Liepājas puses Nīcas novada Otaņķos, Otaņķu mājās, mīt čaklā Otaņķu ģimene. Visi lauku darbi pašu rokām paveikti, un saražotā pietiek ne tikai sev, bet var arī pārdot. Viegli nav, bet apstāties vairs nedrīkst, saka Ilga Prenclava.
Nīcas novada Otaņķos dzīvo četru paaudžu Otaņķu dzimta. «Dzīvo vecā saimniece Maiga Otaņķe, kurai ir 91 gads, – mana mamma. Viņa ir kārtīga saimniece, Otaņķos ieprecējās 20 gadu vecumā. Mans tēvs ir no sešu bērnu ģimenes, viņi bija trīs brāļi un trīs māsas. Vecākajam dēlam māja palika mantojumā, un tas bija mans tēvs. Viņiem bija liela gadu starpība – tēvam 40, mammai 20 gadu. Nākamajā dzimtā esmu es, Ilga Prenclava, un tad mana meita Pārsla Kupše. Pārslai ir trīs bērni – Raivis, Lauris, Aiva. Raivis ir īsts zemnieks, viņam patīk laukos strādāt. Laurim ir servisiņš. Aiva vēl mācās tirgot produkciju. Pavisam esam septiņi cilvēki, un visi esam iesaistīti ģimenes biznesā,» stāsta Otaņķu māju saimniece Ilga Prenclava.
Saimniecībā cep maizi, nodarbojas ar konditoreju, ar lopkopību un lauksaimniecību. «Visu, kas izaug mūsu zemē, tirgojam Liepājā savos veikaliņos. Zeme mums ir 120 hektāru, bet 54 hektāri ir mežs. Malka cepšanas vajadzībām ir pašiem, tā arī ieekonomējam. Ar meitu Pārslu mums ir kopā saimniecības, un mazdēls Raivis visu apstrādā. Tik liela viņam ir zemes mīlestība. Raivis vēl nomā ņēmis zemi, un ir daudz graudaugu. Tāpēc jau varam maizi no saviem miltiem cept,» lepojas Ilga un piebilst, «sākumā tikai cepām maizi, pārdevām piena produktus un dārzeņus. Aiz neko darīt vēl radās konditoreja.»
Vaļasprieks pārtop biznesā
Lauksaimniecībā tikai sezonā ņemot kādu palīgu, pārējā laikā tiek galā paši ar savas ģimenes spēkiem. Visi iet, un visi dara.
Trešdienas saimniecībai tādas tukšākas dienas. «Vienā tikšanās reizē trešdienā spriedām, ka sertifikātā rakstīts: maize un miltu izstrādājumi. Pārslai patīk cept cepumus, un pa drusciņai sākām cept, un tad aizgāja vairumā. Liepājā, Dzērves ielā, mums ir iekārtota ceptuve. Tur cep raušus, bulciņas, kēksus, ruletes. Mūsmājās cep rupjo, saldskābo maizi un cepumus. Mājās raušus nevar cept, jo ir tikai viena virtuve un pietrūkst vietas,» stāsta saimniece.
Ceptuvē vajag arī daudz olu, un, lai visam pietiktu, vajadzētu veselu fermu, taču vistas neturot tāpēc, ka nāk ūdeles un putnus nokož. «Mums kādreiz bija 20 vistu, vienubrīd pat 30. Cik mums pašiem vajadzēja, pietika un pat atlika olas. Ja es kādu rītu aizeju uz kūtiņu un visas vistiņas, arī jaunās, ir gar zemi, tad sirds apskrienas. Un, ja jāpērk olas, vienalga, tad tas nav to vērts,» secina Ilga un uzskaita, ka saimniecībā tur govis, jaunlopus, cūkas, suņus un kaķus. No sīklopiem vairāk nekā nav, jo, «ja pie lopiem nevar piestrādāt ar visu sirdi, jo ir gurķi jālasa, kartupeļi jārauj, sīpoli jālasa, maize jācep, visam pietrūkst laika». Ar liellopiem esot citādi – apkop rītā un vakarā. Visu viena ģimene nevar iespēt.
Pietiek spēka gan darbam, gan izklaidei
Atceroties saimniekošanas sākotni pēc kolhozu sabrukuma, Ilga stāsta: «Tad, kad sākās pārmaiņu laiks, 90. gadu sākumā, sākām no nulles. Nebija arī nekā no tehnikas. Kolhozu laikā taču pašam nebija. Pirmoreiz nokārtojām dokumentus par 20 hektāru apsaimniekošanu. Pēc tam paņēmām visu mantoto zemi. Es esmu tiešā sava tēva mantiniece. Tāpēc bija vieglāk nokārtot. Otaņķi ir arī manas dzimtās mājas. Ar maziem pārtraukumiem, kamēr mācījos, man te dzīve pagājusi. Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā beidzu zootehniķus. Maizīti jau sāku mīcīt, atceros, man bija pieci seši gadi. Mīcīju mīklu un brīnījos, kāpēc man mīkla neiet nost no rokām. Maizīti pati cepu, no mazām dienām ierasts. Tagad nāk talkā arī pagasta sievas. Darbs ir pamatīgs, sanāk darīt katru dienu. Vasaras karstumā bija grūti, jo tad nedrīkst būt ne logi, ne durvis vaļā, kamēr maizīti liek krāsnī. Karstās ogles pretī, tur ir ko turēt. Uzreiz var izcept 38 kilogramus saldskābo vai rupjo maizi. Neliekam klāt konservantus, tāpēc jūlijā, augustā un septembrī parādās pelējums. Var izmantot vislabākos graudus, bet, ja neliek konservantus, maizīte, vienalga, pelēs. Man ir 69 gadi, bet jūtos ļoti labi,» teic uzņēmīgā saimniece.
Viņai atliek laika arī Otaņķu etnogrāfiskajam ansamblim, pērn ar to piedalījusies festivālā Baltica.
«Mēs esam daudzstrādātāji ģimenē, tāpēc atrodas arī kāds brīvs brītiņš. Manējie lopus sakopj, darbojas tirgū, pa Liepājas tirgotavām, un viss notiek. Liepājā mums ir trīs tirdzniecības vietas, un tur tirgojam visu pašu saražoto. Daudz ir arī individuālo pasūtījumu. Mums bijis arī viens interesants pasūtījums – 12 metrus gara rulete. Kāds tēvs meitas izlaidumā klasei uzsauca šo našķi – 80 cilvēkiem.»
«Bet kur tad kaut kas bez darba notiek! Vadu visu Liepājas tirdzniecības darbu, man jāraugās, lai viss noritētu labi. Vēl mans pienākums ir govju slaukšana, tur mēs ar mammu maināmies. Es gan vairāk pa pilsētu darbojos. Darbs ir jāpadara, un tas man patīk. Ja redz, ka ir atdeve un viss izdodas, ir patīkami. Daudzi teic, ka mums skaista sēta. Mēs to neveidojam daiļdārzam. Darām visu, cik saprotam, cik mums pašiem ērti, jo patīk skaistums visapkārt. Vajag jau arī pašam kur piesiet aci,» sarunai pievienojas Ilgas meita Pārsla.
Savs sakāmais ir arī 91 gadu vecajai saimniecei Maigai Otaņķei: «1941. gadā šajā mājā ieprecējos, un tā viss mans mūžs pagājis. Vīrs Andrejs Otaņķis bija šo māju saimnieks. 100 hektāru zemes, 50 hektāru meža. Tagad izvāru savējiem pusdienas, vasarās kaut ko apleju. Neko lielu jau nevaru padarīt, tikai pa māju. Tālu paiet arī nekur nevaru. Ilgas znots Arnis Kupšis ar lopiem darbojas, bet pa dienām ir aizņemts Prenclavu dzirnavās, kur uzstāda klēti. Tas ir arī Arņa sirdsdarbs. Klēti nojauca, pārveda no Pērkones, un tagad tā tiek slieta Otaņķos.»
Ilga pastāsta par savas mammas ģimeni: «Mammai ir seši brāļi, sešas māsas. Palikušas piecas māsas, mana mamma ir pati vecākā. Bērni ģimenē dzimuši ar pusotra gada starplaiku. Kā nomērīts – meita, dēls, meita, dēls. Mammai kāzas bija, kad jaunākais brālis nemaz nebija dzimis. Jaunākais brālis tikai par mani divus gadus vecāks. Visi otaņķnieki. Mūsu sētā vēl saglabājusies klēts, kura celta 1886. gadā un kur viss saglabājies no senču laikiem. Tā bijusi kādreiz meitu klēts, kur meitas gājušas gulēt. Tagad te paglābjamies no karstuma un jubilejas svinam.»
Pārslas dēls Raivis stāsta, ka viņam lauki patīk. Sākumā mācījies vietējā Rudes pamatskolā, tad Liepājā, Rīgas Tehniskajā universitātē apguvis darbu ar datoriem. Pa vasaru nav laika pie datora piesēsties, bet ziemā, kad laukos darba mazāk, var veltīt laiku arī šim darbam. «Nākotni gan es gribu saistīt ar laukiem,» strikti nosaka Raivis.
Mantojumu tur augstā godā
Pārsla un Arnis izrāda arī viņiem piederošās dzirnavas. Pārsla stāsta: «Šīs ir mana vecvectēva 1885. gadā būvētās dzirnavas. Savulaik te mala miltus, un tās bija vienas no lielākajām dzirnavām Kurzemē – ar sešiem spārniem. Ir malts lopbarībai un rudzu milti maizītei. Pašlaik tās ir remontā un nedarbojas. Doma ir malt turpmāk miltus tikai maizītei, jo lopi vairs daudz nav palikuši.»
Arnis ir izpētījis dzirnavu vēsturi. «Dzirnavas 1885. gadā uzbūvēja Johans Ernests Rūdolfs Prenclavs. Viņš nācis no 11 bērnu ģimenes. Dzirnavas uzbūvēja, iekšā dzīvoja, strādāja, pelnīja un blakus būvēja māju. Būvdarbus finansēja no Vācijas, jo saimnieks pēc tautības bija vācietis. Bija lietuviešu darbaspēks un apmaksa bārterā. Kad dzirnavas bija gatavas, strādniekiem bez rindas gadu vai pusgadu mala miltus. Ir saglabājies 1935. gada foto, kur Prenclavu dzirnavas reklamētas kā lielākās Latvijā. Visur Latvijā ir dzirnavas ar četriem spārniem, bet Otaņķu pusē – ar sešiem spārniem. Un iekšā četri maļamie gaņģi. Dzimta kopš seniem laikiem te cepusi maizi. Malti milti lopbarībai un maizei. Šodien ekskursanti no Latvijas un arī no Krievijas brauc skatīties vecās dzirnavas. Te simtprocentīgi saglabājušās visas iekārtas, nekur citur valstī tādu dzirnavu nav. Tās ir mūsu ģimenes dzirnavas. Domājam tās sakārtot tā, lai varētu malt miltus rudzu maizei. Uz dzirnakmens maltiem miltiem ir daudz augstāka kvalitāte nekā veikalā iegādātiem. Tepat līdzās es ceļu klēti, un tā ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Pirms diviem gadiem pārcelta no Pērkones. Klēts būs paredzēta kā muzejs. Ir daudzi eksponāti savākti, tagad būs kur tos izlikt.» .
