Mārtiņš Kalita: Ja man teiktu, ka filmēšos pie Mihalkova, neticētu

«Ja man pirms gada kāds būtu teicis, ka filmēšos pie Mihalkova, es neticētu,» tā šodien saka Liepājas teātra jaunais aktieris Mārtiņš Kalita, kurš jau septiņus mēnešus pavada ārpus Latvijas un filmējas pie Krievijas ievērojamā režisora Ņikitas Mihalkova.

Bērnību pavadījis ar zirgiem, pēc tam izdomājis, ka vēlas būt aktieris. Un savā izvēlē nav vīlies.

Vērtīgākais, ko Mārtiņš līdz šim iemācījies, ir cilvēcība pret visiem līdzcilvēkiem. Māja viņu satika īsajā viesošanās reizē Liepājā, kad jaunais aktieris bija atbraucis, lai spēlētu izrādēs.

Izrādās, doma kļūt par aktieri ir nejaušība. «Tas nebija tā, ka es domāju: vēlos būt aktieris. Situācija dzīvē izveidojās, ka vienā brīdī es aizgāju uz Liepājas teātri, kur uzņēma jauno kursu. Domāju – pamēģināšu. Kļūt par aktieri nebija mans bērnības sapnis, un tas nebija gadiem kalts plāns – es par to vispār nebiju domājis,» tagad atzīst jaunais skatuves mākslinieks. «Kad biju mazs, sapņoju par kaut ko citu.» Mārtiņa tētis Juris ir Grobiņas Jura staļļu īpašnieks. «Zirgi man ir mīļi no agras bērnības. Tagad gan reti sanāk jāt, jo esmu ļoti aizņemts darbā.»

Profesijas izvēle – nejaušība

To, ka patiesi grib būt aktieris, Mārtiņš sapratis vien Klaipēdas Universitātē, kur mācījās Liepājas teātra kurss. «Liels paldies gan kursiņam, gan pasniedzējiem – bija patīkami kopā strādāt četrus studiju gadus. Kursabiedri man ir ļoti tuvi, jo daudz kam esam izgājuši cauri.» Pēc augstskolas beigšanas viss kurss turpina darbu Liepājas teātrī. «Šī ir vieta, kur varu strādāt profesionāli, tā ir mana nākamā skola,» teic aktieris. «Nemeklēju citu teātri, kur varētu strādāt. Manam teātrim ir jābūt tādam, kāds ir Liepājas teātris. Mums ir laba trupa, kur aktieris var sevi pilnveidot, attīstīt ar labām lomām. Uzskatu, ka trupa ir saliedēta, ir laba attieksme citam pret citu – tas ir liels pluss. Liepājas teātris ir manas kā aktiera mājas.»

Mārtiņš teātrī ir noslogots. «Esmu spēlējis daudzās izrādēs. Sāku ar diplomdarbiem Stikla zvērnīca, Mīla, džezs un velns, Kauja pie…,» uzskaita aktieris un atzīst, ka Stikla zvērnīca vēl joprojām ir viens no viņa mīļākajiem iestudējumiem. «Tad sekoja iestudējumi jau kā Liepājas teātra aktierim – Ugunī, Vestsaidas stāsts, Šikās kāzas, Advents Silmačos, Sods un noziegums, Malēnieši, Pūt, vējiņi!. Liepājas teātrī rūpējas par aktieriem, mums jau sākumā deva iespēju attīstīties. Jau pirmajā iestudējumā Ugunī galvenajās lomās bija jaunie aktieri, es pats spēlēju Edgaru,» stāsta Mārtiņš.

Nespēj noticēt lielajai iespējai

Kā Mārtiņš nonāca krievu granda Ņikitas Mihalkova redzeslokā? «Viss sākās ar to, ka es iepazinos ar savu aģenti Gordanu Milevčiču, kopā izlēmām, ka esmu gatavs iet uz priekšu. Sagatavoju visas vajadzīgās lietas – CV, bildes u. c. Viņa manus datus nodeva tālāk. Tas, kas tur notika, es nezinu. Piedāvājums nāca pērn jūnijā. Sākumā man likās, ka tas tā nevar būt, ka tā ir kļūda. Tūkstošu cilvēku masa, un es kaut kādā mistiskā veidā esmu izcelts šajā masā,» pasmaida jaunais puisis un teic, «ja man pirms gada kāds teiktu, ka es filmēšos pie Mihalkova, neticētu. Domātu, ka tas nav iespējams! Tas nav mans nopelns, ka es tur esmu ticis, to ietekmējuši Augstāki spēki. Tagad svarīgākais ir strādāt un labi izdarīt savu darbu. Katra jauna satikšanās un iespēja ir lieliska skola.»

Krievu režisora filma veidota pēc Ivana Buņina stāstiem Saules dūriens un Nolādētās dienas. «Tas ir stāsts par balto oficieri un sievieti, kuru viņš iemīlējis. Viņi pavada skaistu nakti un izšķiras. Katrs iet savu ceļu. Tā nav raksturloma, tas ir varonis, tāpēc tur nav lielas īpatnības. Vienkārši jauns cilvēks,» aktieris raksturo savu lomu.

Strādāt sanākot daudz. «Filma tiek uzņemta Krievijā, Ukrainā un Šveicē. Ātri satumst, un jāpaspēj daudz nofilmēt. Trupa, kas ar mani strādā, gan aktieri, gan operatori, gan mākslinieki un citi speciālisti, ir pozitīvi un atvērti cilvēki. Ir ļoti patīkami strādāt. Viss notiek cilvēcīgi. Filmēšanas laukumā valda laba gaisotne un ar visiem man ir labas attiecības. Nekad nešķiroju cilvēkus – nav svarīgi, kāds kuram amats, visi strādājam kopā. Visi esam vienlīdzīgi. Visi darām vienu darbu ar vienu mērķi. Pusgadu strādājot, ar kolēģiem esmu jau sadraudzējies,» stāsta skatuves mākslinieks.

«Ņikita Mihalkovs kā režisors mani pilnībā apmierina. Viņš ir gan profesionāls, gan cilvēcīgs. Ar viņu ir interesanti strādāt. Viņam var uzticēties, ir pilnīgi skaidrs, ko viņš dara. Kā cilvēks viņš ir pacietīgs, saprotošs, runā ar aktieriem, diskutē – kā viņi redz kādu situāciju vai lomu, nekad uzreiz nesaka, ka tas nav pareizi. Kaut ko no tā, ko aktieri saka, viņš arī izmanto. Vai arī citādāk – diskutē tālāk un mēģina atrast pareizo variantu. Svarīgi ir, ka ar viņu var runāties un nonākt pie rezultāta. Tas, ka viņš pats ir aktieris, arī ļoti palīdz. Viņš saprot aktiera virtuvi,» teic Mārtiņš.

«Krievu valodu es mācījos. Aizbraucu jūlijā, un mēnesis veltīts tikai valodas apguvei. Arī tagad es visu laiku nepārtraukti mācos. Skolā mācījos krievu, angļu un vācu valodu. Bet tur ir citas prasības. Skolā māca gramatiku, kā runāt, kā rakstīt, bet nemāca skaņas izrunāt bez akcenta. Filmējoties valoda jāzina perfekti.»

Galvenais – saglabāt cilvēcību

«Kad mēnesi filmējāmies Ukrainā un Šveicē, tad, protams, dzīvojām viesnīcā. Maskavā filmēšanai tika atvēlēts ilgāks laiks, un tur mitu dzīvoklītī, netālu no Mosfiļm kinostudijas. Daudzus skatus filmējām paviljonā, bija arī āra skati Gorohovecā, netālu no Ņižņijnovgorodas. Šveicē dzīvojām un filmējām Montrē pie Ženēvas ezera. Šveice ir tīra, sterila un sakārtota, pareiza valsts. Tur viss ir skaisti, bet Liepāju tā tomēr man neaizstās,» pasmaida aktieris, kuram šī ir pirmā tāda līmeņa loma. Līdz šim viņš piedalījies vien masu skatos.

Filmas uzņemšana rit jau septīto mēnesi. Par šo laiku Mārtiņš teic: «Esmu guvis lielu pieredzi, esmu sapratis, ka jebkurā profesijā pats svarīgākais ir cilvēcība. Un ne tikai strādājot, bet arī komunicējot ar cilvēkiem. Jo viss, ko dari, nāk atpakaļ. Strādāšana, mācīšanās un attīstīšanās notiek visu laiku. Varu mācīties gan no vecākiem, gan jaunākiem kolēģiem. Un ne tikai no aktieriem, bet arī operatoriem un citiem. No ikviena. Un to daru katru dienu. Mana iepriekš teātrī gūtā pieredze, protams, noderēja. Bez tās es nevarētu strādāt. Filmēšanas laukumā ir jābūt disciplīnai un nevienam pat prātā nenāk par to atgādināt. Tā ir daļa no profesionalitātes. Reizēm sanāk celties septiņos, reizēm pusseptiņos un 12 stundu nākas būt filmēšanas laukumā.»

Filmēšanu paredzēts beigt marta sākumā. Mārtiņš atzīst: būtu grūti sadalīt darbu starp Liepājas teātri un filmēšanos, ja teātris nenāktu pretī. «Viņi man atvieglo dzīvi un ir saprotoši, paldies par to administrācijai un vadībai. Tas, ka man sanāk laika gan filmēties, gan piedalīties izrādēs, ir Liepājas teātra nopelns. Konkrēti man nav kādas sapņu lomas. Gribas vienkārši spēlēt, strādāt un radīt. Kas būs jānospēlē, to arī nospēlēšu. Ticu, ka lomas sadala liktenis,» pārliecināts ir uzņēmīgais puisis un turpina par pašmāju kinoindustriju, «Latvijā ar filmu industriju ir pašvaki! Tikai tā iemesla pēc, ka tas prasa lielas finanses. Latviešu filmu vari atbalstīt tu pats vai kāds sponsors, vai valsts. Ja pašam nav naudas, sponsori negrib tērēties, valstij nav, tad iznākums ir tāds, kāds ir. Cilvēku jau Latvijā ir tik, cik ir. Cik tad to filmu noskatīsies? Krievu kino, piemēram, skatās visās bijušās padomju valstīs, arī Eiropā. Protams, ir fanātiķi, kas to dara un kuriem tā ir sirdslieta, un ir jau arī kaut kādas finanses. Laikam jau atbilstoši savam mērogam mēs labi strādājam. Citās valstīs, domāju, situācija ir vēl bēdīgāka».

Visa Latvija – mājas

Kas vēl bez teātra ir svarīgs? «Mājas un ģimene, ar kuru gribas vienmēr būt kopā. Mana ģimene ir saprotoša, atbalsta, priecājas kopā ar mani. Sazvanāmies regulāri. Mājas man nozīmē tādu vietu, kur tu jūties labi, kur tevi gaida un kur tu vari atgriezties. Tāpēc varu teikt, ka manas mājas ir ģimene, Liepājas teātris, Liepāja, visa Latvija.»

Ģimenes un māju sajūta nesaraujami saistīta ar svētkiem, kopā būšanu. «Ziemassvētki man ir tāds silts laiks. Arī Jaunais gads šogad bija patīkams, jo ilgu laiku nebiju saticis Liepājas draugus un radiniekus. Lielāka vērtība, kā būt kopā, nevar būt. Ja kādreiz bija doma, kur Jaungadu svinēt, tad tagad skaidri zinu – Liepājā. Pilsētu veido vide un cilvēki, tāpēc pilsēta ir tik skaista. Esot Liepājā, brīvdienās guļu, jo vajag uzlādēt enerģiju un atpūsties, satiekos ar saviem kolēģiem un draugiem. Tā ir liela ģimene. Kopā runājamies, atpūšamies.» Esot Krievijā, šad tad pastaigājot pa Maskavu. «Pastaigājoties var atgūt enerģiju, spēku un vienkārši padomāt. Protams, es jūtu, ka tā ir Krievija un cilvēkos ir krievu gars. Tas izpaužas arī spēles laikā, bet arī latvietis var spēlēt gan mierīgāku, gan asāku cilvēku. Cilvēki tur ir pozitīvi un cilvēcīgi un attieksme laba. Ja nav vēls vakars, tad reizēm mēs, filmēšanā nodarbinātie, kopīgi aizejam vakariņās un diskutējam,» stāsta aktieris.

«Pēc septiņu mēnešu darba es esmu vienīgais aktieris, kas tur visu laiku darbojas. Esmu jau pieradis, apkārtējie ļauj justies brīvi, strādāt un domāt par darbu, nevis par kādām nevajadzīgām lietām. Tā ir vērtība, un tas ir forši, bet, protams, ka pietrūkst savējo. Kursabiedru un kolēģu. Kad es atbraucu, ar kursabiedriem gājām pie Liepājas kanāla un runājām par dzīvi. Spriedām gan par izrādēm, gan lomām. Neejam tur bļitkot, bet aprunāties. Paņemam līdzi termosu ar karstu tēju vai vēl kaut ko. Varbūt paspēšu vēl, kamēr esmu šeit,» ar nostalģiju teic aktieris.