Uldis Dumpis bagāts vectētiņš
Ar Nacionālā teātra populāro aktieri Uldi Dumpi satikāmies, kad viņš bija steidzīgs – tikko atbraucis no laukiem un jau pēc brīža jādodas uz uzņemšanas laukumu "UgunsGrēkā."
Aktierim ir 69 gadi, bet savus gadus viņš neizjūtot – ir tikpat sprigans kā jaunībā. Kā allaž ir daudz darba teātrī un vaļaspriekiem arī vēl atliek laiks.
«Es esmu īsts zemgalietis, no Bauskas puses. Ļoti velk dzimtā vieta. Bieži tagad aizbraucam, sakopjam kapus, kur dus vecāmamma un vecaistēvs, un vēl senāki senči,» stāsta Uldis, kurš piedzimis kara laikā un visas ar to saistītās milzīgās pārmaiņas pats pārdzīvojis. «Esmu pārdzīvojis 1949. gada izvešanas, Staļina nāvi, kā dzīve mainījās un beigu beigās sabruka, kā Latvija atguva savu neatkarību. Daudz savā dzīvē esmu piedzīvojis. Tie, kuriem 20 gadu, nevar daudz no tā saprast. Es varu teikt tā: man bijusi interesanta dzīve, nevaru sūdzēties. Bijuši gan prieki, gan bēdas. Bet tā, ka es būtu nīkuļojis, nevaru teikt,» vērtē aktieris, kurš joprojām ir noslogots savā profesijā.
«Ziemās spēlēju teātrī, vasarās atkal filmēšana. Tagad Nacionālajā teātrī daudz jauno aktieru, bet katram vecumam – savas lomas. Pierādīts, ka vispieprasītākais aktieris ir no 25 līdz 45 gadiem. Tas ir pilnīgi dabīgi, ka, vecākam paliekot, ir mazāk lomu. Bet izstumti mēs, vecie aktieri, neesam. Tik forša, ļoti talantīga ir jaunā paaudze. Es tikai priecājos par viņiem, lai tik nāk!» skatuves mākslinieks nemaz nav skaudīgs.
Kā atbrīvoties no lomas uzkrautās nastas? «No smagām lomām neateju, vienkārši pārģērbjos un eju mājās. Nogurums un viss, vairāk nekā nav. Ne jau vienmēr pēc smagas lomas esi salauzts. Vairāk atkarīgs no fiziskā stāvokļa, kādā mēs katrs kuro reizi esam.»
Ulda miera un nemiera osta ir lauki – skaistā vietā netālu no Cēsīm, Raiskumā, ezera krastā. «Tur nav atpūta, lauku mājās vispār nav atpūta, tur visu laiku kaut kas jādara,» nosmej Uldis, kura meita Dace ar ģimeni tur dzīvo pastāvīgi, bet viņš ar sievu tikai brīvajā laikā palīdz. «Klasiskā izpratnē tā nav lauku saimniecība. Tur strādā citus darbus, bet ne lauku darbus. Bet, kā jau lauku mājās, vienmēr ir ko darīt. Esmu arī bagāts vectēvs, manas meitas Daces ģimenē aug četras atvases.»
Vēl aktieris sevi sauc par svētdienas makšķernieku, kādreiz bijis arī mednieks, bet tas drīzāk bijis tāds bara instinkts, ne aizraušanās. «Mana sieva, piemēram, bez meža, bez sēņu lasīšanas nevar dzīvot. Bet man tas nav kaislīgs hobijs.»
Mazbērni izpestī no nepatikšanām
«Esmu vienīgais strādājošais palicis, un sieva mani lutina. Daina ir brīva meitene, jau četrus gadus nestrādā. Aktiera sievas laime, kad vīram puķes uzdāvina, tad arī aiznes uz mājām. Citādi es viņu nelutinu ar ziediem, vienīgi jubilejās. Kopā braucām ekskursijās, kopš robežas ir vaļā. Kopības sajūtu ģimenē rada tas, ka reizēm paņemam līdzi meitu vai kādu no mazbērniem. Sieva auklēja mazbērnus, kad viņi vēl Rīgā dzīvoja. Kad vecākajai mazmeitai vajadzēja iet skolā, tad pārcēlās uz Raiskumu. Es arī esmu auklējis mazbērnus, bet salīdzinoši maz, jo visu laiku esmu aizņemts darbā,» secina vectēvs.
Uldis lepojas ar saviem mazbērniem. Viņa vecākā mazmeita Madara studē Stradiņa universitātē, fizioterapeitos, mazdēls Reinis – Rīgas Tehniskajā universitātē ceļu būves inženieros, Jānis mācās 11. klasē Cēsu valsts ģimnāzijā, bet pastarīte Marta šogad beigs Cēsu Pastariņa skolas 6. klasi. «Martai patīk dejot deju kolektīvā, arī savā dzimšanas dienā viņa ar kolektīvu uzstājās. Reinis, kad mācījās skolā, arī dejoja. Madara un Reinis aktīvi darbojās studentu korporācijās: Madara – Imērijā, Reinis – Tālavijā. Laukos man tagad ir vieglāk, jo puiši nopļauj visu zālīti. Es jau arī papļauju, man patīk strādāt ar pļaujmašīnu, bet puikas palīdz, viņi fiziski stiprāki. Esmu lepns par mazbērniem, man ar viņiem interesanti. Man tā situācija, kāda visiem vecvecākiem. Kad tu kaut ko no kompjūtera nesaproti, tad sauc talkā mazbērnus. Kad es kaut ko salaižu dēlī, saucu Reini vai Madaru,» nosmej seniors.
Ģimenei ir arī kāds kuriozs stāsts par Reini, kad viņš vēl bijis trešklasnieks. «Bija rudens, meita Raiskumā sagrābusi lapas un mēģina ugunskuru aizdedzināt. Tās ir mitras un nedeg. Kādu stundu nomocījusies, līdz aizdedzina. Apmierināta iet iekšā, lai tas ugunskurs deg. Pēc brīža viņa iet paskatīties, vai viss ir kārtībā. Ugunskurs nedeg. Stāv viens spainis ar ūdeni, un ugunskurs ir nodzēsts. Viņa šausmās saka: Reini, tu nodzēsi ugunskuru? Puisis atbild: mums skolā mācīja, ja jūs ejat un redzat pamestu, degošu ugunskuru, tad jums ir jādara viss, lai to nodzēstu. Ņēmis un dzēsis. Meita saka: ko es viņam varu teikt, cilvēks rīkojies, kā viņam mācīts.»
Vai kāda no atvasēm plāno iet vectēva pēdās? Uldis pasmaida: «Marta runā par aktiera profesiju, bet viņai vēl daudz laika par to domāt. Meitenei ir 13 gadu. Meita Dace arī vidusskolas klasēs mazliet domāja par aktiera profesiju, bet neko nedarīja tajā virzienā, tā vairāk bija filozofēšana. Parasti jau neviens aktieris saviem bērniem aktiera profesiju nenovēl. Lai gan daudzi bērni arī iet savu vecāku pēdās.
Mēs zinām slavenas aktieru dinastijas. Kā liktenis lēmis, tā ir.» «Gribu, lai mani mazbērni dzīvē ir laimīgi, iet savu ceļu un lai tas ir tāds, kāds viņiem patīk. Lai viņiem ir laimīga dzīve!» Uldis piebilst
Pabijis gandrīz visur
Ulda vaļasprieks ir ceļošana. Laikam grūti būtu nosaukt valsti, kurā sirmais kungs nav pabijis. Brauc ar autobusu, lai lētāk. «Cik es sevi atceros, man jau no bērnības ir patikusi kustība. Ne jau vienmēr braucu uz ārzemēm. Bet mani allaž kaut kas kņudina, ka jābrauc. Kaut vai aizbraukt tepat līdz Jelgavai un drusciņ pamainīt gaisu. Pagājušajā pavasarī ar draugiem bijām uz Hāpsalu, uz Igauniju. Agrāk tur nevarēja tikt, bija slēgtā zona. Tā tāda piejūras pilsētiņa, un es tur nekad nebiju bijis. Atradām jaunu vietu, kur nebijām bijuši. Pērn ar kolēģiem un draugiem izbraucām vienu braucienu pa Latgali, bijām Baltinavā, apciemojām Latgolas.lv autori Danskovīti. Vienu nedēļu bijām Vācijā. Ar sievu izbraucām nelielu līkumu pa Lietuvu, bijām Klaipēdā, ceļojums turpinājās Liepājā un Jūrkalnē. Tā visa vasara pagāja,» pastāsta aktieris.
Dumpjiem ir draugi Amerikā, arī tur bijuši. «Viņi mums izmaksāja ceļu uz šo tālo zemi un arī izvadāja. Man Amerika kādreiz likās tik tāla un neaizsniedzama zeme, bet nu vairs ne. Divreiz ar teātri pie turienes latviešiem esmu bijis, un arī draugu aicināti esam bijuši ar sievu. Paši mēs to nevarētu atļauties, bet tur ir cilvēki, kas mūs uzņem un subsidē – kādēļ nebraukt?» vaicā U. Dumpis.
«Populārs esmu kļuvis arī ar savu Aivara lomu UgunsGrēkā. Es tur uz priekšu nezinu, kas notiks, tas režisores varā. Aivars nav man līdzīgs pēc rakstura, bet sākumā bija citāds. Kad Mārtiņš (Mārtiņš Freimanis – D.E.) vēl bija dzīvs, viņš atgriezās no trimdas zemes un atrada savu dēlu. Tur bija ko spēlēt. Jauniem tur ir mīlestības, mēs, vecie, tādi komiskāki. Komanda tur ir vienreizēji laba, un atkal no jauna jaunas asinis tiek pludinātas iekšā.»
Pašreiz viņa vislielākā un visspēlētākā loma ir Latgolā.lv. «Man patika mācīties latgaliešu dialektu. Tāpat man patīk ventiņu izloksne. Latgalieši ir vēl tie, kas turas. Piemēram, Baltinavā, kur dzīvo Danskovīte, cilvēki dzelžaini turas. Man tas izaicinājums patika – runāt latgaliešu valodā. Kā mēs tur runājām, tā ir cita lieta. Kad studējām izrādi, divas dienas bijām arī Baltinavā. Tās divas dienas bija kā tāda liktenīga šprice dibenā. Tie cilvēki bija tik forši. Latgalē, protams, ir visādi cilvēki, bet lielākā daļa darbīgi. Taču diemžēl vietām lauki ir tukši. Bet satiktie cilvēki man patika. Viņi ir bijuši uz mūsu izrādi, un īsā laikā mēs sadraudzējāmies. Latgalieši pēc savas dabas ir temperamentīgāki.»
Par veselību rūpējas neregulāri
Aktieris vērtē, ka katram cilvēkam tā dzīve citāda – katram savas problēmas, savi prieki, un teikt, ka pensionāriem tagad pārāk slikti iet, viņš negribētu. Cik cilvēku, tik likteņu. «Es jūtos dažādi – dažreiz ir nogurums, dažreiz iekāriens kaut ko darīt, kamēr dzīvo pa laukiem. Un, kad aizbrauc uz Rīgu, tad, kad ir ziema un tumšs, man neko negribas darīt. Es nevaru teikt, ka galīgi nebūtu enerģijas, jūtos tā, kā manos gados būtu jājūtas. Es gan nevienam citam neesmu prasījis, kā viņš jūtas un kā man ir.
Es neesmu tas labākais piemērs, kurš var izstāstīt, kā rūpēties par savu veselību,» nosmej Uldis. «Es piecus gadus bojāju savu veselību un tad pēkšņi mēģinu to visu atgūt. 10 gadus nepīpēju. Toties 40 gadus pīpēju, un šie gadi arī nekur nav pazuduši. Zāļu tējas mājās dzeram, bet tur nav nekāda sistēma, diezgan neregulāri. Dzeru, tad atkal aizmirstu. Laukos vingroju – pļauju zālīti. Pērn remontu taisījām. Viss jau izaug dārzā, un, cik vajag, tik es darbojos.»
Svarīgas esot arī gaišas domas, optimisms. «Gaišs skats uz dzīvi vajadzīgs, tad arī enerģija radīsies, tad būs tas iekāriens. Ja tikai sūkstīsies par dzīvi, kur tā enerģija radīsies? Nevajag vecumdienās pārdzīvot katru sirmu matu, kurš parādās. Jādzīvo tik nost! Man patika, kā kādreiz teica tēlnieks Kārlis Jansons savā 90 gadu jubilejā: jāgatavojas nodzīvot 100 gadus, bet esi gatavs nomirt kaut rīt!»