Ziedonis Skrīvelis: audējs, tautas daiļamatu meistars, pasaules apceļotājs, kalnos kāpējs. Saņēmis novada domes Atzinības rakstu par ilggadēju radošo darbību un ieguldījumu Saulkrastu kultūras dzīves attīstībā.
Danco Saulkrastu senioru deju kolektīvā Saulgrieži (vadītāja Judīte Krūmiņa). Piedalīsies XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV Deju svētkos. 75 gadus jauns. Tāda varētu būt īsa vizītkarte, kas raksturo šo sirmo vīru. Taču patiesībā Ziedonim dzīve ir saaudusies raibu raibā, jau kopš agras bērnības.
Sitas un – izsitas
Saejot kopā un laižot pasaulē puikas, Jansoniem droši vien ne prātā nenāca, ka dzīve izvērtīsies tik skarba. Sākoties karam, ģimenes tēvam Eduardam palaimējās izmukt no iesaukšanas vācu armijā, taču no krieviem izvairīties neizdevās. Viņu iesauca, un Eduards krita tajā pašā ziemā Kurzemes katlā. Hermīne, kura tobrīd stipri slimoja, palika viena ar abiem mazajiem bērniem. Radi tikām nelikās mierā, kamēr pierunāja, lai vecāko, nīkulīgāko atdodot adopcijā. Vecākais un nīkulīgākais bija Ziedonis... (Pēc tam gan Hermīne visu mūžu sev nespēja piedot šo soli.) Tā nu puišelis nonāca pie kāda pavecāka bezbērnu pāra no Pabažiem. Skrīveļiem atvases bija mirušas pavisam maziņas, un pie Ziedoņa viņi tika jau krietni pusmūžā. Tomēr savu adoptēto bērnu Zelma un Jānis no sirds mīlējuši. To apliecina sirsnība, ar kādu par saviem audžuvecākiem runā Ziedonis. Neskatoties uz švako pēckara gadu rocību, vecāki mudināja puiku skoloties. Ziedonis, kurš tolaik mācījies Saulkrastu vidusskolas 8. klasē, atceras kādu rūgtu epizodi. Proti, Skrīveļiem, tāpat kā citiem kolhozniekiem, bija ļauts turēt govi. Diemžēl lopiņš bijis jau vecs un pienu vairs nav devis. Tādējādi mamma nolēmusi izaudzināt vēl vienu gotiņu. Tā kā Ziedoņa vecāki toreiz jau bijuši krietni gados, pēc likuma viņiem pienākušies 60 kilogrami graudu. Taču kolhoza pilnsapulcē priekšsēdētājs bargi paziņojis: Skrīvelim nepienākas nekas! Kādi tur vēl graudi, ja viņš audzina otru govi un puiku sūta vidusskolā! Ziedonim tas uzsitis pamatīgu riebumu pret kolhozu. Vecāki, protams, gribējuši, lai dēls paliek pie zemes, tomēr puisim lauku būšana nav gājusi pie sirds. Tēvs noskaities, bet par varītēm nav turējis ciet – sak', nepatīk lauki, tad ej uz pilsētu un sities pats kā proti.
Tā nu Ziedonis 17 gadu vecumā ieradies Rīgā un sācis strādāt fabrikā. Tieši tonedēļ visa padomju zeme ar parādēm un koncertiem atzīmējusi boļševiku revolūcijas gadadienu. Arī darbavietā ticis rīkots pasākums. Štrunts ar to svinīgo daļu, taču pēc tās bijuši arī danči... Ziedonim trakoti gribējies paballēties: «Taču man toreiz nekādu prātīgu drēbju nebija –paplukusi žaketīte un izdilušas bikšeles. Par piemērotām balles kurpēm vispār nerunāsim. Apavi, ko valkāja mans istabas biedrs, nederēja, jo bija vairākus izmērus par lielu. Kļuva skaidrs, ka nekāda ballēšanās nesanāks, jo nav ko vilkt ne mugurā, ne kājās. Atceros, tovakar no pazemojuma nekur nevarēju rast mieru un staigāju pa Ģertrūdes ielu no viena gala līdz otram. Bija slapjdraņķis. Sniegs kusa uz maniem vaigiem un jaucās kopā ar asarām... Tad es pieņēmu lēmumu: šādi brīži manā dzīvē vairs neatkārtosies. Nekad. Turpmāk man būs gan pieklājīgas drēbes, gan laba izglītība.» Ziedonis sev doto vārdu turēja. Vēl fabrikā strādājot, viņš pabeidza vakarskolu. Pēc tam mācījās Rīgas Celtniecības tehnikuma Gāzes saimniecības nodaļā (1969). Jau tolaik pats gāzes šefs, kurš tehnikumā lekcijas lasīja, piedāvāja centīgajam latviešu puisim amatu, par kuru tik jauns cilvēks pat sapņot nevarēja. Ziedonis Skrīvelis kļuva par gāzes saimniecības dispečeru, kura kompetencē bija maģistrālā gāzes vada pārraudzība visā Baltijā. Vai nebija bail uzņemties tik lielu amatu, vēl profenē mācoties? Viņš atbild: «Tobrīd nebija bail, bet, atskatoties uz visu šodienas acīm – nē, nemūžam tam nepiekristu!» Strādājot gāzeniekos, jaunais censonis neklātienē studēja latviešu valodu un literatūru Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, pēc beigšanas saņemdams skolotāja diplomu (1973). Skolā gan pabūt tā arī neiznāca, jo vēlāk Ziedoni pārvilināja uzņēmums Rīgas ūdens. Arī tur savu tehnisko karjeru viņš turpināja kā dispečers. Tāpat kā iepriekš, amats deva milzīgas pilnvaras un uzlika pamatīgu atbildību. Ziedonis kontrolēja pilsētas sūkņu stacijas un rūpējās, lai visi abonenti saņemtu ūdeni. Šajā nozarē viņš nostrādāja līdz pašai pensijai, vairāk nekā 20 gadus katru dienu cītīgi braukādams uz Rīgu.
Tobrīd Skrīveļi jau bija pārcēlušies uz Saulkrastiem un dzīvoja pieticīgā mājiņā, kuru savulaik cēla no vecas, sazāģētas rijas (tēvam palaimējās iegādāties šos dēļus par lētu naudu). Namiņš nelīdzinās lepnajām villām, kas, perfekti koptu dārzu ieskautas, slienas kūrortpilsētas teritorijā. Ciemojoties pie Ziedoņa intervijas laikā, nodomāju: šeit nu gan mierīgi var neslēgt durvis ciet. Nevienam zaglim te nebūtu ko iesākt. Redzams, ka Ziedonis mantu nevairo, jo, kā zināms, to kapā līdzi nepaņemsi, bet savukārt naudai aizsaulē esot dikti neizdevīgs maiņas kurss. Bet tas, protams, nenozīmē, ka viņš ir tukšinieks. Patiesībā šim vīram ir tādas bagātības, kuras nevienam gramslim nebūtu pa spēkam aizstiept. Ziedonim pieder Āzijas tempļu zelts un sudrabs, Dienvidāfrikas dimantu mirdzums un Makčupikču inku dārgumi, Eiropas muzeju vērtības un saullēkti kalnos.
Pasaules baudītājs
Ziedonis Skrīvelis ir tāds kā... feinšmekers (feinschmecker) – gardēdis, kurš bauda iespaidus no pasaules skaistākajām vietām. Varētu teikt, ka zināmā mērā šai negausībai viņu pievērsis paša brālis. Tas, būdams fiziski brašs vīrs, nodarbojies ar dažādām sportiskām aktivitātēm. Populārā kalnos kāpšana, ar kuru tolaik aizrāvās vai visi padomju jaunieši, bijusi viena no tām. Lai pierādītu, ka nav nekāda švaka freilene, ko vējš nopūtīs no virsotnes, arī Ziedonis nolēmis mest izaicinājumu kalniem. Pirmoreiz klājies ļoti grūti. Pie sevis domājis: ak, šausmas... Savā atvaļinājumā... Pats par savu naudu... Tādas mokas! Taču pienācis nākamais pavasaris, un atkal devies augstkalnu pārgājienā. Gadu gaitā Ziedonis vairākas reizes ir pārstaigājis Kaukāzu, Tjanšanu, Fanu kalnus – vārdu sakot, visus bijušās Padomju Savienības augstāko kalnu grēdu maršrutus. Kad padomija nojuka, viņš tik un tā turpināja apceļot pasauli. Kur bijis? Vieglāk uzskaitīt, kur nav bijis. Lielākoties Ziedonis ceļo ar tūrisma firmu Impro, brauc individuāli vai nelielā kompānijā. Eiropa izskatīta krustu šķērsu. Nu jau izveidojusies arī apskaužama eksotisko zemju kolekcija. Birmā īstu kultūršoku radījusi Jangonas budistu svētvieta – Švedagonas pagodu komplekss un 2500 gadu vecais, pārdabiski greznais templis ar 60 tonnu smago zelta jumtu. «Sajūtas bija tādas kā aborigēnam, kurš, pirmoreiz iznācis no džungļiem, pēkšņi ierauga zeltā mirdzošās svētnīcas... Vēl viena eksotiska zeme, kas pārsteidz ar savu svētvietu krāšņumu, ir Kambodža. Biju templī ar sudraba grīdu, nu tā – 50 reiz 50 metri, tonna ornamentu tīrā sudrabā. Esmu redzējis Japānu, kad sakura tikko sāk ziedēt. Pasaka... Esmu apceļojis Indonēziju – Taizemi, Dienvidameriku, Pakistānu. Gribu vēlreiz doties uz Āfriku, izbaudīt Sudānas pirmatnību. Dienvidāfrika, protams, ir skaista, bet pārāk civilizēta. Paziņas apceļ – Ziedoni, tevi velk uz turieni, kur tie plikie pupi!»
Saku: vai dieniņ, tā Sudāna taču ir galīgi ekstrēma vieta! «Bet vai tad es arī neesmu ekstrēms?» atjautā Ziedonis.
Daudzus interesējot, kur gan viņš to naudu ņem, lai katru gadu blandītos pa pasauli. «Reiz viens tantuks pat uz Saulkrastu domi gāja priekšniekiem vaicāt, par kādiem līdzekļiem es braukāju. Domē atbildējuši: Ziedonis pliku kartupeli ar siļķi ēd. Tad gan man sanāca smiekli – šodien taču siļķe ir par gaļu dārgāka. Neko neesmu zadzis, bet katru santīmu godīgi savām rokām pelnījis. Es neatļaujos neko lieku.»
Vaļasprieks – aušana
Vēl viena bagātība, kas pieder šim vīram, ir aušanas prasme un tautas daiļamatu meistara tituls. To varēja nopelnīt daudzu gadu laikā, cītīgi piedaloties izstādēs ar darbiem, kas bija izpildīti dažādās sarežģītās tehnikās.
Ziedonis atceras, ka audžuvecāku mājās kāds vienmēr ir audis. Kaimiņiene līdzējusi pamātei atcerēties, kā viss darāms. Tā kā Ziedonis nemitīgi dīdījies apkārt, spolītes un kamoliņus tīdams, sievas piesēdinājušas puiku pie stellēm, lai provē pats. Vēlāk, Rīgā strādājot, Ziedonis sācis darboties tolaik slavenajā tautas daiļamatu studijā Rīdze. Tieši tur, pie īstiem sava aroda pratējiem, viņš apguvis aušanas mākslas smalkākos noslēpumus un iemaņas. Meistars ar saviem darbiem regulāri piedalījies dažādās izstādēs. Viņa oriģinālaudumus iegādājies Latvijas Dabas muzejs, bet tautiskie lakati un novadu segas glabājas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Latvijas Vēstures muzeja fondos. Izdzirdot bažas par savu audumu likteni pēc Rīgas pils ugunsgrēka, meistars mierina: «Ko nu par maniem darbiem raizēties – tās taču ir tikai segas! Starp muzeju eksponātiem ir daudz lielākas vērtības. Par tām, lūk, gan jāuztraucas.»
Skaidrs, ka mūsdienās ar aušanu bagāts nekļūsi. «Aušana ir tikai vaļasprieks. Ja es nopārdodu vienu divus deķus gadā, tas jau ir daudz,» nopūšas Ziedonis. Toties prieks rodas, bagātīgi apdāvinot draugus un paziņas. Pirms gadiem pieciem, kad meistars svinējis 70 gadu jubileju, zālē bijuši vismaz 100 apsveicēju. Todien ikviens saņēmis kādu no Ziedoņa austajām dāvanām.
Ieminos, ka, no malas vērojot, aušana šķiet mazkustīgs darbs – audējs tik sēž pie stellēm kā ar pakaļu pie beņķīša pielīmēts. Tādu glupību dzirdot, Ziedonis iesaucas: «Ko jūs! Aušana taču ir viena vienīga kustība! Strādā gan rokas, gan kājas. Latgales segu ielasījuma tehnikā, ko iegādājās Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, es audu pusotru mēnesi, astoņas līdz desmit stundas katru dienu. Aušana neprasa mazāku piepūli kā dejošana.» Jāpiemetina, ka arī Ziedoņa danču partnere Rasma Garklāva ir audēja. Viņa gan atzīst, ka neaužot tā kā Ziedonis: «Ak, kā viņš to dara! Ātri un skaisti. Skatos un pie sevis domāju: nu kaut varētu tik veikli padejot, kā tu aud... Žvīks žvāks! Kā atspole.»
Saulgriežu danči
Ziedonis Skrīvelis tautas dančiem pievērsies tikai pensijas gados. Senāk dikti iznesīgi valsējis kursos pie leģendārās Veltas Kalniņas, kura kopā ar savu dzīvesdraugu Ilgvaru balles dejās apmācījusi daudzas latviešu paaudzes. Tagad dancošana prasa daudz pamatīgāku piepūli, saka Ziedonis: «Šad tad gadās, ka aizmirstu un kaut ko sajaucu. Tad gan mani drusku palamā. No vīriešiem kolektīvā esmu pats vecākais. Savukārt mana partnere ir no dāmām viscienījamākajā vecumā – viņai ir 82 gadi. Tomēr jāatzīst, ka Rasma ir daudz jestrāka nekā es.»
Izrādās, savulaik Rasmai bijis krietni jāpiepūlas, lai piedabūtu Ziedoni pie dancošanas: «Kad aizgāju uz Saulgriežiem, man pāris gadu nebija pastāvīga partnera. Es jau sen to Ziedoni biju noskatījusi un vairākas reizes provēju dabūt uz mēģinājumiem. Bet šis tik – nē un nē! – esot jāstrādā, nav laika. Beigu beigās cits nekas neatlika kā tieši pie mājas ar mašīnu piebraukt un paziņot: cauri ir, tagad es tevi vedīšu uz dancošanu! Ziedonis, protams, lūkoja visādi izlocīties – šodien nevarot, ķiplokus ēdis. Es šim pretī: nav nekāda vaina, es arī tikko ķiplokus ēdu! Gluži vai ar varu iedabūju mašīnā. Un tā jau gadus 13 dancojam vienā pārī visiem pa priekšu. Sākumā gāja visādi. Es ar viņu pat kāvos. Ziedonis man nepareizo roku sniedz pretī, es šim – pļekš! – pa to. Lai dod pareizo! Tiesa, gadi prasa savu, tomēr man ar Ziedoni ir ļoti labi sadejot.»
Tūlīt, tūlīt arī Saulgriežu vīri un sievas savus danča soļus varēs ieaust kopīgajā musturā, ko veidos dejotāji no visas Latvijas. Ziedonim šie būs jau trešie Dziesmu un deju svētki. «Tas prieks un gandarījums, tās emocijas koncerta laikā, kad esi starp tūkstošiem dejotāju – nū... tas ir kaut kas! Turklāt svētku sajūta jau nebeidzas līdz ar pēdējo deju. Aizrautīga līksme turpinās arī pēc uzstāšanās, kad tūkstošiem dalībnieku, visu ceļu kopīgi gavilēdami, brauc uz pilsētas centru. Tad dzied visi, kas atrodas tramvaja vagonā. Pa Vecrīgu staigā tūkstošiem ļaužu tautas tērpos. Visi ir tik laimīgi un saliedēti. Šo sajūtu sauc par latvietību.»
