Jaunais gads un revolūcija Čīlē

Ventspilnieki, privātklīnikas „Zinta” īpašnieki un ārsti Zinta un Ģirts Štekerhofi uzskata sevi par kaislīgiem ceļotājiem, turklāt viņi nebaidās no izaicinājumiem un labprāt dodas iepazīt vietas, kuras vidusmēra ceļotāji par savu galamērķi izvēlas samērā reti. Izaicinājumu un piedzīvojumu pilns bija arī brauciens uz Čīli, kas bija Štekerhofu viens no iekārotākajiem galamērķiem, - brauciena laikā tika iepazīta neparastā Ugunszeme, uzklausītas leģendas par Lieldienu salu un uz savas ādas izbaudīta vietēja mēroga revolūcija.

„Mūsu ģimene un vēl viena mūsu ģimenes draugu ģimene, mēs esam tādi diezgan lieli ceļotāji. Vismaz reizi gadā tiek organizēts liels un tāls ceļojums un vēl vismaz reizi gadā arī kāda mazāka Latvijas apceļošanas tūre ar mašīnām. Daudz kur ir būts un ir ļoti daudzveidīgas lietas, kas interesē un ko gribas aplūkot arī tīri ģeogrāfiski. Piemēram, esam bijuši dažādos zemes ragos, liels sapnis bija aizbraukt arī uz Ugunszemi,” par paradumiem stāsta entuziasma pilnie ceļotāji. Viņi atklāj, ka viņu patiesais ceļošanas vadmotīvs ir – braukt uz vietām, kur nav pārāk daudzi bijuši, uz vietām, kas ir eksotiskas. “Čīle bija viena no tām. Plānojot ceļojumu uz Čīli, pamatā bija tieši šī interese pēc eksotiskā un neparastā, jo visos aprakstos, ko nācies iepazīt, Čīle atspoguļota kā ļoti interesanta zeme. Piemēram, gribējām klātienē uzzināt par Čīles vīna tradīcijām, jo arī paši esam vīna cienītāji, tāpat bija vilinājums apskatīt unikālo Ugunszemi un apbraukt apkārt polāram ragam,” teic Ģirts.

          Tālo un neparasto ceļojumu izplānot Štekerhofiem palīdzēja tūrisma aģentūra “Vanilla” , bet pirms došanās uz kādu valsti viņi nevairās arī aprunāties ar cilvēkiem, kas ir tur bijuši un kas ir lietpratēji par attiecīgo zemi. Kad pēc atgriešanās no Čīles pagājis jau krietns laiks un ceļojuma iespaidi labi iegūluši atmiņā, viņi pārliecinoši var sacīt: “Čīle bija īpaša ar to, ka mums izdevās aizbraukt uz Ugunszemi, iebraukt arī Argentīnā, pabūt neparastajā Lieldienu salā. Tāpat bija interesanti izbaudīt jaunā gada svinības Santjago. Starp citu, savulaik esam jauno gadu sagaidījuši arī Kenijā.”

Izvēlas personisku attieksmi

          “Uz Čīli devāmies 2010. un 2011. gadu mijā. Ceļojums bija ļoti labi izplānots, taču neiztika bez dažādām neplānotām un kuriozām situācijām. Pirmā neveiksme notika jau Vācijā, kur mums bija pārsēšanās un kur pazaudēja mūsu bagāžu. Čīlē nonācām tieši Jaunā gada sagaidīšanas laikā un tikai ar to, kas ir mugurā. Tā bija interesanta sajūta,” Ģirts nosmej. Koferi ar Štekerhofu mantām “atbrauca” pie īpašniekiem divos piegājienos – līdz Jaunjam gadam trīs, bet īsi pēc Jaunā gada sagaidīšanas arī ceturtais. Kā būtisku niansi, ko sākuši praktizēt paši Štekerhofi un kas var noderēt arī citiem pasaules apceļotājiem, Ģirts un Zinta min: “Sākot plānot ceļojumus ar tūrisma aģentūrām, mēs vairs neizvēlamies nakšņot lielajās ķēžu viesnīcās, bet gan tā saucamajos „boutique” hoteļos, kur ir tikai apmēram 10 numuriņi, kas iekārtoti ar senlaicīgām mēbelēm, valda personiska attieksme un mājīga aura. Tā ir īsta atpūta ar attieksmi gandrīz kā mājās un izsmalcināta vide, ko ir vērts izbaudīt.”

          Atceroties pirmos iespaidus par Santjago, Zinta un Ģirts teic: “Tā ir superīga vieta, lai gan jāatzīst, ka mazliet neparasta. Pilsēta ir liela, apkārt daudz cilvēku, kas ir atsaucīgi, kā jau latīņamerikāņi. Var sajust, ka Čīle sevi uzskata par mazliet priviliģētu valsti. Viņiem viss ir - labs klimats, visi izrakteņi. Mums patika Čīles vīna darītavas, kur var nobaudīt kvalitatīvu vīnu, kas atbilst dažādām gaumēm. Šai zemē ir skaisti kalni un interesantas ielejas. Bija interesanti iepazīties ar zemju sadalījumu Čīlē un cilvēku materiālo statusu – visbagātākie tur skaitās horvāti, bet mēs iepazinām vienu lietuvieti, kam pieder visvairāk zemes Patagonijā. Jāteic, ka tur jau nav tādi pieticīgi lauki, kā pie mums, kas mērāmi desmitos hektāru, tur tie ir tūkstošiem.”

Tikšanās ar spiegu un Jaunais gads

          Interesantu Čīles apceļošanu padarīja, kāda nejauša tikšanās – bez tūrisma aģentūru gidu stāstītā, Štekerhofiem bija tas gods uzklausīt stāstus par zemi no īsta čīlieša skatupunkta. “Mēs iepazinām kādu interesantu vīru, apmēram 70 gadu vecu čīlieti, kas ir izbijis politologs un pasniedzējs. Viņš par sevi atstāja lieliska cilvēku pazinēja iespaidu.  Savulaik bijis Krievijā un bija vienīgais ceļojuma laikā sastaptais cilvēks, kurš zināja par Latviju un Rīgu. Viņš mums daudz pastāstīja par vietējo sadzīvi un tradīcijām, kā arī daudzas vēsturiskas nianses no savas dzīves, tāpēc mēs viņu mīļi nodēvējām par spiegu,” viņi atminas.

          Tāpat neparastu garšu ceļojumam pie eiropeiskām tradīcijām pieradušajiem piešķīra Jaunā gada sagaidīšana Santjago – lai arī neparasti, tas tomēr bijis interesanti. “Viņi jauno gadu sagaida uz centrālās ielas – vienlaikus ārā izgājuši kādi pārsismts tūkstoši cilvēku, ir pamatīgs salūts, visi priecājas, runājas, dzer šampanieti. Tas nav salīdzināms ar Latvijā piedzīvotajām Jaunā gada svinībām, jo, pirmkārt, tur ir silts, īsts vasaras vidus. Eglīšu nav, tiek rotātas palmas,” Ģirts atstāsta neparasto piedzīvojumu.

          Kā vienu no interesantākajiem Čīlē redzētajiem objektiem Ģirts min tirgu. “Tirgus ēka ir plaša, lieta no metāla. Vidū tam izbūvēta krāšņa strūklaka, ap to iekārtoti labi restorāni un tālāk notiek tirgošanās. Mēs ar lielu interesi nobaudījām vietējos ēdienus, kā arī Čīlē tik populāros krabjus, kas tur ir nežēlīgi dārgi. Baudījām arī izcilus Čīles vīnus, bet, kas ir pats interesantākais, viņi paši tos vīnus nemaz tik daudz nedzer, pašu čīliešu vidū iecienītākais dzēriens ir pisco sour - vīnogu šņabis sajaukts ar citronu sulu un cukuru,” teic Ģirts.

Pārsteidzošā Lieldienu sala

          “Pēc Jaunā gada sagaidīšanas mūsu ceļi veda uz Lieldienu salu jeb Rapanui, kas atrodas apmēram 3000 kilometrus no Santjago. Uz salu vienreiz dienā lido lidmašīna. Tas arī bija spilgtākais, kas palicis atmiņā no visa ceļojuma. Lieldienu sala – tas ir atsevišķs stāsts,” atzīst Zinta un Ģirts.

          Lieldienu sala ir vulkāniskas izcelsmes sala, kura tūristus lielākoties piesaista ar īpašajām statujas - gigantiskas galvas, kuras veidojuši salas senie iedzīvotāji moai. “Tur var redzēt visu botāniku – uz vulkāniskā ieža palikuši daudz augu, kuru attīstība apstājusies. Visiespaidīgākais bija Rapanui statujas – tās saistītas ar mītu, ka tās radījuši cilvēki no citas planētas, bet patiesībā tas ir vietējo darbs – grebti vulkāniskie ieži. Tā ir ekoloģiska vieta ar bezgala trauslu ekosistēmu, ko ir vērts iepazīt klātienē,” par Lieldienu salā gūtajiem iespaidiem stāsta Štekerhofu pāris. Viņi uzskata, ka tāda arī ir ceļošanas jēga – “iegūt pasaules skatījumu, iepazīt atšķirīgo un neikdienišķo citādākā gaismā nekā to pierasts vērot televizora ekrānā”. Tāpat Štekerhofi dalās ar to, cik veiksmīgi ar ceļošanu var apvienot pārējos hobijus: “Visur, kur aizbraucam, mēs cenšamies ienirt un braukt makšķerēt – un šeit bija laba vieta, lai sauļotos, nirtu un baudītu zivis.”

          “Kad no Lieldienu salas nokļūvām atpakaļ Santjago, tālāk devāmies uz Puntarenu - galējo apdzīvoto Čīles dienvidu punktu, no kurienes var nokļūt Antarktīdā. Tad no Ušvajas kuģojām apkārt Ugunzsemes ragam un atgriezāmies Puntarenā. Šā ceļojuma daļa parsteidza ar eksotisko dabu – tās ir skaistas un skarbas vietas. Pārsteidza Horna raga fantastiskie ledāji, kas ir lielākie uzreiz pēc Antarktīdas,” teic Zinta un Ģirts. Ierododies ilgi kārotajā Ugunszemē, Štekerhofi un viņu ceļabiedri piedzīvoja interesantu dabas parādību, kāda nav nekur citur pasaulē – horizontālo lietu. “Ugunszemes ragā katru dienu ir vētras, laba laika nav vispār nemaz. Turklāt vējš ir tik stiprs, ka lietus līst nevis vertikāli, kā tas ir ierasts, bet horizontāli. Šī parādība ir ļoti spēcīga, tāpēc pārvietoties var tikai divatā, turoties vienam pie otra. Visinteresantākais tajā – slapja paliek tikai viena ķermeņa puse, bet ejot atpakaļ otra,” stāsta Zinta.

Piedzīvo revolūciju

          Izbaudījuši Ugunszemes parādības, ceļotāju kompānija devās Puntarenu, kur ceļojums ieguva pavisam citu nozīmi un radīja neplānotus iespaidus. „Atgriežoties Puntarenā - pilsētā valda saspringta atmosfēra, notiek demonstrācijas, braukā mašīnas ar plakātiem spāņu valodā un signalizē. Vēl neko nenojaušot, izīrējām auto un braucām uz nacionālo parku Torres del Paine. Izrādās, tajās dienās tika paaugstināta gāzes cena - tā kā šeit klimats ir bargs, visu gadu nepieciešama apkure, jo jūtama „lielā ledusskapja" - Antarktīdas - ledainā elpa, tāpēc šis sadārdzinājums ir būtisks,” piedzīvotās valsts mēroga nedienas atstāsta Štekerhofi. Parkā kā ieslodzījumā nonāca apmēram 4000 tūristu, bet ceļš aizšķērsots ar kravas automašīnām tā, ka nebija variantu no parka izkļūt.

„Tā mēs pavadām Porto Natales 3 dienas, domājot variantus, kā no turienes izkļūt, jo tuvojās mūsu lidojuma diena atpakaļ uz Eiropu. Šīs revolūcijas laikā iepazināmies ar kādu vācu pāri, nokļuvām pie pilsētas mēra, kurš apsolīja evakuāciju. Skolā bija izveidots Sarkanā Krusta punkts, kur tika izguldīti un pabaroti tūristi, kam nebija naudas. Mums bija mašīna, mēs vismaz pabraukājām šurpu turpu, baudījām vietējās veltes un izklaidējām sevi, domājot izkļūšanas stratēģijas,” nosmej Zinta. Beigās Štekerhofus kopā ar pārējiem izveda no parka ar militāro lidmašīnu. „Tā bija tāda laimes un atvieglojuma sajūta. Starpkontinentālais reiss bija nokavēts, tāpēc piespiedu kārtā mūsu atvaļinājums tika pagarināts, jo nebija biļešu uz Eiropu. Pavadījām laiku, apskatot skaisto ostas pilsētu Velparaiso un baudot atkal iegūto brīvību.”

Par spīti visam piedzīvotajam un neplānotajam Zinta un Ģirts veiksmīgi atgriezušies mājās, taču tagad, kad kopš atgriešanās pagājis jau ilgāks laiks, viņi ir pārliecināti, ka labprāt gribētu aizceļot uz Čīli vēl kādreiz, īpaši tāpēc, lai atkārtoti apskatītu nacionālo parku Torres del Paine. Vaicāti, ko atveduši no eksotiskās zemes, viņi teic, ka aprobežojušies ar simboliskiem suvenīriem no Lieldienu salas un kādu labu Čīles vīnu. „No ceļojumiem vairs neko nevedam, jo par galveno atgādinājumu uzskatām atmiņas, kuras ikreiz, skatoties fotogrāfijas, ataust acu priekšā,” noteic Štekerhofi.

 ZINTA UN ĢIRTS IESAKA APSKATĪT:

• Patagonijas ezerus, kas ir flamingo dzimtene;
• Horna ragu – Čīles galējo dienvidu punktu;
• Nacionālo parku Torres del Paine;
• Perito-Moreno ledāju;
• Lieldienu salu, kas ir izolētākā sala visā pasaulē un ir populāra ar milzīgajām statujām;
• Pirms došanās ceļā vērts izlasīt Tūja Heijerdāla grāmatu „Aku-aku”;
• Iepazīties ar vietējām vīna darītavām.