Jau desmit gadus Rucavas novada Aizstrautos čakla saimniece Olga Dūrēja cep lauku maizi, speķa raušus un sklandraušus. Tikpat ilgi dzied tradīciju klubā. Olga uzskata, ka Rucavas novads ir īpašs. «Pati vieta jau ir īpaša. Pie jūras, pie Svētupes un Svētezera (tā kādreiz saukts Papes ezers). Pie ezera ir divi lieli akmeņi, nevar saprast, vai tie bijuši upurakmeņi. Tur ir vesels krāvums,» Olga stāsta, vilinot iepazīt tradīcijām bagāto Lejaskurzemes novadu.
«Esmu dzimusi rucavniece, bet šīs nav dzimtās mājas. Manu dzimto māju Liedagas vairs nav. Tās bija Ragagalā, vienā no Rucavas kādreizējiem daudzajiem ciemiem,» pastāsta Olga un atminas, ka šajā ciemā viņas bērnībā bijušas desmit mājas. Olga ir pēckara bērns, dzimusi 1947. gadā. «Tas bija kolhozu sākumlaiks. Atceros, ka ar tēvu Jāni pinām vainagus un vedām pārdot. Par ietirgoto naudu iznāca baltmaize un tēvam kāda alus pudele. Vēlāk jau nāca labāki laiki, bija lopi mājās, cepām raušus un sējām sieru. Pie lauku darbiem esmu pieradusi, visus protu.»
Īsta Jāņu meita
Jāņi Olgai ir īpaši svētki. Tēvs ir Jānis, un arī viens no viņas dēliem ir Jānis. «Esmu īstena Jāņu meita,» palepojas saimniece un atklāj, ka Rucavas pagastā ir kāda dzimta, kur vismaz četrās paaudzēs ir Jāņi – tie ir Ķesteri. «Jāņos Rucavā nav nekas atšķirīgs kā citur. Izņemot cieto sieru, kuru citur tā nesien. Tas ir vājpiena siers, ļoti ciets. Viens rucavnieks kādreiz teica: cietajam sieram jābūt tādam, ka iebāž gabaliņu mutē, ar zirgu aizbrauc uz Liepāju un vēl sūkā,» pasmej viņa un ar nožēlu secina, ka diemžēl alu gan brūvējusi nav. Jāņus Dūrēji parasti svin ģimenes lokā. Olga lepojas, ka visi dēli – rucavnieki. «Raimonds ir galdnieks, Jānis arī palīdz, Mārtiņš vairāk pa mežu darbojas, iet mātes un tēva pēdās. Es strādāju mežā, bet līdz ar mežsaimniecības likvidāciju dabūju aiziet, bet tā viss mūžs pavadīts šajā jomā.»
Rod risinājumu krīzes laikā
Olga prot cept garšīgu maizi. «Kad mana māte cepa maizi, tad man vairāk puiši bija prātā. Kad atnācu uz Aizstrautiem, te jau bija liela maizes krāsns, tad uznāca krīze. Nopirkām māju, naudas vairs nebija. Kaut ko taču vajadzēja pelnīt. Toreiz mums bija divas govis, braukāju pa laukiem ar pienu, sieru, krējumu. Beigās jaunākais dēls teica: mamma, tu tikai cep maizi! Visādi gājis, bet paldies visām Rucavas sievām par padomu. Ļoti daudzas sievas man ir pastāstījušas, ko pašas zinājušas. Tā jau saka: kamēr cilvēki cep maizi, tikmēr viņi mācīšoties to darīt. Nevar zināt, kāda kuro reizi iznāks. Gadās arī brāķi. Ir bijis, ka kukulis pārsprāgst pušu un laukā izšaujas tāda kā mēle.»
Viņa jau vairāk nekā desmit gadus katru nedēļu cep maizi. Maizīte izceļojusi pa visu pasauli – Franciju, Nīderlandi, pat uz Ameriku vesta. Olga ar maizīti brauc arī uz visiem tuvējiem gadatirgiem. «Cilvēki ļoti labi pērk. Vairāk saldskābo iemīļojuši, bet es cepu arī rupjo. Trīs krāsnis izcepu saldskābo un tikai vienu rupjo. Pati ēdu tikai rupjo. Dažreiz iznāk visu iztirgot, ka pašiem jāpērk veikalā.»
Jāgaida jaunie burkāni
Izrādās, ka sklandrauši patiesībā nemaz neesot Rucavas ēdiens. «Tas nāk no suitiem. Jāņos sagatavot sklandraušus ir grūti, jo vecie burkāni ir apēsti, bet jaunie nav vēl izauguši. Tiem vajadzīgi rudzu milti, bez rauga samīca mīklu. Ja vēlas mīkstākus, tad pieliek klāt taukus un vārītus kartupeļus. Masu sagatavo šķidrāku, lai var iesmērēt iekšā. Burkāniem pievieno olu un krējumu. Speķa raušiem galvenais, lai būtu izmantots īstais lauku speķis. Krūtiņām nav speķa garšas, tāpēc tās neder. Viens 80 gadus vecs kungs saka, ka es cepot tādus speķa raušus, kādus cepusi viņa vecāmāte. Man tas ir vislielākais kompliments,» atklāj Olga.
Viņas pensija ir tikai 73 lati, pārējo piepelna klāt un negaužas. «Es visu laiku brīvību mīlēju. Nesūdzos, esmu priecīga par to. Pašlaik lopus neturu, ir tikai divi kaķi un divi suņi. Te ir maza platība, kur govis ganīt, un viena govs ir miljonāra vaļasprieks. Saknes un kartupeļus izaudzējam paši, ābeļdārzā ienākas āboli. Kas tad tas par laucinieku, kas sev neizaudzēs iztiku! Kas laukos nav paēdis, tas ir slinks. Mežs ir tepat ar ogām, sēnēm, no kā var sagatavot krājumus ziemai.»
Dzied novada dziesmas
Vēl viens dzīvesprieka avots Olgai ir darbošanās Rucavas tradīciju klubā un arī jaundibinātajā organizācijā Rucavas sievas, kur godā tur vietējās tradīcijas. «Desmit gadus esmu saistīta ar tradīciju klubu. Dziedu ārzemniekiem un mūsu pašu ļaudīm. Šovasar būs liela slodze, jo sadarbībā ar Lauku ceļotāju viens maršruts interesentus vedīs uz Rucavu. Tautastērpus speciāli šuvām. Esmu priekšdziedātāja, dziedu Rucavas kāzu dziesmas, rādām improvizētu mielastu. Ieguvām atzinību par novada tradīciju saglabāšanu.»
Latvijas Radio 1. programmā pagājušajā pavasarī izskanēja raidījums par Rucavas kāzām, to vada Iveta Medene. «Tāpēc mums tagad ir arī disks. Rucavas kāzās iet jautri. Ar lielām dziedāšanām un darīšanām, ar kāzām raksturīgu apdziedāšanu. Dziesmu ir ļoti daudz. Pa ceļu braucot, skan vienas dziesmas, mājās – citas. Lielas atšķirības no Nīcas un Bārtas dziesmām Rucavas dziesmām nav, nīcenieki vien velk to garo ē. Rucavā visur raksturīga vienbalsīga dziedāšana. Folkloras kopas Iļģi vadītāja Ilga Reizniece teikusi, ka melodija ar vārdiem nav salaulāta. Var dziedāt visu, kas ienāk prātā.».
