Mūziķis Dons (īstajā vārdā Artūrs Šingirejs) nesen atgriezies Latvijā pēc ilga prombūtnes laika un, gūstot uzvaru Muzikālajā bankā, nevilšus pierādījis, ka nav publikas aizmirsts.
Viņš apgalvo, ka nekad nebija devies prom uz neatgriešanos un ka mājas ir tikai vienas. Tieši par to arī ir mūsu saruna – par mājām, latviešiem un aktuālajiem projektiem dzimtenē.
«Šī uzvara nebija paredzama. Ir forši. Ir labas sajūtas un pozitīvas emocijas – tas ir pats svarīgākais, kas cilvēkam vajadzīgs. Bija pacilājoši redzēt, kā cilvēki dziedāja līdzi dziesmai. Es biju pozitīvi pārsteigts par uzvaru, un tas mani iedvesmoja,» par gada labāko dziesmu aptaujā Muzikālā banka plūktajiem lauriem saka pats mūziķis.
Par medijos izskanējušo saukli, kas sludina, ka šis būs «Dona gads», viņš izsakās noraidoši, nepiešķirot tam īpašu nozīmi: «Es nejūtu, ka būtu sācies kas īpašs. Gads kā gads. Būs daudz darba, daudz jāstrādā.»
Albums un Lāčplēsis
Vaicāts, kas pašlaik ir pats aktuālākais viņa dzīvē un kam tiek veltīta lielākā daļa laika, mūziķis atbild, ka tas ir darbs pie jaunā albuma. «Vairāk vai mazāk tagad aktuālākais ir darbs pie albuma, pie jaunām dziesmām. Tas pašlaik tiek realizēts. Šajā pusgadā tas būtu jāpabeidz. Dziesmas jau ir sarakstītas, tikai ilgākais albuma ierakstīšanas process norit studijā. Tad, kad, piemēram, ir dotas trīs dienas studijā, lai pabeigtu dziesmu, tas nestrādā, jo laika ir par maz. Protams, nevajag stiept gumiju, bet man patīk, ka nav jādomā par patērēto laiku, bet vienkārši var strādāt pie dziesmas, nedomājot, vai tās būs divas vai četras dienas. Man patīk strādāt pie rezultāta, nevis uztraukties par iekļaušanos kaut kādos termiņos. Tas piešķir darbam nepatīkamu slogu,» uzsver Dons. «Protams, ka es vēlos to visu pabeigt pēc iespējas ātrāk, un tad, kad albums būs gatavs, mēs to arī palaidīsim. Es ļoti ceru, ka tās būs maija beigas vai jūnija sākums. Tieši tad būs silts un saulains laiks.» Atbildot, vai ārā zeļošais pavasaris sasauksies arī ar albumā dzirdamajām dziesmām, viņš nevairās atzīt: «Varbūt kāda daļa būs arī saulaina, bet kāda daļa būs arī nedaudz sāpīga.»
Otrs nozīmīgākais uzdevums šajā gadā Donam būs gatavošanās un startēšana Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas Lāčplēsis jubilejas iestudējumā, kur viņš izraudzīts galvenajai lomai. Izrādes režisore būs Inese Mičule, un novembrī tā būs redzama vairākās Latvijas pilsētās. «Loma izrādē Lāčplēsis ir liels izaicinājums. Es ar lielu nepacietību gaidu, kad sāksies darbs pie šī projekta īstenošanas – darbs ar režisoru, dziesmu ieraksts. Tas būs interesanti, un tas, manuprāt, būs atkal tāds kopā sanākšanas un patriotisma laiks,» viņš dalās saviļņojumā par gaidāmo izrādi.
Māju sajūta un latviešu ēdiens
«Cik tad ilgi klenderēs pa to pasauli, ir jādzīvo savās mājās. Un es jau arī nekad nebiju braucis prom ar domu neatgriezties,» uz jautājumu par to, vai atgriezies, lai paliktu, mazliet ar humoru atbild Dons. Viņš, kādu laiku padzīvojis ārpus Latvijas, droši apgalvo, ka māju sajūta nav izjūtama nekur citur pasaulē: «Māju sajūta ir miera sajūta. Neskatoties uz centieniem integrēties, lai kur atrastos – Spānijā, Vācijā, Amerikā –, mājas ir mājas, un tās ir šeit. No tā nevar aizbēgt. Domāju, ka to pateiks ikkatrs, kas reiz ir bijis prom, bet tai pašā laikā es uzskatu, ka kādu laiku padzīvot ārpus mājām nāk par labu.» Viņš uzskata, ka tas maina skatījumu uz daudzām lietām – piemēram, ikdienas notikumus, kuri agrāk tika uzskatīti par problēmām, iegūtā pieredze tagad liek uztvert pavisam citādi.
Māju sajūta Donu pārņemot jebkurā Latvijas vietā. «Kamēr vien tu esi Latvijā, māju sajūta nekur nepazūd, esot kaut vai Madonā, Liepājā vai jebkur citur. Tu ieej kafejnīcā, tu zini, ko tur var dabūt garšīgu. Es to pat nevaru raksturot. Visprecīzāk laikam būtu – mājas ir tur, kur runā latviešu valodā. Un, protams, latviešu ēdiens arī ir svarīgs.» Viens no Dona favorītēdieniem noteikti esot aukstā zupa, ko viņš labprāt pagatavo arī ziemā, neskatoties uz to, ka auksti jau ir tāpat. «Viss taču ir pieejams – gurķi, bietes. Un mājās taču ir silti,» viņš pasmaida.
Latvieši ir mīļi
Mūziķis teic, ka atskatīšanās uz laiku, kas aizvadīts, esot prom no Latvijas, tagad rada pozitīvas emocijas. «Tā ir bijusi jauna pieredze. Iepazītas jaunas kultūras un tradīcijas, par kurām agrāk neko pat nenojautu.» Vaicāts, vai arī pats kaut ko aizguvis no iepazītajām cittautu kultūrām, viņš norāda, ka ir pašķīdināts konservatīvisms, kas viņam piemitis līdz tam. «Patiesībā es nemaz nedomāju, ka latvieši savā būtībā ir konservatīvi, tā nemaz nav. Mēs patiesībā esam ļoti mīļa tauta. Un es to saskatu visapkārt, katrā cilvēkā. Tāpat mēs arī nebūt neesam tik skaudīgi, kā par mums runā. Agrāk savā ziņā piekritu teicienam, ka latvieša garšīgākais ēdiens ir otrs latvietis, taču tagad saprotu, ka tā nemaz nav. Protams, mēs esam ziemeļnieciska tauta un arī laikapstākļi ietekmē cilvēku attieksmi. Mēs vienkārši esam klusi savā būtībā,» viņš dalās pārdomās.
Kad vaicāju Donam, kādēļ spilgtākais mūsu tautu raksturojošais apzīmējums, pēc viņa domām, ir mīļi, viņš teic: «Man tā šķiet. Ja paskatās, kā tantiņa iet pa ielu ar lakatiņu galvā un tomātu maisiņu rokā – tas taču ir mīļi. Vai, piemēram, steidzīgie automašīnu vadītāji, kuriem obligāti jāizbrauc pa visām joslām, apdzenot blakusbraucējus – arī tas ir mīļi savā ziņā. Tas, ka viņam ir tā jāsteidzas, bet viņš tur ir tā iepēries.» To sakot, no mūziķa staro milzīga atklātība, tāpēc neviļus nākas viņam piekrist. «Rīga pēc saviem izmēriem patiesībā ir ļoti maza, ja salīdzina ar lielajām metropolēm, tāpēc tā skriešana raisa tādas pārdomas, bet var jau būt, ka kādreiz ir jāsteidzas. Man pašam arī patīk reizēm paskraidīt, bet ir savs laiks skriešanai, bet savs – lēnākai pastaigai, lai netērētu savu enerģiju,» viņš turpina apcerēt steigu ikdienas gaitās.
Uztrauc tautas labklājība
Mūsu sarunas pieturzīme un vadmotīvs vienlaikus ir latvieši un māju sajūta. Par to runājot, Dons nevar noslēpt savu sašutumu par to, kāda ekonomiskā situācija Latvijā izveidojusies viņa prombūtnes laikā. «Rīgas siltums pēdējā laikā pārsteidz ar apjomīgiem rēķiniem. Tas ir tas, par ko man reizēm sāp sirds – iztikas minimums ir mazāks nekā rēķins par siltumu. Izdevumi ir lielāki nekā pensija, tas, manuprāt, ir absurds. Man, par to domājot, uz muguras saceļas spalviņas, un es nesaprotu, kā kaut ko tādu var pieļaut, tas ir genocīds pret cilvēkiem. Nerēķināšanās un neieklausīšanās no to puses, kas pieņem lēmumus valdībā. Protams, ne jau visiem ir tāda vienaldzība, ir jau arī kāds, kam arī kaut kas rūp. Domāju, ka vajag kaut ko darīt lietas labā, lai atvieglotu cilvēkiem ciešanas,» viņš ir pārliecināts. Vienmēr būs problēmas, bet ir pamatlietas, ar ko pilsoņiem šeit būtu jābūt nodrošinātiem, viņš uzskata. «Labklājība nav iespējama bez siltuma, bez elektrības – mēs taču nedzīvojam nekādā banānu republikā. Tās ir primitīvas pamatlietas, kam jābūt pieejamām katram.»
«Mēs par to varam dusmoties un par to runāt, bet ir jādomā, kā to risināt. Tas nav atrisināms pusgada laikā, bet ir jādomā, kā strādāt šai jomā, lai pēc trīs četriem gadiem vairs nebūtu tādu pārsteigumu,» mūziķis neizslēdz variantu par iesaistīšanos labklājības uzlabošanā. «Viens tu neesi nekāds kalnu gāzējs un arī nekad nebūsi, vienkārši ir jādomā veidi un iespējas, kā risināt situāciju. Nesen izlasīju rakstu, ka niecīga daļa Sahāras tuksneša, aprīkota ar saules baterijām, būtu pietiekami, lai apgādātu ar elektrību visu Eiropu,» Dons spriež par enerģijas ieguves alternatīvām.
Iedvesmo dzīve
«Ir labi iegūt pieredzi kaut kur citur, bet pēc tam jāraugās, kā šo pieredzi īstenot savās mājās. Arī muzikāli. Man ir liels prieks redzēt, piemēram, grupu Instrumenti un jaunos mūziķus. Var redzēt, ka viņu līmenis strauji aug un viņi kļūst par pasaules līmeņa mūziķiem. Es par viņiem fanoju, un man liekas, ka tas ir tikai laika jautājums. Ja es sēdētu Grammy balvu žūrijā, es noteikti iedotu viņiem balvu.»
Mēģinu oponēt, sakot, ka tas droši vien spēcīgu Latvijas izjūtu dēļ, taču Dons ir pārliecināts par savu lēmumu: «Man ir prieks, ka viņi ir mūsējie, bet, ja viņi būtu igauņi, es tik un tā teiktu, ka viņi ir lieliski. Viņu mūzikā ir svaiguma šalts. Un no viņiem var tikai mācīties.»
Pats mūziķis ikdienā klausās dažādu mūziku, bet ir dienas, kad priekšroka labprātāk tiek dota klusumam. «Ikdienā klausos radio Klasika vai filmu mūziku, kā arī popmūziku. Tas ir, vadoties pēc noskaņojuma, un visbiežāk es skraidu pa radiostacijām vai arī pieķeros kaut kam, ko kāds draugs publicējis, piemēram, facebook lapā,» viņš stāsta. Iedvesmu saspringtajā ikdienā Dons atgūst sporta zālē, kura tiekot apmeklēta diezgan regulāri, atpūsties un iedvesmoties palīdz arī tikšanās ar draugiem un labu filmu skatīšanās, bet vispār Dons neieslīgst garos spriedelējumos un atzīst: «Visa dzīve taču iedvesmo!».