Esmeralda Ermale: Katrs mirklis var nest ko jaunu un negaidītu

"Visvairāk mani interesē dzīve," teic Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale. Lai gan teātrī viņa pašlaik nav īpaši noslogota, skatuves dēļi joprojām ir mīļi un gandarī apziņa, ka var darīt darbu, kas aizrauj un interesē. Jebkura nodarbe aktrisei ļauj iepazīt sevi vai cilvēkus, analizēt to rīcību un izvērtēt, kas tad īsti ir laime un kā priekšstats par to mainās.

«Vecais gads man bija dažāds. Pirmā puse bija visai noslogota, saspringta. Pavasarī piedzīvoju brīnišķīgu ceļojumu pa Ķīnu. Bija arī izrādes ārpus Dailes – teātra klubā Hamlets izrāde Pēdējais brīvais pāris un izrāde Mīli mani Austrumu robežā. Dailes teātrī ar prieku spēlēju Zelmu Harija Gulbja Cīrulīšos, draudzeni Ne tāds kā visi citi un māti Dullajā Mārtiņa Eihes režijā. Abas pēdējās izrādes nupat noņēma no teātra repertuāra. Dullajam nebija pārāk garš mūžs uz Dailes teātra skatuves. Šajā izrādē mēs gan zīmējām, gan spēlējāmies kā bērni. Tas bija ļoti brīvs skatījums uz Dullā Daukas tēmu. Esmu mazliet pārsteigta, ka izrādei bija tik maza rezonanse, tās skatuves mūžs pagāja klusi. Taču kopumā gads bijis samērā līdzsvarots un harmonisks. Daļa enerģijas tiek raidījumam Daudz laimes, tāpat arī raidījuma Dzīvīte vadīšanai.» Taču Esmeraldas Ermales dzīvē daudz skaista bijis arī bez darba. «Var teikt, ka gads bijis labs. Pārdomu un izpratnes uzkrāšanas laiks. Periodā, kad darbs nepārslogo, varu biežāk satikt tuviniekus un draugus, vairāk lasīt, klausīties mūziku, iet uz teātru izrādēm, koncertiem, filmām, izstādēm, to visu pārdomāt, atrast kopsakarības.»

No jaunā gada Esmeralda sagaida «to pašu, ko no šodienas un no rītdienas».

«Tāpat kā dzimšanas dienā kardināli nemainās cilvēka dzīve, gada skaitlim nav būtiskas nozīmes. Katrs mirklis var nest ko jaunu un negaidītu. Es nedomāju, ka mums tagad ar sērām jāaizvada bijušais un jāsagaida kādas īpašas pārvērtības. Tā ir dzīve, nākamais gads. Gadskaitļi tikai palīdz sakārtot mūsu dzīves notikumus,» spriež aktrise. Tuvākajā laikā viņai gaidāmi divi darbi Dailes teātrī – izrādēs Oņegins ar Kārļa Lāča mūziku un Vējiem līdzi, kurā viņa atveidos Skārletas māti.

Savas priekšrocības

Uz jautājumu, vai atveidotos tēlus var dalīt labajos un sliktajos, aktrise atbild: «Nē! Tādās kategorijās gan vairs nedomāju. Tāpat kā katra mūsu sīkākā daļiņa ietver sevī informāciju par visu organismu, katrs cilvēks, līdz ar to arī skatuves tēls, ir vesels kosmoss. Zelma ir... tāda, kādu es viņu uz skatuves atveidoju. Ja to varētu aprakstīt, tad droši vien nevajadzētu iet uz izrādi. Teātris nav grāmata vai radio iestudējums, tas ir ne vien redzams un dzirdams, bet arī sajūtams mākslas veids. Par tēla skatuvisko eksistenci var arī stāstīt, tomēr pilnīgāks iespaids rodas izrādes laikā, kad darbojas izrādes komponenti – gaismas, skaņas, ritmi, mizanscēnas, žesti un skatieni.»

Esmeraldas pirmā loma bija Baibiņa režisora Gunāra Pieša filmā Pūt, vējiņi!. «Ar šodienas acīm es nevarētu Baibiņu spēlēt,» teic māksliniece un paskaidro, ka «no mana viedokļa, tēla būtība nav mainījusies. Mūsdienu jaunieši ar neizpratni raugās uz situācijām, kas ir Raiņa lugā, – viņi vienkārši nepazīst tādas ētiskas kategorijas. Dzīve tagad ir pilnīgi citāda. Bet es jau neesmu pazaudējusi savas pagātnes izjūtas, ne savu bērnību, ne savus kritērijus. Visa dzīve tagad ir mainījusies, bet es šīs kategorijas, par kurām runā luga, izjūtu tieši tāpat. Es domāju, ka tās ir pastāvīgas, mūžīgas. Ja arī šodienas jaunieši nesaprot… varbūt pēc paaudzes vai divām sapratīs atkal. Pārāk mazs laika nogrieznis, lai mēs kaut ko izmestu kā nevajadzīgu.»

«Nevaru apgalvot, ka mīļākā loma man ir Baibiņa. Ļoti nozīmīga un pirmā gan. Kā pirmā mīlestība – to nevar pateikt, vai tā bija vislabākā. Tas ir kaut kas vienreizējs, ko nevar salīdzināt ar citām. Tā ir ļoti īpaša loma un īpašs laiks manā dzīvē. Mīļākas man laikam bija tās, kuras es ar izpratni un lielāku meistarību pēc Teātra fakultātes beigšanas spēju veidot profesionālās dzīves laikā, – Kate Baznīcas kalnā, Zīra Kāds, kura nav, Ebija Mīlā zem gobām, Beatriče Galma gleznotājā, Saulcerīte Zelta zirgā, Māte Kreisajā pagriezienā, Aleksa Dubults neplīst?!. Baibiņa tapa instinktīvāk, mazāk apzināti,» vērtē aktrise.

Visā ir jāieliek apziņa

Aktieri nenoliedzami ir mākslinieciskas dvēseles, jāmāk sabalansēt prātu ar emocijām? «Tas, vai manī ir vairāk prāta vai emociju, atkarīgs no dzīves perioda un tā, kas ar mani notiek. Bet es neesmu neprātīgi emocionāla. Man grūti sevi vērtēt, tas jādara cilvēkiem no malas. Es katrā ziņā neesmu sausa aprēķinātāja. Jebkurā darbā man ir vajadzīga iekšējā loģika, caur kuru lūkojos pasaulē,» domā aktrise un vairāk par visu priecājas, ka ir iespēja darīt darbu, kas patīk. «Droši vien nevienu nodarbi, kuru mēs veicam katru dienu obligātā kārtā ar nolūku arī nopelnīt iztikas līdzekļus, mēs nesaistām ar vaļasprieku. Man arī teātris ir darbs, bet darbs, kurš joprojām mani interesē, tam varu nodoties ar visu savu būtību, un tajā es aizvien ceru atrast ko jaunu un interesantu.»

Esmeralda īsti neatceras, par ko sapņojusi bērnībā, par sapņu profesiju. «Bet laikam ir tā, ka periodiski esmu izdzīvojusi kādu daļu no šiem sapņiem, jo viss nevar piepildīties vienlaikus. Dažbrīd viena dzīves joma mazliet ātrāk virzās uz priekšu, tad atkal cita ir priekšplānā. Un tā jau ir tā dzīves burvība un savā ziņā neparedzamības skaistums, ka viss tā mijas un mainās. Katra meitene noteikti sapņo, ka viņai būs ģimene un bērni. Tas man ir piepildījies. Teātrī arī esmu, un tā laikam mani sapņi piepildījušies. Dailes teātris ir manas otrās mājas jau kopš 1977. gada. Lai gan nevar teikt, ka vienīgā darbavieta. Esmu strādājusi Kultūras ministrijā un Latvijas Televīzijā. Tomēr tas viss bija darbu apvienošanas kārtībā. Nebija tā, ka kādreiz būtu pametusi Daili. Ja būtu cita dzīve un citi apstākļi, nāktos tiem piemēroties. Ir bijušas vilšanās profesijā, pārdomas, vai nemēģināt ko radikāli mainīt. Pašlaik es negribu no tās atteikties. Mani vienīgi neinteresē sacensības un konkurēšana. Es gribu iedziļināties un rast prieku darba procesā. Es negribētu teātri pamest,» vērtē aktrise un ir pārliecināta, ka pārsvarā dzīve ir skaista.

Dzīvot saskaņā

«Mana dzimtā māja ir Iecavā, bet mani lauki ir Vecpiebalgā. Turp dodos ne tikai vasarās, bet arī pavasaros, rudeņos un ziemā jauno gadu sagaidīt. Daudz gūstu no tuvākiem un tālākiem ceļojumiem. Manu dzīvesprieku uztur Argentīnas tango. Vēl man nepieciešamas labas grāmatas. Teātrī maināmies ar jaunajām grāmatām, visu interesējošo jau katrs nevar nopirkt. Man patīk Haruki Murakami, esmu izlasījusi gandrīz visas viņa latviešu valodā izdotās grāmatas un arī vienu krieviski. Mani viņš fascinē. Nevaru teikt, ka tas ir mans mīļākais rakstnieks, bet ļoti interesants un savdabīgs. Vēl man ļoti patīk britu rakstnieki Īans Makjūans un Maikls Kaningems, ar prieku lasu Annu Gavaldu un mēģinu paplašināt izpratni par to, kā darbojas mūsu pasaule, lasot K. Vilbera Visaptverošo teoriju vai M. Talbota Hologrāfisko Visumu. Un joprojām augstu vērtēju Džona Steinbeka Austrumos no Ēdenes, kas man palikusi prātā kā tāda laicīgā Bībele, jo parāda gandrīz visus cilvēku tipus un viņu domāšanu.»

Aizdomājusies Esmeralda teic, ka pašlaik ir laimīga sieviete. «Nezinu gan, vai jālieto tieši laimes apzīmējums, tas man vairāk saistās ar mirklīgu izjūtu, kas ir visai netverama un nepastāvīga. Tā mēdz pārsteigt pat bez redzama iemesla un tāpat arī pazust. Iekšēji es jūtos pietiekami brīva, varbūt pat brīvāka nekā jebkad līdz šim. Man ir divas meitas – Liene un Ilze. Viena ir ārste, otra nodarbojas ar mūzikas producēšanu. Esmu pateicīga, ka viņas man ir. Man jāzina, ka visi tuvinieki, radi un draugi ir veseli, ka viņiem klājas labi. Lai mana dzīve būtu sakārtota. Lai manī būtu iekšēja harmonija un lai man būtu darbs. Lai es palaikam būtu saskarsmē ar citiem cilvēkiem – ar draugiem un interešu biedriem, bet reizēm ir vajadzīga arī vienatne. Man ir vajadzīga kustība. Protams, man ir svarīgs viss, kas manu dzīvi piepilda, ļauj man attīstīties. Es nevarētu tikai baudīt sava darba augļus, man jābūt darbībā. Man svarīga mana mājas sajūta. Un nepieciešami jauni impulsi ārpus mājas. Es nevarētu iztikt bez gaisa, bez ūdens. Mēs varam iztikt ar pilnīgu minimumu, un to mēs neviens pat nezinām. Jo vairāk mums ir, jo vairāk rodas vēlēšanās – vajag vēl un vēl. Tas vērtīgākais laikam ir atrast vidusceļu. Saprast, ka pietiek arī ar to, kas ir. Bērnībā nebija pietiekami daudz saldumu. Ja bija šokolādes tāfelīte, tā bija jādala daudzās daļās. Tad likās – ja es varētu apēst visu tāfelīti, tā gan būtu laime. Tad pienāca laiks, kad varēju nopirkt to šokolādi un apēst viena. Varētu teikt, ka tā ir laime. Tas varbūt bija viens no kārotajiem sapņiem, bet izrādījās, ka piepildījums tomēr nebija tik vērts. Laime nav pārmērībās, kā mēs to bieži vien uztveram. Grūtākais laikam atrast samērīgumu visā. Romantiskā atbilde būtu – es nevarētu dzīvot bez mīlestības! Bet mēs taču labi zinām, ka parasti no tā nemirst. Ir gan daudz pelēkāk un skumjāk, bet dzīvot var. Es nevaru atbildēt, bez kā es nevaru iztikt, jo palaikam esmu iztikusi bez daudz kā. Šim jautājumam nav atbildes, jo tas mainās katru mirkli, katru sekundi, katru dienu. Katrā dzīves posmā ir bijis kāds piepildījums,» teic aktrise.

Cer uz labāko

Ko vēlētos sagaidīt jaunajā gadā? «Interesantus pavērsienus un jaunumus. Vienkārši gribu sagaidīt dzīvi. Tas man liekas pats skaistākais. Katru dienu var piedzīvot kādu īpašu brīdi. Viena no manas dzīves veiksmēm bija nokļūšana filmā Pūt, vējiņi!. Tas, ka mani uzņēma Teātra fakultātē, bija brīnišķīgi. Biju laimīga, kad apprecējos un man piedzima meitas. Mani iedvesmo tikšanās ar interesantiem un jaukiem cilvēkiem. Ir sagadījies tā, ka mana nodarbošanās saistās ar dzīves izpēti. Tas ir savijies vienā veselumā, un man tas patīk. Mani nekas tik ļoti neinteresē kā dzīve. Kas var būt svarīgāk par to, kā mēs dzīvojam, kā attiecamies cits pret citu, kāpēc varam vai nevaram saprasties. Vai mēs viens otru darām laimīgu vai nelaimīgu? Tam ir vērts pievērst uzmanību, un tur paveras bezgalīgs darbalauks. Grūti izsvērt, bet laikam gan vairāk esmu optimiste nekā pesimiste. Joprojām gaidu no dzīves ko labu, bet neapvainojos uz to, ja man tiek pa pārbaudījumam. Protams, man gribētos sagaidīt kādu interesantu lomu teātrī vai kino (tā gan tāda visai nereāla vēlme mūsu valsts kultūras situācijā), varbūt ko asāku un negantāku kā līdz šim. Taču tas nav manā varā, un ir jāgaida, ko man piedāvā. Šobrīd vairāk nekā jebkad jārēķinās, ko skatītāji grib redzēt.