Daudzus gadus smīdinājis visu Latviju dažādos humora šovos, ko, vēderus turēdami, ik nedēļas nogali raudzījāmies televizoru ekrānos, jokdaris Aldis Kalniņš savas humorista gaitas klusi beidzis, lai nu pārsteigtu ar cita līmeņa vērtībām.
Pirms kāda laika viņš pieteicis sevi kā rakstnieku, laižot klajā grāmatu lieliem un maziem Zili brīnumi, bet kopš pērnā gada septembra Alda dzīves pieredzes brīnumi apskatāmi arī zinātkāres centrā ar tādu pašu nosaukumu. Viņš cer radīt jaunu izglītības un izklaides platformu bērniem, kuras galvenais mērķis – lai mācības noritētu ar prieku. Izglītojošus brīnumus izbijušais humorists atklās arī aizraujošākajā pasākumā – izstādē bērniem un vecākiem Bērnu pasaule un Kas te? Es te! Ķīpsalā 2013, kas no 24.–26. maijam norisināsies izstāžu centrā Ķīpsalā.
Visa sākumā ir jautājums par to, ko cilvēks grib darīt dzīvē, kas nav vienkāršs. Zinātkāre vienmēr manī ir bijusi aktuāla. Darbs televīzijā ir bijis viens no maniem kārtējiem dzīves realizācijas posmiem – tas tagad ir iziets, man viss par to ir skaidrs un vairs nav interesanti, tāpēc es nonācu līdz grāmatai maziem un lieliem Zili brīnumi. Tam attiecīgi sekoja sajūta, ka kaut kam ir jāturpinās, arī cilvēki jautāja – kas tad tālāk būs?.
Man likās, ka tādu grāmatu veikalos nav. Tagad, kad tā ir gatava, cilvēki pat stāstījuši, ka izmanto to kā mācību līdzekli skolās. Tāda tipa grāmatas, pēc kurām bērniem var mācīt par sistēmām un teorijām, pasaulē esot divas. Mana sajūta laikam bija pareiza. Man pašam ir trīs bērni, un es zinu, ko var nopirkt grāmatnīcās. Tāpēc es rakstīju pēc principa – kādu lasāmvielu es gribētu iegādāties, ieejot veikalā. Tāda tā arī sanāca.
Tā ir mana pieredze – viss, ko es esmu sapratis. Es nerakstu par lietām, par kurām es neņemos spriest, tāpēc visu, ko esmu tur rakstījis, es varu paskaidrot. Viss grāmatā izlasāmais ir pārbaudīts un pierādīts. Laikam arī es būtu gribējis, lai man bērnībā vai skolas laikā būtu pateikts vai parādīts un man nebūtu vajadzējis trīsdesmit gadu tērēt, lai saprastu, ka otram vienmēr ir taisnība un ka nevis pasaule mainās, bet tas, kā es uz to skatos un kā pret to izturos, ka viss ir iespējams un es varu kļūt par jebko, pat neskatoties uz nesekmīgām atzīmēm skolā. Man tas liekas svarīgi. Šobrīd grāmata jau izdota 4000 eksemplāros, tā ka tas ir labs rādītājs.
Zinātnes centra izveide
Zinātkāres centrs atklāts aizvadītā gada septembrī. Tas tapa diezgan ātri – no idejas līdz gatavam iznākumam pagāja apmēram gads, bet praktiski viss ir izveidots trīs mēnešu laikā. Šādi zinātnes centri pašlaik pasaulē ir populāri, bet tas, kas man interesēja, bija, lai attīstītu to līdz iespējai vadīt šeit mācību stundas. Piemēram, apgūstot Ņūtona likumu, kas parādās bumbiņu eksponātā. Es par šo likumu zinu no skolas laikiem, bet man tas neko nav izteicis, jo es nezināju, ko ar šo informāciju iesākt. Tāpēc aktuāls ir jautājums par to, kā šādas teorijas var palīdzēt kādam dzīvot un saprast kaut ko, ja mēs to nesaprotam.
Eksponāti, pašam eksperimentējot un pārbaudot visu uz savas ādas, lielākoties ir manis veidoti. Kaut kādas pamatsastāvdaļas ir pasūtītas pie galdniekiem un tamlīdzīgi, bet kopumā ideja un darbs ir mans. Pie katra eksponāta var apstāties vismaz uz stundu un paraudzīties uz to gan no zinātnes, gan fantastikas viedokļa. Kopā to ir apmēram trīsdesmit.
Pamats ir izveidots, tagad tikai atliek iet plašumā. Ir doma izveidot zinātnisko kafejnīcu – tā ir šīs idejas redzamākā puse. Neredzamā ir tā, ka varētu izveidot skolu – manuprāt, nākotnes skolai ir jāizskatās tieši šādi. Lai būtu prieks turp doties, lai mācīšanās notiktu ar patiku, jo, ja cilvēks nav priecīgs, viņš neko nevar iemācīties.
Tagad varu atzīt, ka es skolā neesmu neko iemācījies, bet es zinu, ka tas, ko es esmu darījis, ir aizvedis mani pie pareiza rezultāta, līdz ar to es saprotu, ka tas, ka skola man nav neko iemācījusi, nav mana vaina. Iespējams, pie vainas ir tas, ka nebija iespēju izpausties un darīt tā, kā es uzskatu par pareizu. Bet, ja man nebūtu tās pieredzes, kuru man gribēja liegt, es nevarētu izveidot šādu vietu vai uzrakstīt grāmatu.
Saprotams pat bērnam
Paša bērni ir kā trenažieri, jo iepriekš viss tiek pārbaudīts uz viņiem, lai konstatētu, vai viņi saprot un vai viņiem interesē tas, ko es daru. Tādā veidā es mēģinu notvert empātijas sajūtu, lai paraudzītos uz lietām no otra cilvēka skata punkta un mācētu runāt viņam saprotamā valodā. Man patīk formula, ka visam ir jābūt tā, lai pat bērnam būtu skaidrs. Tas attiecināms uz visu – gan mašīnas iedarbināšanu, gan datoru, gan salokāmu krēslu. Tādu es arī šeit visu mēģinu radīt – lai pat bērnam būtu skaidras it kā sarežģītas lietas un teorijas.
Aizraujošākais notikums bērniem un vecākiem Bērnu pasaule un Kas te? Es te! Ķīpsalā 2013, kas notiks Ķīpsalā no 24. līdz 26. maijam, manuprāt, ir vērienīgākais, kas Latvijā notiek gan bērnu izklaides, gan izglītības jomā, jo tur vienuviet būs tik daudz objektu. Šajā izstādē ir jābūt! Šobrīd veidoju jaunus eksponātus, ko parādīt. Unikālākais, ko esam iecerējuši, ir lidojošais jeb levitējošais papīrs. Es nevienu nemānīšu par to, kā tas notiek, viss tiks parādīts. Tāpat būs izveidota zemeslode, kur iespraust austiņas un paklausīties, kāda mūzika skan katrā valstī. Pēc izstādes jaunie eksponāti būs apskatāmi arī šeit, centrā.
Ceļā uz jaunu platformu
Pārsvarā rīkojam klašu ekskursijas. Visinteresantāk šeit ir bērniem no pirmās līdz sestajai klasei. Klāt ekskursijai var pasūtīt arī iluzionista meistarklasi, kas parāda trikus un atklāj to noslēpumus, arī nodarbības par smadzeņu darbību. Tāpat piedāvājam eksperimentus ar sadzīviskām lietām, piemēram, limonādēm un ziepju putām – tās ir tā sauktās Einšteina ballītes. Brīvdienās centrā ir visvairāk cilvēku, tad šeit notiek ballītes un ģimeņu apmeklējumi, bet mēs aicinām arī ģimenes nākt darba dienās.
Man pašam tas ir tāds kā otrais solis no ļoti daudziem. Pirmais bija grāmata. Priekšā ir vēl vismaz desmit vai divdesmit soļu, kas jāiet. Par šo soli man ir gandarījums, bet ir jāsāk skatīties tālāk.
Es ceru, ka man izdosies radīt jaunu informācijas platformu gan izglītības, gan izklaides, gan bērnu audzināšanas, gan pedagoģijas jomā. Man interesē sabiedrība. Pārējās savas intereses esmu paguvis realizēt un sevi izklaidēt. Esmu pamēģinājis visu un jebko, tāpēc neredzu neko citu, kas mani pašlaik varētu aizraut. Man liekas, ka visiem cilvēkiem izglītība ir pats pamats. Cilvēks var atbalstīt dzīvnieku patversmes, bērnunamus, bet tā jau patiesībā ir cīņa ar sekām. Man tomēr vairāk interesē cilvēks, kuram nav vajadzīgs bērnunams un dzīvnieku patversme, – cilvēks, kurš prot un grib būt atbildīgs. Izglītots cilvēks pratīs kārtīgi aizbērt bedri, salabot durvis, palīdzēt otram un arī uzņemties atbildību.