«Vai jums kādreiz ir nācies satikt kalēju – īgnu, sadrūmušu, nelaipnu, uz visu pasauli dusmīgu veci? Tāda nav! Jā, darbs ir smags, netīrs, pat karsts, taču mēs, kalēji, esam vislabestīgākie, visgaišākie cilvēki visā pasaulē.
Ziemassvētki, Jaunais gads – apceres, pārdomu, padarītā un nepadarītā izvērtēšanas un izsvēršanas laiks. Pagrieziena punkts gan dabā, gan cilvēku apziņā, un šajā laikā kalējs kļūst īpašs, es pat teiktu: cilvēks ar savu īpašo misiju. Darba pilnas rokas: visiem jāizlej laimes, kādam vajadzīgs laimes pakavs – viens, otrs, trešais, un vēl, un vēl...» noslēpumaini smaidīdams, saka Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Mērsraga smēdes kalējs, tautas daiļamata meistars, lietišķās mākslas studijas Auseklis ilggadējs vadītājs Vilnis Vincēvičs.
– Pats sev kādreiz esat laimi lējis?
– Nekad!
– Kā tā?
– Tas lai paliek Dieva tā Kunga rokās. Kā viņš būs lēmis, tā arī notiks. Kāpēc gan man vajadzētu jaukties viņa plānos... Šajā ziņā esmu vecmodīgs. Laiks, kad saule pēc garās nakts atkal pagriežas uz pavasara pusi un nenovēršami sāk savu ceļu kalnup, latviešiem bijuši prieka un līksmības svētki, kuros dziesmas, danči, budēļos iešana, zīlēšana un tamlīdzīgas pagāniskas izdarības turētas godā. Tas saules griežos pieder pie lietas un ar manu pārliecību nav pretrunā. Arī kalējs pieder pie lietas. Izliet laimi citiem – tas ietilpst manos tiešajos darba pienākumos, un es to daru ar patiesu prieku! Fakts, ka varu darīt laimīgus citus, man pašam dod gandarījumu. Gribat laimi? Atnāciet uz brīvdabas muzeju decembra nogalē, kad te ies vaļā lielā ziemas saulgriežu svinēšana ar bluķa vilkšanu un visām pārējām izdarībām – redzēsiet: brīnuma un cerību gaidās galvenā ceļa malā pie Mērsraga smēdes cilvēki stāvēs garā rindā. Un visi gribēs laimi!
– Kā tur īsti ir: sveces liesmā izkausēts vaska gabaliņš vai ugunī izkusis alvas pikucis tiešām ir garants laimei?
– Droši vien. Viss atkarīgs no ticības. Mūsu senči garos ziemas vakarus vadīja, apvienojot lietderīgo ar patīkamo. Lielajā saimes istabā sapulcējusies, visa ģimene, kopīgi vakarējot, vērpa, adīja, dziedāja, spēlēja spēles, šuva un izšuva, plēsa skalus un pina vīzes, greba karotes, lasīja grāmatas. Nākotnes pareģošana arī bija viena no nodarbēm, ko visi darīja kopā. To, kas šodien mūs katru gaida tuvākā vai tālākā nākotnē, vairāk vai mazāk ticami bez mitas lej un pareģo politiķi, sociologi, ekonomisti un visi citi lietpratēji. Vecos laikos katrā mājā tas galvenais noteicējs un runasvīrs bija saimnieks. Viņa domās, vārdos ieklausījās visa saime. Tas taču nav mazsvarīgi – zināt, kāda dzīve sagaida nākotnē: kurš izies tautās, kuru Dieviņš pasauks, būs pārticība vai nāks bada laiki... Laikā, kad galvenā noskaņa ir un paliek prieks par gaismas atgriešanos, ticība paša roku izlietai laimītei nevar pazust bez pēdām. Domas taču materializējas! Ar pozitīvismu piepildītas, tās agrāk vai vēlāk piepildās. Cauri laikiem visi tam ir ticējuši. Arī es ticu. Ziemassvētki kopš pašiem senākajiem laikiem bijuši gada gaišākie svētki, brīnuma gaidīšanas laiks, kad ļaudis cer, ka piepildīsies visas, pat pašas apslēptākās vēlēšanās. Ziemas saulgrieži ir maģisks posms – kā jebkura laika un telpas saskares vieta. Jau sirmā senatnē daudzām tautām tieši šis laiks saistījās arī ar priekšstatu par Dieva piedzimšanu, kas tika apjausta kā gaismas uzvara pār tumsu, kā brīnums, kas vēsta par jaunu pavērsienu laika nenovēršamajā ritumā.
– Sanāk duālisms: baznīcās, zvaniem skanot, svinam Jēzus bērniņa pasaulē nākšanu, tajā pašā laikā bez sirdsapziņas pārmetumiem jautri lecam ķekatās, zīlējam nākotni, buramies, velkam bluķi.
– Katrā no mums, viens otru neizslēdzot, sadzīvo gan pagāns, gan Dievs. Latvietis vienmēr ir pratis gan Dievam godu atdot, gan veselīgā pašpietiekamībā paskatīties uz apkārt notiekošo. Visām tā saucamajām pagāniskajām izdarībām ir dziļāka, simbolos ietverta jēga. Piemēram, bluķis: ziemas vidū, gada vistumšākajā laikā jāpalīdz saulei tikt atpakaļ. Bluķis ir jāvelk kalnā augšā un tur jāsadedzina. To velkot, var pārdomāt visus gada būtiskākos notikumus. Bluķi sadedzinot, simboliski atvadāmies no aizgājušā, liekā, nevajadzīgā.
– Kā ir ar pakavu – uz ceļa ieraudzīto un pacelto?
– Šodien, 21. gadsimtā, uz ceļa atrast zirgam kādreiz piederējušu kurpi, manuprāt, ir gandrīz neiespējami. Ja tāds brīnums tomēr notiek, tad esat laimes pārpilns līdz pat mūža beigām!
Atkal – viss atkarīgs no tā, kā katrs pats to uztver. Reizē ar paaudžu, ar ļoti strauju vērtību maiņu ir svarīgi nepazust tulkojumā. Šodienas globalizācijas un informācijas pārbagātības laikmetā svarīgi uztaustīt to, ko par pašsaprotamu uzskatīja mūsu senči, un saprast, ko ar šo mantojumu darīt tālāk – šodien, rīt, pēc gada. Laikā, kad pēkšņi esam iemesti un dzīvojam mežonīgā kapitālisma diktētos noteikumos, kad liela mūsu tautas daļa piespiedu brīvprātīgi ir devusies emigrācijā, noorientēties nudien nav viegli. Viss ir juku jukām kopā – mūsu tautas dziesmas un cimdu raksti, visādas budu, pūķu figūriņas un sarkanā bantītē iesieti ķīniešu vēja zvaniņi, helovīni un ugunij ziedojamais bluķis. Par pakaviem. Tos īpašā kāzu ceremonijas pasākumā, ko brīvdabas muzejā iespējams noorganizēt, pie manis izkalt nāk jaunlaulātie. Gada laikā kādi divdesmit trīsdesmit laimes garanti no Mērsraga smēdes laktas aiziet tautā. Ir interesanti pavērot: pirms pāris gadiem ļoti jaunas latviešu meitenes aktīvi precējās ar gados ievērojami vecākiem ārzemniekiem, bet pēdējā laikā uzkrītoši daudzi latviešu puiši par sievām apņem tieši krievu tautības meitenes. Un mēs kaļam: pakavus un īpašus vērdiņus – laimei, saticībai, pārticībai.
– Vecos laikos kalējs katrā ciemā bija viens no galvenajiem cilvēkiem, kā ir tagad?
– Ar to kalēja būšanu arī šodien nav nemaz tik traki, kā varbūt šķiet. Katrs, kam vien ļauj iespējas, cenšas tikt pie sava stūrīša, sava kaktiņa. Ja tāds ir, katram gribas to skaistu, mājīgu, kā nevienam. Mums par darba trūkumu nudien būtu grēks žēloties. Spēj tik kalt. Protams, attieksme pret mūsu amatu gadu gaitā ir mainījusies, taču es saviem darbiem iedvesmu necenšos meklēt modernajā pasaulē. Daudz interesantāk ir turēties tuvāk etnogrāfijai, senajām tautas mākslas tradīcijām, un te, muzejā, tam ir īpaši piemērota un radoša vide. Nevajag jau tūlīt domāt, ka tas nozīmē kaut kādu atkāpšanos laikā – to patiesībā nemaz nevar izdarīt. Visaptverošais pasaules globalizācijas process, gribam vai ne, skar visu un visus, taču svarīgi ir nepazaudēt savu mentalitāti. Uzmanīgāk papētot mūsdienu dizaina darbus, bieži vien nemaz nevar pateikt, kur tāds darbs radīts: Vācijā, Francijā, Polijā vai Ķīnā. Kaut arī tautas mākslai kopējā kultūras kontekstā šodien atvēlēta neliela, es pat teiktu – pārāk maza vieta, latvisko iezīmi šodienas darbos noteikti jācenšas saglabāt, un tā jau arī ir mūsu, tautas daiļamata meistaru, galvenā sūtība. Strādāt par kalēju brīvdabas muzeja smēdē – tā ir tāda īpaša, vārdos grūti noformulējama sajūta. Te, kur smaržo pēc senatnes un dūmiem, te, kur uguns liesmas spēj gan siltumu dot, gan metāla gabalu sakarsēt līdz baltkvēlei... Un lakta, un veseru daudzbalsīgā simfonija... Apmeklētāju ieinteresēto acu skatu man apkārt nekad netrūkst.
– Brīvdabas muzeja apmeklējums parasti ir dažādu rangu prominenču oficiālo vizīšu neatņemama sastāvdaļa, iepazīstoties ar Latviju. Pie jums smēdē daudzi nāk?
– Visi! Un visi ir sajūsmā par redzēto! Prieks ir īsts un neviltots. Kas tik te nav bijuši: Zviedrijas un Nīderlandes karaļnamu pārstāvji, visi tuvāko kaimiņvalstu prezidenti, mūsu pašu prezidenti, izņemot pirmo un pēdējo, daudzi premjerministri, dažādu rangu ģenerāļi. Holandes princis uz manas laktas sev izkala nagliņu un bija varen’ lepns un priecīgs, Somijas prezidente kala, ka rībēja vien... Augsto viesu vizītes vienmēr ir līdz minūtei izplānotas, tāpēc nekāda liela parunāšana parasti mums neizvēršas un pie kārtīgas āmuru cilāšanas neviens netiek, taču īpašo laimes vērdiņu, pie kāda var tikt tikai te, Mērsraga smēdē, savā īpašumā ir ieguvuši visi. Un esmu pārliecināts, ka šis mazais vērdiņš, ko katrs saņem no kalēja rokām, ir ar lielu pievienoto vērtību un pilnīgi noteikti laimi nesošs.