Aktrise Karīna Tatarinova prot apģērbā transformēties

Aktrise Karīna Tatarinova atklāj, ka nereti viņas ikdiena ir piesātināta ar daudziem savstarpēji atšķirīgiem notikumiem, tāpēc dienas laikā vairākkārt jātransformē arī vizuālais tēls.

Lai allaž pagūtu būt īstajā vietā, laikā un izskatā, viņa, izejot no mājām, labprāt paķer līdzi kādu lieku apģērba gabalu vai aksesuāru, ar ko, papildinot no rīta uzvilkto, acumirklī tiek iegūts pavisam cits tērps.

«Lielākoties ir tā, ka man dienā ir daudzi un dažādi notikumi. Dažreiz no rītiem eju uz meditāciju, kas prasa saģērbties tā, lai ir ērti, tam seko dažādas tikšanās, kas paredz lietišķu stilu, bet pēc tam mēdz gadīties, ka jāierodas uz svinīgāku pasākumu,» aktrise izklāsta savu dienas ritmu. Universāls tērps šādām notikumiem bagātām darba dienām viņai ir veikalā United Colors of Benetton iegādātais melnais kombinezons, kas, papildināts ar atšķirīgiem aksesuāriem un detaļām, ir viegli transformējams, tāpēc ērti pielāgojams dažādām dzīves situācijām. Karīna stāsta: «Ar to varu meditēt un kaut vai taisīt špagatu, velku to, dodoties uz tikšanos, un tikpat labi, pārvelkot kurpes uz papēdīša, varu ierasties tajā arī svinīgākā pasākumā. Šis tērps ir pietiekami atturīgs, elegants un fifīgs vienlaikus.»

«Pa veikaliem iepirkšanās nolūkos staigāju nelabprāt. Man labāk patīk iet ekskursijās, skatīties uz skatlogiem, kad nav konkrēta mērķa kaut ko nopirkt. Iepirkšanās sāk kaitināt tad, kad ir vajadzīga konkrēta lieta, kuras tieši tad nav,» aktrise raksturo katras sievietes piedzīvoto situāciju. Viens no viņas iecienītākajiem veikaliem ir United Colors of Benetton, taču, runājot par apģērba izvēli, viņa atzīst: «Drēbes ir jāmēra. Dažkārt ir tā, ka vizuāli tev patīk, bet tikai uzvelkot saproti, ka īsti nav. Līdzīgi bija arī ar šo kombinezonu – sākumā domāju, šausmas, kas tas par bēbīšu variantu, kas neizceļ ne vidukli, ne krūtis, bet uzlaikojot sapratu, ka tas ir pilnīgi ideāls.»

«Ir spontānie pirkumi, kad kāda lieta uz tevi skatās un skaidrs, ka noteikti jāpērk, un ir arī ilgi pārdomātas un izdomātas lietas. Tie parasti ir tērpi skatuvei. Tos darinot, tiek domāts par to, kas uz skatuves būs jādara, piemēram, dziesmu programmas tematika, jo, tikai izejot no tās, var pašūt situācijai atbilstošu kostīmu. Par dziedātāju sevi nedēvēju, esmu aktrise, kaut pēdējā gada laikā biežāk ir nācies uzstāties ar savām muzikālajām programmām. Ir dažādi izteiksmes veidi, kā pateikt būtisko, un, ja tā ir dziesma, tad ir jādzied. Dziesmas, ko var dzirdēt manā programmā, ir saistītas ar stāstiem, kurus es stāstu. Katrai dziesmai ir iemesls, kādēļ tā tiek dziedāta, līdz ar to dziedāšana vairāk ir kā izteiksmes veids, nevis uzstāšanās kā tāda,» spriež Karīna. «Manas koncertprogrammas nav domātas stadioniem, tie ir mani dialogi ar skatītāju, tāpēc kliedzošas butaforijas manos koncertos nebūs,» viņa uzsver.

Aktrisei izveidojusies veiksmīga sadarbība ar tērpu mākslinieci Ivetu Šteinbergu. «Viņa ir kā skulptors, izveidojot iecerēto tērpa modeli simtprocentīgi pilnīgu. Tas ir lēns, pārdomāts un ļoti patīkams process. Iepriekš biju pieradusi pie tērpu darināšanas teātrī, kad tērpu māksliniece kopā ar šuvējām izveido tērpu konkrētam personāžam, balstoties uz izrādes dinamiku, bet, satiekot Ivetu, biju pārsteigta, ka pie viņas tas notiek līdzīgi, tikai ņemot vērā to, kur šis tērps tiks vilkts, kāda esmu es, vai faktūra ir īstā un tamlīdzīgi.» Aktrise uzskata, ka ir vērts ieguldīt naudu un laiku pamatīgā tērpā, kas perfekti pieguļ, ir radīts tieši tev un viegli modelējams ar citām detaļām.

Par interesantu un neiztrūkstošu tērpu papildinājumu Karīnas garderobē nu jau kādu laiku ir arī auduma puķes, kas ir ļoti daudzfunkcionālas. «Tās sāku izmantot, reiz uzstājoties kopā ar Maiju Doveiku, jo koncertā dziedājām dziesmas no Kusturicas filmām, tāpēc izdomājām, ka mums vajadzētu tā balkāniski saģērbties – sataisījām sev puķu galvas. Man arī vēl tagad patīk ik pa laikam sataisīt, kā es saku, puķu galvu, lai ir kaut kas savādāks nekā pierasts,» viņa stāsta un sasprauž matos neskaitāmus auduma ziedus.

****

UZ SKATUVES BRUĻIKUS. «Uzkrītošas rotas es nēsāju tikai uz skatuves, jo tad ir lielāks attālums un tām jābūt pamanāmām. Arī skatuves gaismās šādas rotas izceļas labāk. Tādām reizēm es izvēlos, kā es saku, bruļikus. Tāpat kā ar grimu – tam jābūt izteiktākam. Ikdienā labprātāk nēsāju sudraba rotaslietas.

Arī gredzenus pārāk nemīlu, bet šis ar puķi man ir iepaticies un kļuvis mīļš. Auskarus iegādājos izrādei Zālamana pēdējā mīla, vajadzēja kaut ko meitenīgu. Izrādes laikā viens pazuda, bet man tie tik ļoti patika, ka izskrēju pusi Rīgas, lai nopirktu vēl vienu pāri, jo likās, ka bez tiem vairs nevaru spēlēt. Beigās atradās arī pazudušais, un tagad man ir divi pāri,» aktrise priecājas.