. Pēc tam iecerēts vienu nedēļu atpūsties Horvātijā, un tad jau būs klāt augusts, kad Limbažu apriņķa kori Kaspara vadībā piedalīsies pilsētas svētkos. Bet augusta beigas atnāks ar kora Sōla nometni, un tad jau roku sniedz septembris – jaunā sezona... «Jā, vasarā brīvo dienu un stundu ir vairāk, taču pavisam brīva tā nav. Tas ir ļoti labi, jo uz vairākiem mēnešiem atstāt novārtā diriģēšanu un dziedāšanu nedrīkst. Nedrīkst arī ieslīgt rāmumā,» saka diriģents.
