Ar ticību brīnumiem

Jurim Hiršam ir daudz talantu. Viņš ir dziedošais aktieris, raksta dziesmas un dziesmu tekstus, pats savām rokām uzbūvējis māju un ļoti rūpējas par savu ģimeni. «Mums ar Lauru (Jura sieva Laura Hirša) kopā ir četri dēli. Katram trīs. Uzminiet nu, kā tas nāk!» Juris šķelmīgi pasmaida un ne vienreiz vien sarunas gaitā atkārto – brīnumi notiek.

Mūziķa talants Jurī izpaudies jau bērnībā. «Kad biju maziņš, mums mājās nebija televizora. Līdz maniem 17 gadiem. Radio bija, tur skanēja dziesmas, bet, tiklīdz sāka runāt, es tās dziesmas dziedāju. Šā iemesla dēļ mamma arī mani aizveda uz mūzikas skolu,» nosmej aktieris un lepojas, ka dziedājis korī pie fantastiskā diriģenta Jāņa Erenštreita.

Austrasbērns

Juris sauc sevi par austrasbērnu. «Viss sākās 1978. gadā, es mācījos sestajā klasē. Tad bija Imanta Kalniņa slavas laiks, hipiju norieta laiks. Mans brālis, kurš ir septiņus gadus vecāks par mani, un mamma, tēlniece Vija Mikāne, bija bijuši uz Austras Pumpures koncertu Leļļu teātrī. Mammai koncerts patika, un viņa nolēma izveidot Austras portretu medaļā. Austra nāca pie mums mājās pozēt,» aktieris atceras iepazīšanos ar izcilo dziesminieci. Viņš tolaik bijis Emīla Dārziņa speciālās mūzikas skolas, tagadējās Doma kora skolas, audzēknis. «Protams, ka mājās bija klavieres, kuras man bija jāspēlē. Kaut kā sanāca, ka Austra bija atnākusi ar ģitāru, un mājās sākās dziedāšana. Es arī tiku pasaukts, lai gan parasti mēs netraucējām, kad mamma strādāja. Austra ievēroja, ka es labi dziedu, un vaicāja, vai es negribu ar viņu kopā dziedāt. Tajā laikā Kalniņš un Austra bija ikonas. Es, protams, biju laimīgs par šādu iespēju. Man ir mamma, un man ir Austra. Man liekas, ka mums ar Austru ir kaut kādā veidā īpašas attiecības. To nevar tā vienkārši noformulēt.»

Drīz vien Juris apguvis arī ģitārspēli. «Arnis Miltiņš nospēlēja Dziesmu par zobenu, un es sapratu, ka gribu šo dziesmu iemācīties. Sāku mācīties spēlēt ģitāru. Vecākais brālis palīdzēja, pēc tam Austra pamācīja. Bet es jau mūzikas skolā par diriģentu mācījos, man nebija tādu problēmu kā tādam, kas neko no mūzikas nesaprot. Diezgan ātri iemācījos,» salīdzina aktieris. «Sākām braukāt ar Austru pa visu Latviju, un visa romantika turpinājās. Tas ir periods, kurš man daudz iemācījis. Tajā laikā nebija interneta, un paldies dievam, mēs lasījām grāmatas, vienu periodu es burtiski riju grāmatas – gan par musketieriem, gan indiāņiem, Žilu Vernu izlasīju no viena gala līdz otram. Tagad tā vairs nav.»

Jo vairāk talantu, jo labāk

Juris uzskata: dziedāšana un spēlēšana ir pluss jebkuram cilvēkam. Par to viņš pārliecinājies armijā. «Tā ir vide, kur tu esi tas, kas tu esi. Tu ienāc vidē, lai pastāvētu tāds, kāds patiesībā esi. Bez stāstiem par tavu bērnību, bez vecāku aizmugures un brāļa aizmugures. Tad ir svarīgi tas, ko tu proti tādu, ko citi neprot. Es pratu spēlēt ģitāru, dziedāt un zīmēt, tāpēc man uzreiz bija nodrošināta salīdzinoši viegla dzīve. Lai gan armijā vieglas dzīves nav. Es varēju zīmēt tetovējumus, par ko dabūju visādus labumus. Es savā laikā gribēju arī iet mācīties zīmēt, gribēju stāties lietišķās mākslas vidusskolā. Mācījos gan zīmēt, gan gleznot. Tas viss šādās situācijās dod priekšrocības,» uzskata aktieris un lepojas, ka ģimenē visi labi zīmē.

Taču Juris vienmēr ir gatavs izaicinājumiem. «Kad iepazinos ar Lauru, tad uzzināju, ka viņas sapnis ir sava māja. Es apsolīju viņai tādu uzbūvēt. Es gribēju pārbaudīt, vai vienam cilvēkam ir iespējams uzcelt māju. Protams, bez palīgiem neiztiku un dēli nāca talkā. Dziļurbumu man izurba forši džeki no Misas. Teātra elektriķis Aivars ievilka elektrību. Pārējo visu, izrādās, var izdarīt pats. Protams, bija profesionālis, kurš mani konsultēja.»

Sakritību dēļ teātrī

«Bez īpašas vēlēšanās un dažādu sakritību dēļ nonācu teātrī,» pasmaida Juris, stāstot, kā kļuvis par aktieri. Pie Rīgas kinostudijas savulaik darbojusies Kinoaktieru studija. «Tur bija uzņemšana, un es nokļuvu eksāmenos. Konkurss bija milzīgs, bet es izturēju. Ja jau izturēju, jāiet tālāk. Tad mani tas ieinteresēja. Jau biju gājis uz teātri, un man patika garas izrādes, kurām bija divi starpbrīži. Man liekas, ka pirmoreiz uz teātri biju Operā, un tas bija balets Žizele. Kad man bija 12–13 gadu, toreizējā Drāmas teātrī Valmieras teātris bija atvedis Trīs musketierus. Atceros, ka Voldemārs Karpačs un Niks Ērglis spēlēja galvenās lomas. Es sēdēju otrajā balkonā, un man patika gan izrāde, gan Imanta Kalniņa mūzika. Ja pie manis toreiz kāds būtu pienācis un teicis: tu tagad skaties izrādi ar Imanta Kalniņa mūziku, bet pēc daudziem gadiem uz šīs skatuves tu pats spēlēsi d’Artanjanu un režisors būs no Francijas, mūzika būs Zigmara Liepiņa un dziesmu teksti tavi, es viņam teiktu, ka viņš ir pilnīgs plānprātiņš. »

Juris priecājas arī par sadarbību ar vienu no Latvijas brīnišķīgākajiem režisoriem – Edmundu Freibergu izrādē Lilioms, kur tēlos Hugo. «Mēģinājumi jau sākušies, un 28. aprīlī būs pirmizrāde. Būs citādāk nekā 70. gadu izrādē, kur spēlēja Dumpis un Jakovļevs,» atzīst aktieris un nevar nepieminēt Kinoaktieru studijas lieliskos pasniedzējus – Ainu Matīsu, Arnoldu Liniņu, Ēriku Ferdu. Spilgtā atmiņā arī kursabiedri, piemēram, Harijs Ozols. Jurim atmiņā kāds kuriozs. «Pirmā vai otrā nodarbība nenotika, un mēs, neliels bariņš, aizgājām pie Harija mājās. Protams, nezinājām, kas ir viņa mamma. Harijs tēju uzvāra un saka, ka mamma atnesīs kaut ko ēdamu. Atveras durvis, parādās Antra Liedskalniņa ar saceptiem cīsiņiem šķīvī. Šoks neaprakstāms.»

Retie kopābūšanas brīži satuvina

Ka brīnumi notiek, Juris atkārto ne vienreiz vien. «Tāpat kā es ieraudzīju pirmoreiz savu otro sievu Arkādijas parkā. Būtībā es iemīlējos uzreiz. Taču viņa bija aizņemta sieviete, es arī biju precējies. Ja man toreiz kāds pienāktu klāt un pateiktu: ar šo sievieti tu uzbūvēsi māju, jums būs divi bērni, divi suņi, kaķis, es teiktu – vecīt, ko tu runā, tik skaista meitene! Man likās, ka viņa priekš manis ir pārāk skaista. Kaut kā tās zvaigznes sakrīt un notiek tieši tā.»

Jura sieva ir televīzijas režisore Laura Hirša. Viņiem kopā ir četri bērni: Jurim no pirmās laulības ir Eduards, Laurai no pirmās laulības – Ivars, kopējie – Robins un Jurģis. Bērnu piedzimšana esot visbrīnišķīgākā lieta Jura dzīvē. « Mēs dzīvojam Zvirgzdē, tas ir seši kilometri pirms Vecumniekiem. Katru dienu 40 kilometri turp un 40 atpakaļ no teātra. Bet es jau esmu pieradis. Man tas ir patīkamākais brīdis dienā, kad viss ir padarīts un tu brauc mājās, un tev patiešām ir laiks sev. Tā ir, kad braucu viens. Tas ir sevis sakārtošanas process. Reizēm visa ģimene vakarā kopā braucam mājās un varam izrunāt, kas dienā noticis. Tas ģimeni vieno.»