Zdislavs Romanovskis: Esmu laimīgs cilvēks
 
©F64

Viņa vīrišķīgi samtaino balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Viņš – Zdzislavs Romanovskis – kādreiz bija daiļo būtņu aplidots dziedātājs. Atlika tikai viņam ar ģitāru rokās uzkāpt uz skatuves.

 Ne viena vien mīlestības vēstule pienāca uz viņa adresi, bet viņš tās visas atdeva sievai Ainai, lai glabā kā piemiņu. Viņa dzīvē uzticībai ir liela nozīme.

Zdzislavs ir dzimis liepājnieks. Dziedātājs izpētījis, ka viņa dzimta ar Liepāju saistīta jau kopš 19. gadsimta. «Par tēva ģimeni zinu maz, bet mātes dzimta bijusi bagāta – viņu īpašumā bija viesnīca un restorāns Hotel Monopol Liepājas ostmalā, kur padomju laikā atradās Liepājas piena kombināts. Atceros no bērnības, ka mūsu mājās bija trauki ar uzrakstu Monopol.»

Aug daudznacionālā ģimenē

Romanovsku ģimenē bez Zdzislava auga arī divi brāļi un māsa. Tagad viņš ar māsu ir palikuši vienīgie. «Māsai vārds ir Dionīza, bet mēs viņu saucam par Dēziju. Viņa ir par mani astoņus gadus vecāka. Kad biju maziņš – deviņi, desmit gadi –, mēs daudz strīdējāmies. Tagad tā tīri draudzīgi satiekamies un sarunājamies,» nosmaida mākslinieks un pastāsta arī par vecākiem. «Mammai un tētim vārdi Dārija un Baromejs. Tēvs nāk no īstas poļu ģimenes, tur jau tā īpaši lika bērniem vārdus. Tēva tēvs bija Napoleons. Mammas māte bija vāciete, bet mammas tēvs – kādreizējais Liepājas uzņēmējs Mamonovs. Viņš, liekas, bija baltkrievu izcelsmes. Mammas mājās runāja vāciski – mamma ar savu mammu. Mammas mamma bija mana galvenā vācēja. Kad mamma ar papu gāja uz dažādiem kultūras pasākumiem un izrādēm, es to laiku pavadīju ar vecomāti.»

Skolas laikā dziedāšana nav bijusi Zdzislava mīļākais priekšmets. «Man dziedāšana, lai cik tas savādi var likties, skolā nekad nav patikusi. Ģeogrāfija, pasaules izzināšana man bija pirmajā vietā. Patika arī vingrošanas stundas, ko vadīja Aivara Hermaņa vectēvs. Simpātisks, labs vīrs. Centāmies visu atdarināt, ko viņš rādīja. Ģeogrāfijas skolotāja arī bija interesanta.»

Valoda palīdz nepazust

Romanovsku ģimenei nācies piedzīvot bēgļu gaitas. «1944. gada augustā braucām ar kuģi projām uz Vāciju, kur jau dzīvoja mātes brālis. Bijām pilsētiņā Altštrēlicā. Tur mūs izmitināja un man vajadzēja iet skolā. Atceros, bija ezeriņš, un ziemā mēs kopā ar vācu puikām dauzījāmies, slidojām un skrējām. Kad karš beidzās, atgriezāmies mājās, jo padomju armija tiem, kas tūlīt atgriezīsies, solīja, ka nekādas represijas nebūšot. Atgriezāmies mājās, bet tās jau bija aizņēmuši bēgļi, valsts uz komisijas veikalu izveda visas mūsu mēbeles. Palikām mājas otrajā stāvā, kur kādreiz dzīvoja ebreji, kurus nošāva kara laikā. Pirmskara laikā ar viņiem dzīvojām draudzīgi.»

Padomju laikā ceļot daudziem bija liegts. Arī Zdzislavam. Tomēr skatuve pavērusi iespēju iepazīt citas zemes un kultūras. «Kad nāca REO (Rīgas Estrādes orķestris – red.) laiks, tad bija braucieni pa visu Padomju Savienību un arī uz ārvalstīm. Es jau nebiju uzticams, jo tēvs – bijušais privātīpašnieks. Atceros, kad padomju laikā pirmoreiz bija turneja uz Ungāriju, tad arī es tur tiku. Tas bija ārkārtējs notikums. Nekas bagātīgs jau nebija, preču izvēle veikalos gan plašāka nekā pie mums. Palicis prātā tas, ka neko nevarēju saprast, ungāru valoda sveša, mums galīgi nesaprotama.»

Aizraušanās – kolekcionē

Ar pasaules «apceļošanu neklātienē» saistītas arī Zdzislava divas lielās aizraušanās – markas un grāmatas. «Markas sāku krāt 6. klasē. Kad mēs, puikas, sākām interesēties, tad arī mainījāmies, jo citam daudzas bija liekas, bet man savukārt tādas nebija. Tad uzzināju, kur Liepājā mīt nopietni krājēji. Gāju pie viņiem ciemos. Pirms kara bija viens pastmarku veikals Pasta ielā. Viens kolekcionārs kara laikā bija nopircis ūtrupē izliktās markas no šā veikala. Viņš tās bija nopircis maisos. Lielākoties tās bija izgrieztas no vēstulēm un bandrolēm. Tad plēsa nost, lika ūdenī, žāvēja, lika uz avīzēm, lai izžūst. Mēs ar to krājēju sadraudzējāmies. Mazvērtīgākās pastmarkas viņš man tāpat atdeva. Pie reizes arī pamācīja, ko un kā krāt.»

Pēc J. Poruka septiņgadīgās skolas absolvēšanas jaunais dziedātājs aizgājis uz Liepājas 1. vidusskolu. Pēc vidusskolas mācības turpinātas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, Fizikas un matemātikas fakultātē. «Cik nu tā matemātika patika, bet vajadzēja iet mācīties Liepājā, jo mammai nebija tādas naudas, lai varētu to darīt Rīgā. Pēc kara tēvs ar māti izšķīrās tēva dzeršanas dēļ. Es ļoti pārdzīvoju skandālus, kas bija mūsmājās, un negribēju viņu vairs redzēt. Institūtā stipendijā saņēmu 30 rubļu un par to naudu pirku pastmarkas. Tās toreiz nebija dārgas, maksāja četras kapeikas.» Mākslinieks atzīstas, ka mācības tajā laikā viņu maz interesējušas.

Klasesbiedrs piespiež dziedāt

«Kad man bija 17 gadu un mainījās balss tembrs, klasesbiedrs Jānis Birzkops (tagad pazīstams mūzikas pedagogs, pedagoģijas doktors – red.), kurš paralēli vidusskolai mācījās arī Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas skolā, gandrīz piespieda mani dziedāt. Viņš spēlēja klavieres. Pirmā dziesma, ko izpildīju, bija Šūpuļdziesma. Balss man tad pārveidojās, palika spēcīga, ļoti zema un nostabilizējās. Toreizējais mūzikas skolas direktors Valdis Vikmanis, kurš skolā vadīja kori, arī teica, ka man jāiet mūziku mācīties. Tā iestājos vokālistos. Pirmajā kursā man mācīja nepareizi. Vēlāk iesāka darbu pirmskara operešu dīva Erna KukaineLatiševa, un mani nozīmēja pie viņas. Latiševa manu nepareizo dziedāšanas mākslu dabūja ārā un sāka mācīt pareizi. Pie viņas mācījos četrus gadus.»

Institūta laikā Zdzislavs turpinājis mācības mūzikas skolā. Pa dienu – institūts, vakarā – mūzikas skola. Taču arī tad mūzika nav bijusi galvenā viņa aizraušanās. «Galvenais man tolaik bija riteņbraukšana. Pārējais bija otrajā plānā. Esmu izcīnījis republikas skolēnu spartakiādē Rīgā 1954. gadā pirmo vietu, balvā man piešķīra divriteni, bet pirmo mamma nopirka. Tas bija tad, kad vidusskolā sāku mācīties. Pa brīviem brīžiem trenējos Liepājas trekā. Neatceros, cik kilometru braucām, bet 25–30 kilometru man nebija problēmas pievārēt, jo biju arī labs sprinteris. Šeit, Liepājā, jau sāku nodarboties ar trenera darbu, jo bija jāpelna nauda –institūta gados apprecējos. Tā bija nepieciešamība. Trenera iemaņas apguvu jau studiju gados, kad mani Liepājas Fizkultūras organizācija aizkomandēja uz Vissavienības treneru kursiem Gruzijā. Tieši riteņbraukšana mani satuvināja ar sieviņu Ainu, kura arī bija riteņbraucēja.» Nu Romanovski kopā jau 55 gadus.

Pašmācības ceļā Zdzislavs iemācījies spēlēt ģitāru. «Pirmo ģitāru nopirku pats. Parasto sešu stīgu. Vingrinājos, līdz tulznas uzmetās, tad atpūtos. Pusgadu mācījos, tad jau kaut ko pratu.» Mākslinieks atceras arī pirmo tikšanos ar Maestro Raimondu Paulu. «Ansamblis, kurā dziedāju, bija devies uz pirmo estrādes orķestru salidojumu Rīgā. Tad mani atzina par labāko solistu. Kad no koncerta braucām atpakaļ uz viesnīcu, mūsu autobusā iekāpa Raimonds Pauls un pateica zīmīgus vārdus: vienam no jums būs bruģēts ceļš uz Rīgu.»

Taču pirms tam vēl bija labs ceļš ejams. «Sāku institūta ansamblī, pēc tam biju solists Liepājas kultūras nama deju mūzikas orķestrī. Institūtā negribēja, ka es kā topošais skolotājs to daru. Taču tas mani neietekmēja, ka Izglītības nodaļa izteica aizrādījumu: nav vēlams padomju skolotājam dziedāt dejās. Pa kluso mēs arī uz Palangu aizbraucām, vasarā trīs mēnešus nospēlējām restorānā. Tas bija galīgi nevēlams topošajam padomju skolotājam, vēl jo vairāk citā republikā. Bet man tā bija laba prakse. Sagatavošanās periods. Tolaik vēl nerīkoja konkursus, pirmais, ko izsludināja Latvijā, bija estrādes ansambļu salidojums. Kad es nodziedāju, pie manis no aizkulisēm pienāca tālaika REO vadītājs Egils Švarcs un vaicāja, vai es esmu ar mieru nākt strādāt Valsts filharmonijā REO par solistu.»

Mikrofonu nevajag

Puisim no «laukiem» ceļš uz metropoli rozēm kaisīts nebija. «Kad aizgāju uz REO, Margarita Vilcāne jau dziedāja orķestrī. Pēc laika gan Filharmonijas vadība nosprieda, ka jādibina jauns ansamblis ar modernāku ievirzi un mazāku grupu. Pasaulē jau bija parādījušies Bītli un citas grupas. Dibināja ansambli Rīga ar Aleksandru Kublinski priekšgalā. Kā pamatsolisti no REO bijām mēs ar Margaritu. Dzīvoju Filharmonijas kopmītnē, un gatavojām programmu. Man nebija problēmas arī spēlēt ģitāru. Es neinteresējos, kas tās par dziesmām, ko lika dziedāt, to manā vietā izdarīja komponisti, dzejnieki, vadītāji un direkcija. Viņi jau zināja, kas man piestāv. Es pats neko neizvēlējos. Tas bija reti, kad es pats kaut ko atradu koncerta repertuāram,» atminas dziedātājs un pastāsta kādu kuriozu. «Tajā laikā bija populārs Visockis (padomju dziedātājs, aktieris Vladimirs Visockis – red.) ar savām dziesmām. Uzdziedāju kaut ko no viņa repertuāra, jo liela daļa koncertu mums notika Padomju Savienībā. Reiz koncerts notika kaut kur Sibīrijā – pazuda elektrība, nav skaņas, bet balss man laba, dziedu tumsā Visocka dziesmu. Biju sagatavots klasiskai dziedāšanai bez mikrofona. Diplomā man rakstīts – ansambļa solists, vokālists,» nosmej mākslinieks un pastāsta, ka REO nodziedājis līdz 1976. gadam, kad tas likvidēts. Ar koncertiem izbraukāta ne tikai PSRS, bet arī citas valstis.

Aizrautība seko visu mūžu

Dziedātājs ne vienreiz vien uzsver, cik laimīgs jūtas kopā ar sievu. Diemžēl nelaimīgs liktenis piemeklēja viņu vienīgo meitiņu, kas aizgāja ar smagu slimību. «Jauna, skaista meitene bija,» Zdzislavs aizdomājies saka. «Palika mums mazmeitiņa Alise, kura izstudēja Stradiņa universitātē ekonomikas vadību. Darba specifika man bija tāda, ka negribējās vairāk bērnu. Bērnam dzīvot bez tēva ir nepareizi. Radīt un neinteresēties, tas man nav pieņemams. Pusaudža gados, bērnībā, arī jaunībā bērnam ir vajadzīgs tēvs,» pārliecināts ir sirmais kungs.

Arī dziedāšanu mākslinieks nav aizmirsis. Gadās, ka mākslinieki uzaicina uz izstāžu atklāšanām, jubilejām. Pērn Raimonda Paula 75. jubilejas koncertā Liepājā dziedāju kopā ar Nīcas vīru kori un Liepājas 1. ģimnāzijas zēnu kori. Tas ir bijis profesionāls darbs. Tā nav izklaide. Es to uztveru kā darbu. Dievs devis balsi, tā jāliek lietā. Vai man patikšana uz to bijusi, tas ir jautājums. Dabas dotības piespieda, likums darbojas,» mākslinieks rezumē savu mūžu.