Trīs paaudzēs mežam piederīgi
Ja sakārojas ziemas burvības, īpaši tuvo svētku gaisotnes iespaidā, jālūkojas uz to pusi, kur zaļzilā meža siena nodala zemi no debesīm. Un, protams, jābrauc turp: pie meža, pie kokiem, pie cilvēkiem, kuri ar tiem diendienā un gadu desmitiem ir kopā. Jo kuram citam tad meži savus stāstus uzticēs?
Kad savulaik (pagājušā gadsimta otrajā pusē) vidusskolu programmās līdzās valodām, matemātikai, ķīmijai un fizikai parādījās augkopība, mežkopība vai traktormācība, to pamatoja ar iespēju iegūt «praktiskās zināšanas». Pašu skolojamo reakcija lielākoties bija ierastā: burkšķēšana par kārtējo «stulbo priekšmetu», mācību stundu garlaicību kompensējot radošā pieejā praktiskajām nodarbībām un valdot principam jo jautrāk, jo labāk. Taču ne visi pukstēja vai uzjautrinājās, jo atrada arī ko lietderīgu. Piemēram, Māra. «Mācījos Jēkabpilī, un toreiz vietējā MRS (mežrūpniecības saimniecība – I. K.) darbinieki nāca uz vidusskolu mācīt mežsaimniecības pamatus. Bet vasarās bija prakses, kad mūs, visu klasi, aizveda uz mežu, kur dzīvojām mēnesi vai pusotra, lika mums kultūras kopt, stigot, dastot... Grūti, bet arī labi, vismaz vecākiem miers, bērni ir nodarbināti, nevar pa ielām šļūkāt.»
Tā nu, ar mežu jau skolas gados iepazinusies, Māra arī nākamo soli sper tajā pašā virzienā: izvēlas mācīties Jelgavā, mežsaimniekos. Iztur lielu konkursu, jo tolaik Mežsaimniecības fakultāte ir ļoti prestiža, un tiek uzņemta. Turpat mācās arī Gunārs. Jaunieši saskatās, apprecas, un, augstskolu absolvējuši, abi Ozolanti nokļūst Jēkabpilī. «Tagad jau Anda tētis Gunārs,» stāsta Māra, «aizsaulē, staigā pa tiem mežiem. Bet mūsu pirmā darbavieta bija Jēkabpils MRS, trīs gadus nostrādājām, vīrs bija iecirkņa priekšnieka vietnieks, es – mežsargs. Arī dēls piedzima tur.» Bet kopš 1974. gada viņi dzīvo Dzērbenē.
Turklāt Gunārs ne vien atved sievu mājās, bet ieved viņu ģimenē, kur pieredzes bagāts mežinieks jau priekšā. «Es jau šeit esmu tikai iegātnēs,» precizē Māra. «Atnācām dzīvot pie vīra vecākiem un sākām strādāt Dzērbenes mežniecībā.» Taču Ozolantu dzimtas saistība ar mežu ir vēl senāka, jo Anda vecaistēvs Latvijas laikā ieņēmis ļoti cienījamu amatu – bijis virsmežsargs, kura pakļautībā strādājuši 5–6 mežsargi. «Jānis Ozolants ilgus gadus te, Sērmūkšos un Taurenē, apkaimes mežus pārraudzījis,» Māra turpina. «Bet jaunajai varai tas nepatika, vīratēvu izsūtīja, un, protams, pēc atgriešanās par mežsargu viņš vairs nederēja. Vienīgi par mežstrādnieku. Kamēr vien Sibīrijā sabeigtās kājas atļāva, strādāja. Gāja uz mežu un ņēma dēlu palīgā. Tā arī Gunārs iepazinās ar mežu un izvēlējās mācīties Jelgavā.»
«Leonardo neesmu...»
Savukārt Andi, ģimenes tradīciju turpinātāju jau trešajā paaudzē, tādējādi vismaz trīs spēcīgi magnēti – vecaistēvs, mamma un tētis – uz meža pusi vien vērsuši. «Kā tad,» iesmejas Māra, «iznāks vēl, ka skolas gados viņš neko citu, izņemot kokus, nav redzējis.»
Pats Andis tā nedomā: «Protams, ka bērns vislabāk iepazīst tieši vecāku profesiju un tad lemj: der tā viņam vai neder. Mani tēvs bieži ņēma līdzi uz mežu, un nebija tā, ka man nepatiktu un negribētos turp iet. Labprāt gāju. Skaidrs, ka da Vinči neesmu! (Smejas.) Jutu, ka gleznot nevarēšu... Kas tad cits atliek? Gāju studēt turpat, kur vecāki – mežsaimniekos.»
Izrādās, savu nākotni ar mežu saistīt vienubrīd bijis gatavs vēl viens Ozolants, Anda brālis, bet tad mamma teikusi nē – vai tad nepietiekot ar trim mežiniekiem! Jaunākais dēls izvēlējās studēt būvniecību Rīgas Tehniskajā universitātē un tagad strādā firmā RBS/SKALS. Andis pēc Jelgavas atgriezās dzimtajā pusē un pašlaik ir Centrālvidzemes virsmežniecības Dzērbenes apgaitas mežzinis. «Kad 1994. gadā dēls sāka strādāt, es biju mežzine un viņš mans vietnieks. Vīrs tolaik strādāja par mežsargu. Labi, ka mūs nevainoja interešu konfliktā,» gandrīz 20 gadus senu pagātni atceras Māra. Taču tieši 90. gadi, pēc viņas domām, bijuši paši labākie: neesot bijis tik lielas birokrātijas un tik daudz papīru kā tagad. Tāpēc laika mežam bijis, cik vajag, iespēju izrunāties ar īpašnieku vai mežu izstaigāt tāpat. «Bet kopš 2000. gada mēs nepārtraukti esam bijuši uz koferiem, jo tu nekad nezini, kas pēc pāris gadiem tevi sagaida un kādas reformas būs. Pati esmu pensijā, bet, cik noprotu, situācija šajā ziņā maz mainījusies. Plus vēl meža policistu loma, ko tagad spiež uzņemties... Bet mežsargam ir cita dvēsele, cita izpratne. Domāju, ka ne dēlam, ne viņa kolēģiem nav viegli, bet viņš jau to neteiks.»
Aiz papīriem saredzēt mežu
Andis nesaka arī, taču ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka nav ieradis žēloties. Vien precizē, ka meža dienesta tiešais pienākums ir uzraudzīt meža likumu izpildi un normatīvo prasību ievērošanu Latvijas Republikā. Un nosmaida, ka papīru tiešām netrūkstot (viņa Cēsu birojā trīs skapji pilni), piešķir datoram enkura godu (ar to ļaujot noprast, ka ērtāk būtu, ja visu dokumentāciju nevajadzētu kārtot dubultā) un aizgūtnēm slavē GPS ārkārtīgi lielo noderību darbā. Taču gan dokumentu mapju daudzums, gan moderno tehnoloģiju nepieciešamība uzreiz arī raksturo Anda ziņā nodotās saimniecības mērogu. Viņš pats precizē: «12 000 hektāru.» Esot daudz, jā, un, lai izbrauktu visu apgaitu no viena gala līdz otram, sanākot tāds gabaliņš: no tās vietas, kur uz šosejas, iebraucot Kleķeru mežā, ir zīme «Vecpiebalgas novads», tad līdz Dzērbenei un vēl uz priekšu daži kilometri... Saprotamāk: divi pagasti: viss Dzērbenes pagasts un vēl Taurene.
«Latvijas laikā, kad Anda vectēvs strādāja, mežsarga apgaita bija 600 hektāru,» papildina Māra. «Kad mans vīrs vēl bija mežsargs, pārraudzīja 1200–1500 hektāru. Bet Andis sāka ar 2500 hektāriem. Agrāk arī apsaimniekotāju bija maz – valsts un kolhozs, tagad meža īpašnieku – vairāki simti...»
Tomēr arī visi šie hektāri ne reizi vien pārstaigāti, un Andis jau secinājis, ka ik pa trim četriem gadiem noteikti iznākot atgriezties tajā vietā, kurā jau iepriekš būts. Un, ja vajag, iets arī pie katra kociņa, ne tikai īpašums kopumā pārlūkots un pārstaigāts. Tā iesākusies arī diena, kad viesojāmies Dzērbenē – mežzinis jau no rīta bijis privātajā mežā, kopā ar Lauku atbalsta dienesta speciālistu pārbaudot tā dēvētās Eiropas platības. Bet tad, ja saimnieks piezvana un jautā kaut ko, precīza bilde acu priekšā gan neveidojoties, tomēr apmēram to vietu, par kuru viņš runā, Andis atceras. Kad bijusi pirmā reforma un viņš aizcelts uz Vecpiebalgu, sākumā gan esot kā pa maisu staigājis. Taču pusgada laikā teritoriju iepazinis.
Diendienā kontaktējoties ar saimniekiem, mežzinis arī secinājis, ka viņu vidū esot gan tādi, kuri neliekas ne zinis gadiem, un tādi, kuri nepārtraukti kaut ko jautā, grib noskaidrot. Protams, viņa simpātijas vairāk ir šo pēdējo pusē. Mežu nākotne cerīgāka izskatoties arī tāpēc, ka trakie deviņdesmitie ar mežu laupīšanu un postīšanu palikuši pagātnē. «Ar sekām gan vēl cīnāmies. Vieni pārmet, ka par daudz cērt, otri saka – mežs pieaug klāt. Neviens jau pieaugumu neapšauba. Latvija taču atrodas tādā klimatiskajā zonā, kur, arī neko nedarot, pēc 100 gadiem mežs būs tā vai tā. Bet vai skujkoki arī būs? Jau pašlaik kvalitatīvās koksnes vairs nav tik daudz kā agrāk.»
Augstuma mērs – cepure
To, cikos sākas darba diena, Andis nekad iepriekš nespēj paredzēt, jo, lai kā saplāno, dažkārt modina tālruņa zvans, nevis pulkstenis. Arī dienas garums reti kad noteiktajās stundās iekļaujams. «Diena beidzas tad, kad tas Kungs, tur augšā, izslēdz gaismu,» viņš ir pati nopietnība. «Tad mežā vairs nav ko darīt un es braucu mājās. Vasarā ir labi, tumšs tikai ap pusnakti, bet tagad, decembrī, jau ap četriem pēcpusdienā vairs nekā – gaisma izslēgta, un cauri...»
Vasaru pieminot, uzreiz esmu gatava dzirdēt Anda dzīvesbiedri slavējam savu vīru kā labāko ogu (rudenī – sēņu) vietu zinātāju visā pagastā un Vecpiebalgā (jo tieši tāpēc pašu mājās un mammas mājās pagrabi meža bagātību pilni). Taču Liāna saka: «Kā tad! Plaukti ziemā tukši nestāv, bet Andis mums šajā ziņā maz noderīgs. Viņš pat sēņot nav pierunājams, ogot ne tik. Es viņu arī saprotu – darbā jau nostaigājies un apnicis. Kad pirmoreiz prasīju, kā te ar sēnēm, teica: kāda jau esot. Mēģināju ieminēties, lai palasa, ieliek cepurē, ja citur nav kur likt, un atnes mājās. Nekā. Tad atnesa vienu baraviku un lepojās, ka esot redzējis «baigi foršās gailenes un milzu baravikas»! Piespiedu braukt un man parādīt, kur varētu būt sēnes. Meklējām to vietu, tā arī neatradām. Pēc tam pati sāku skatīties i ogas, i baravikas, i gailenes. Tagad eju pa savām vietām. Turklāt viņš arī tik ātri skrien pa mežu, ka es netieku līdzi.»
Tomēr nav gluži tā, ka ārpus darba laika mežs pilnīgi no galvas izmests un par to ne vārda vairs nedrīkstētu bilst. Andim ir ne mazums grāmatu par mežu sakrāts, bet mīļākā no tām, kā secinājusi Liāna, ir diplomētā mežkopja Kriša Meldera jau 1932. gadā pirmoreiz izdotā Meža vakari. «Laba grāmata, gudra,» slavē Andis, «var redzēt, ka cilvēks nerunā tukšu, bet par lietu. Esmu tajā atradis ne vienu vien atbildi uz man svarīgiem jautājumiem.»
Viņš arī palepojas, ka, patstāvīgās darba gaitas sākot, paguvis dažus gadus pastrādāt kopā ar pieredzes bagātiem un amata drēbi zinošiem cilvēkiem. «Visādas gudras lietas viņi man samācīja. To, ko skolā nemāca. Piemēram, kā, stigu mērot, leņķi paņemt. Jo toreiz jau šādu agregātu kā GPS nebija. Toreiz mērījām ar busoli, ar teodolītu. Augstskolā, protams, arī to visu mācīja, tāpat Šķēdes bāzē, taču – aizej uz mežu, un viss ir pilnīgi savādāk. Ja tu, piemēram, gribi atbilstoši grāmatās rakstītajam noteikt koka augstumu, stunda vismaz paies. Bet laika taču tik daudz nav! Tāpēc veči toreiz man teica: uzliec galvā formas cepuri, atkāpies 10 soļus no egles, paskaties uz galotni. Cepure nokrīt? Viss kārtībā – pirmais augstums. Mums visiem bija izdalītas tabuliņas: tik un tik metru, tātad tāds un tāds augstums. Tā arī bija! Pirmais augstums. Neko daudz viņi nekļūdījās.» (Smejas.)
Bet saviem bērniem viņš māca, ka vispirms ir jāapgūst pamatprofesija (lai varētu maizi nopelnīt) un tad, ja patīk, var apgūt visu ko citu. «Ja ir pamatprofesija, pēti kaut zvaigznes vai kārto sūnas,» strikts ir Andis. Dēls šobrīd mācās 8. klasē Taurenes pamatskolā (interesējot mehānika), bet meita Priekuļos cenšas saprasties ar datorsistēmām. «Viņa mums tur ir vienīgā meitene starp 25 puišiem,» zina teikt mamma, Liāna Ozolante, Priekuļu un Jāņmuižas Valsts tehnikuma pasniedzēja (māca ekonomiku un grāmatvedību). «Meitai somiņā ir līdzi ne tikai naudas maks un mobilais telefons, bet arī dažāda izmēra skrūvgrieži...» «Lai tik cīnās,» uzmundrina Andis.
Zaļš, zils, balts
Taču stāstā par Ozolantiem ar zaļo meža krāsu vien nepietikt. Ir vajadzīga arī zilā, jo Anda ģimene par savu sauc ļoti jauku un rūpīgi iekoptu stūrīti pašā Juvera ezera krastā. Kad viņi šo zemes gabalu 1999. gadā iegādājušies, no skaistuma neesot bijis ne vēsts. Andis arī rāda pabiezu fotoalbumu, kurā sakopšanas un apbūves darbu gaita aplūkojama: «Viss aizlaists, tikai krūmi, nātres, drupas, no ceļa pat ezers nebija samanāms.» Liāna un Andis arī zina stāstīt, ka savulaik te saimniekojis Baltijas dzelzceļš, līdz 1953. gadam – Latvijas dzelzceļš, bet vēl pirms tam, jau pagājušā gadsimta sākumā, cara laikā, kad pirmā pasaules kara vajadzībām uzbūvēts Ieriķu–Gulbenes dzelzceļš, tepat (tagad pagalma otrā pusē, zem paliela paugura, ko sedz bagātīga sniega sega) ierīkota ūdens sūknētava tvaika lokomotīvju slāpju dzesēšanai.
Tikām Ezerjoki (Anda jautrās dabas dēļ tāds vārds mājām dots, Liāna paskaidro), iepriekšējo postažu likvidējuši, nu lepojas ar sakoptību. «Agrāk te bija piecas ēkas, un mēs tikai uz vecajiem pamatiem varam ko būvēt. Mums jau četras ir: divi šķūnīši, mājiņa un pirts,» stāsta Liāna. «Vispirms pirti uzcēlām un tad nelielu namiņu pašiem. Pirts gan iznākusi lielāka nekā dzīvojamā ēka.» Taču sākumā esot bijusi domāta neliela. To apstiprina arī Andis: «Katrā kārtīgā latviešu mājā jābūt pirtiņai. Uzbūvējām. Iegadījās, ka sāka braukt atpūtnieki. Tā nu aši vien cēlām mājiņu, lai pašiem kur dzīvot. Atpūtnieki šurp brauc joprojām. Ja varam, uzņemam. Tas nav mūsu bizness, bet vaļasprieks. Ja kāds atbrauc un vēlas atpūsties lauku mierā un klusumā, skaista ezera krasta, neatsakām.».