Saruna ar Svetlanu Bless uz dzimšanas dienas fona
Iespējams, nebūtu pirmizrādes, aktrise Svetlana Bless sarunai nepiekristu un atrastu ne vienu vien aizbildinājumu. Savukārt uzrunātājs, izdzirdējis priekšlikumu «kaut kad vēlāk» vai saņēmis atteikumu, viņas meistarīgi izspēlētā monologa dēļ pat nejustos īpaši apbēdināts.
Tomēr novembra sarūpētā dzimšanas diena un jauniestudējums, plus Valmieras teātris, kurā tas top, šķiet, aktrisē pašā rada tādu kā izbrīnu un samulsumu reizē un liek vārdos kļūt dāsnākai.
«... braucam uz Valmieru, uz manu neatgriezeniski zaudētās jaunības zemi. Uz «Kaiju». (..) Valmieras teātris? Sen tas bija... (..) Ieejot administrācijas ēkā, pie ziņojumu dēļa sajutu pazīstamu smaržu... Mazliet pēc grima, sviedriem, klačām, ziediem, mazliet pēc lauru vainaga, vārdu sakot – pēc teātra.» (S. Bless 2002. gadā izdotajā Antēras grāmatā ... jo bij’ tas muļķa klauns..., ko viņa rakstīja kopā ar teātra kritiķi G. Treimani.)
Par atgriešanos nesauc
Ir 2012. gada rudens, un ar Svetu Valmieras teātra administrācijas ēkā sasveicināmies tieši pie ziņojumu dēļa... Tomēr savu atrašanos šajā teātrī viņa par atgriešanos gluži nesauc. «Tāda dīvaina sajūta, ka esmu šeit, Valmierā. Šķiet, viss sākas no jauna, jo ļoti ilgs laiks – nepilni četrdesmit gadi – pagājuši. Tas ir daudz. Turklāt es nepārcēlos uz šejieni, lai spēlētu teātri. Kad vīrs nomira, domāju: nekad uz skatuves vairs nekāpšu. Biju nolēmusi visu ar teātri saistīto aizslēgt ciet. Daudz kas arī sanāca kopā... Tur nav ko runāt. Daudzi zina, ko nozīmē zaudēt tuvu cilvēku. Un katrs arī zina, kas ir vientulība. Cilvēks vienmēr ir vientuļš, kaut arī viņam blakus ir citi. Bet ja pēkšņi arī tava tuvākā nav... Pārcēlos, lai būtu kopā ar savējiem: meitu, znotu, mazmeitu. Ilgi par to Rīgā domāju: braukt – nebraukt, braukt – nebraukt. Man laimējās, ka te atradās dzīvoklītis (paldies pašvaldībai!), bet Ieva (Puķe, meita – I. K.) ar Krišjāni (Salmiņš, znots – I. K.) saveda to kārtībā.»
Aktrise arī neslēpj, ka pilsētā vēl neesot iejutusies, taču teātrī gan sākot iejusties, jo: «Kolēģi ir kolosāli. Gan jaunie un vecie. Žēl vienīgi, ka daudzu no tiem, ar kuriem 70. gadu sākumā bijām kopā teātrī, vairs nav šai saulē.»
Šo pēdējo teikumu viņa saka arī par Pēteri Lūci, kurš viņu, aizņemoties kādas Svetas tēlotās varones teiktos vārdus, saucis par Blāķīti. «Lūčuks prata radīt lielisku gaisotni teātrī. Bija saprotošs, iemācīja vārda kultūru. Tas nekas, ka pie viņa maz strādāju, vairāk pie Māras Ķimeles. Pateicoties Mārai, es daudz ko iemācījos. Jo es jau nācu no «krieviem», no Maskavas, kur man ar pedagogiem bija ļoti laimējies. Bet teātrī toreiz mani principā pieņēma Kroders.»
Arī pirms dažiem gadiem Kroders, satiekot Svetu valmieriešu viesizrādēs Rīgā un parunājoties, cita starpā ieminējies, ka vajagot taču nākt šurp. Proti – pārcelties uz Valmieru.
Paldies Olim
Kad Oļģerts Kroders kļūst par Nacionālā teātra galveno režisoru, Sveta Rīgā jau desmit darba sezonām pāri tikusi, pirmajā – 1977. gada maijā – I. Pinnes lugā Lielā cerību stunda veiksmīgi nospēlējot Lūciju, «sievieti ar neaizdzijušu dvēseli». Kopīgā darbā abi vairāk gan nesatiekas nekā satiekas, jo Nacionālajā teātrī režisoru daudz. «Sākumā Kroders man neko nedeva spēlēt,» saka aktrise. «Bet tad pēkšņi piešķīra lomu Moema Teātrī. Biju Dollija, dublējos ar Māru Zemdegu. Ļoti patika strādāt Bernardas Albas mājā, kur spēlēju māti. Man tur bija viss: puņķi, smiekli, asaras... Ar prieku spēlēju viņa iestudētajā Hamletā, ko kritika, manuprāt, nenovērtēja. Abi ar Neimani bijām kaprači. Mēģinājumā Kroders ieteica: «Ej publikā, paprasi kaut ko...» Pateikt ko tādu – mans jājamzirgs... Aizrāvos: iesaistījām no rekvizitoriem aizņemto kanārijputniņu, diedelēju no cilvēkiem sērkociņus, pat brokastojām, kapu rokot. Kroderam mūsu dullības bija pa prātam. Kad teātris svinēja jubileju, aktieri gāja izrāžu kostīmos, mums Olis ieteica iet kapraču tērpos, taču Freibergs neatļāva.»
«Ar Kroderu man sapasēja,» Sveta turpina un mazliet tā kā ietur pauzi. Jo runāt par režisoru pagātnes formā ir neierasti, turklāt kopš 10. oktobra rīta arī pagājis pārāk maz laika, lai aprastu ar šo domu. «Viņš saprata humoru. Bija mākslas cilvēks, radīts tikai mākslai. Per aspera ad astra («Caur ciešanām uz zvaigznēm») – tas teikts par viņu. Jā, viņš šad tad runāja visu ko, taču īstenībā bija kautrīgs. To sapratu jau tad, kad pirmos gadus nostrādājām kopā. Un joprojām parakstos zem katra viņa teiktā vārda 90. dzimšanas dienas sarīkojumā: «Visa pamatā ir kultūra. Ja ir kultūra, viss zeļ un plaukst. Ja tās nebūs, nekā cita arī nebūs. Arvien sāpīgāk ir vērot pašreiz notiekošo attieksmē pret kultūru.»
Iepriekšējās sezonas pēdējā pirmizrāde Valmieras teātrī notika īsi pirms Jāņiem. O. Krodera iestudētajā A. Ostrovska lugā Līgava bez pūra galvenā loma uzticēta Ievai. Pēcizrādes gaisotnē Sveta režisoru gan satikusi, dažus teikumus pat pārmijuši, taču... «Nepaspēju viņam pateikt paldies par meitu. To izdarīju bēru dienā – atvadu brīdī teātrī. Domāju, viņš tur, augšā, dzirdēja.»
Pauniņā sasieto vaļā neraisot
Ja samēro Svetas gandrīz 35 gadus Nacionālajā teātrī un atveidoto lomu skaitu, plus vēl klāt liek «lielo» un «mazo» lomu mērauklu, bilance, pat skaitļu valodā izteikta, droši vien varētu būt tīkamāka. Taču mana sarunu biedre jau nojauš, ko es varētu teikt, un aiztaupa to. «Kādā no intervijām Ieva par mani sacīja: «Viņai nepaveicās.» Es domāju: nē, man paveicās. Esmu taču piepildījusi piecu gadu vecumā komunālā dzīvokļa virtuvē citiem skaļi pausto sapni: «Būšu... akrisa.» Esmu spēlējusi uz lielām un mazām skatuvēm, zem grezniem jumtiem un cauriem jumtiem, zem zilām debesīm... Gan saulīte mani apspīdējusi, gan lietutiņš tīru mazgājis... Strādājusi ar dažādiem režisoriem (te arī vietā aktrises neliekuļotā atzīšanās mīlestībā: «Es režisoram viegli pieķeros. Viņš man ir Dievs tajā brīdī» – I. K.), dažādu autoru lugās, spēlēju kopā ar dažādiem kolēģiem. Allaž esmu izrādei veltītos aplausus uztvērusi arī kā sev domātus, neatkarīgi no tā, vai paklanīties tieku pirmā vai pēdējā. Esmu darījusi darbu, ko ļoti mīlu. Tātad – man ir veicies.»
Bet vārds «veicies» var arī nebūt īstais, lai raksturotu Žurkas Kornēlijas pienesumu aktrises radošajā biogrāfijā. Lai iegūtu tādu popularitāti, pat zvaigžņu stāvoklim vajadzēja būt īpašam. Laikam jau tāds tas 1994. gada martā, kad Pilnmēness nakts vīzijās pirmoreiz uz Nacionālā teātra skatuves pavīdēja simpātiskā žurkas aste, saveidojās. Turpmāko pusotru gadu desmitu skatītāji bija gatavi jau sezonas sākumā «aizsist rindu» pēc biļetēm, lai nekādā gadījumā tikšanos ar Kornēliju nepalaistu garām. Savukārt citu izrāžu veidotāji, Kornēlijai ik pavasari kļūstot arvien enerģiskākai, Svetā arvien vairāk saskatīja tikai šīs dāmas vaibstus un citiem uzdevumiem reti kad atzina par derīgu. «Ko pret likteni iesāksi,» daiļrunīgi pauda izteiksmīgā aste, un Kornēlija turpināja glābt Latviju.
Būtu glābusi vēl. Arī uzticamais Cirča (Jānis Skanis) bija gatavs tā rīkoties, tāpat režisors Edmunds Freibergs. Taču vienpavasar kļuva skaidrs, ka tik apjomīga glābšana vairs nav nepieciešama, vajadzēs tikai 100 g... Daļa skatītāju šos 100 g saprot kā neprecīzi nosvērtu aizņēmumu no Kornēlijas popularitātes, citi kā jaunā projekta kvalitātes raksturojumu...
Tikām Sveta ar enerģisku rokas žestu stumj šo atmiņu sadaļu prom. «Pietiek. Šī pauniņa ir aizsieta. Varbūt kādreiz... No Žurkas es esmu atvadījusies. Paldies! Tas bija skaisti.»
Bet Kornēlijas un Circeņa tradicionālo sasveicināšanās frāzi «Skoļko ļet, skoļko zim!» jeb «Cik daudz laika pagājis!» gan drīkstot lietot uz nebēdu. «Tā jau sen folklorizējusies,» piebilst aktrise un smejoties pastāsta, ka savulaik – nu jau agrākajā Kornēlijas dzīvē – allaž pirms pirmizrādēm kaitinājusi režisoru Edmundu Freibergu, teikdama: «Es zinu tikai pašu sākumu, vairāk neko nezinu. Vienīgi «Skoļko ļet, skoļko zim...»»
Divu metru attālumā un tuvāk
Taču pret to, ka no malā noliktās Nacionālā teātra pauniņas kaut ko tomēr drīkst izķeksēt, aktrise neiebilst. Proti, to, kas attiecas uz viņu un Ievu. Jo tieši tur māte un meita pirmoreiz satikušās uz vienas skatuves, kas jaunās Valmieras izrādes (A. Mardaņa traģikomēdija Mātes un meitas, režisore Inese Mičule – I. K.) kontekstā šķiet interesanti. Svetai arī šoreiz precizitātes un lakonisma mēraukla tīkamāka: «Nekā diža, ko atcerēties, partnerības mums gandrīz nekādas. Mērnieku laikos viņa bija mazā Anniņa, es – Oļiņiete. Mamurē arī mums nebija nekā kopēja, tikai skatuve, uz kuras iegadījāmies divu metru attālumā viena no otras. Nu, drusku kaut kādas radu saites savijās Skroderdienās, viņa bija Ieviņa, es – Pindacīša.»
Atceroties, ka Ieva kādā no savām intervijām nesen stāstījusi, kā tas ir – spēlēt kopā ar mammu, Svetai uzdodu līdzīgu jautājumu: kā tas ir spēlēt kopā ar bērnu? Atbildi saņemu tūlīt: «Grūti. Mums ar meitu apgriezieni nesakrīt. Viņai īstais ātrums, es buksēju... Ievai, manuprāt, vajadzētu mācīties par režisori. Jo viņa visu precīzi un ātri aptver: tas ir tā, tas ir tur... Bet es sēžu. Ne jau nu gluži mazvērtības kompleksa pārņemta, tomēr atzīstu, ka nevaru tik strauji. Ieva tam netic: kā nevari, tu kā zirgs te ņemies... Sāku smieties – pēc dzīvnieku horoskopa es tiešām esmu Zirgs.»
Teksts neejot galvā, galveno šķērsli uzrāda Mātes lomas atveidotāja. Tad sevi papildina: «Līdz šim nevienas tik ciniskas varones man nav bijis.» Sevis iedrošināšanai viņa pie sevis laiku pa laikam atkārtojot režisora Valentīna Maculēviča ieteikumu «uz mūžu mūžiem aizmirst Balto māti un Balto tēvu», kas nozīmējot – nebūt tik labai. Arī Kroders ieteicis sievieti veidot ciniskāku. «Cenšos,» nopūšas Sveta. «Pavisam uz teātri dzīvot pārcēlušās vēl neesam... Mēģinām gan kopā ar režisori, gan tikai divatā ar Ievu. Meita atceras visu, viņai arī viss ir pierakstīts, man, kā parasti, nekas nav pierakstīts. Apmēram kāda skaidrība sāk parādīties. Gaisma aust, lēni, bet tomēr.»
To, ka «gaisma» būs ataususi īstajā brīdī – pirmizrādes vakarā, šā mēneša jubilāre cer no sirds un cer arī, ka stress nenovedīšot tik tālu, lai kādunakt viena pati mēģinājumu zālē ieslēgtu visas gaismas un mēģinātu līdz rītam. Tā rīkojusies tikai «jaunības dullumā», Valmieras teātrī pirmoreiz ienākot. Pēc tam no mutes mutē vēl ilgi klīduši stāsti, kā «Sveķis naktīs mēģina». «Bet man taču nebija citas izejas, ja nākamajā dienā jāielec lomā.»
Kad tomēr mēģinu iztincināt, kā īsti jūtas aktrise īsi pirms 15. novembra pirmizrādes un satikšanās ar Valmieras skatītāju, Sveta šim tematam punktu pieliek ar pretjautājumu: «Kā var justies pirms nošaušanas?»
Ūdens un, iespējams, zaptes
Bet jau nākamajā mirklī viņa atkārto ierasto: «Vispār – dzīve ir skaista» un iesmejas. «Neskatoties ne uz ko. To esmu teikusi un teikšu.» Tas pats – esmu teikusi un teikšu – attiecas arī uz «skaistās dzīves» obligāto priekšnosacījumu: iespēju būt ārpus pilsētas, dabā, klusumā, pie ūdeņiem. Jau daudzus gadus Svetai to visu ietver viens vārds: Nātras un to lielākā vērtība – klusums: «Tur ir forši.» Tiesa, vīra aiziešana mūžībā arī Dursupes vasarām dažus krāsu toņus mainījusi.
«Man patīk ūdeņi. Savulaik pat sapņoju par jūrnieka karjeru un braukt tālās jūrās. Mamma atvēsināja, ka tur meitenes nemaz neņemot. Pati sapratu, ka man ir jūras slimība, un pat nemēģināju turp iet. Tomēr, ja tā padomā: būtu aizgājusi, kaut vai uz baržas plivinātos. Čakli drēbes mazgātu un, kamēr tās žūst, vērotu, kā krasti slīd garām... Es piekrītu tiem zinātniekiem, kuri teic, ka mēs visi nākot no ūdens. Ūdens dēļ arī aktiera profesiju izvēlējos. Pat Blaumanis zīmīgi teicis: «Ūdens, brāl, ūdens...»
Te nu Svetas šķelmīgums, aktrises meistarība, nesmādējot arī Kornēlijas intonācijas, savij teikto tik grodā pavedienā, ka grūti atšķetināt, kas nopietni domāts vai kas tikai pa jokam. Taču arī makšķernieku stāstos ir lielas ticamības klātbūtne. «Dursupē kādreiz vasarā mēs ar Ādolfu (vīru – I. K.) gājām makšķerēt. Ķērām pličus, vimbas. Bet tā makšķere ir ar spoli, un man ne pārāk patika. Pat kaunējos, jo nepratu rīkoties. Man patīk tā: nogriež klūgu, piesien kādu auklas galu, iemet, un zivs klāt... I pašiem, i kaķītim.»
Dursupes priekšrocība esot arī tā, ka līdz jūrai tikai 20 kilometru. Turklāt pagasta centrā ir ezers, kurā viņa reizēm, kad citu tuvumā nav, ātri iepeldot. Līdz otram – lielākam un skaistākam ezeram, kurā var iet iekšā kā jūrā, jābrauc 10 kilometru. Mazmeita Katrīna tur iemācījusies peldēt. «Mums viss kārtībā ar ūdeņiem,» Sveta apstiprina.
Viena nopūta gan par to, kas varētu būt, bet nav: pirms Jāņiem Dursupes vasara nesākas. «Neizdodas agrāk aizbraukt. Ieva ar Krišjāni gan kādu reizi iepriekš aizskrien, kaut ko iestāda, iesēj. Bet palikt vēl nevar, kamēr sezona nav beigusies. Kad es ierodos, mans pirmais gājiens ir uz siltumnīcu. Eju ar bažām, vai maz tā vēl vietā. Izrādās – ir. Un pilda savas funkcijas, tajā šis tas aug, zied, pat gurķi jau aizmetušies...»
Pēc tam sākoties cīņa ar zāli, kurā uzvarēt galu galā izdodoties, tomēr ar lielām grūtībām. «Krišjānis visu brīvo laiku galvenokārt pļauj, pat ar izkapti, ja pļāvējs remontā... Ja vajag, arī Ieva ņem rokās izkapti. Es, protams, ņemtu, bet – nemāku pļaut. Vīrs savulaik neiemācīja. Kad pirmoreiz ieraudzīja, ka es mēģinu to darīt, kļuva bāls un spēja tik uzsaukt: «Nevajag!» Skaidrs, ka pārbijās. Jo mēs abas ar izkapti pārvietojāmies ķenķerveņķeriski... Neapšaubāmi – skaists skats.»
Bet, iespējams, tikpat skaistu un vēl neaizmirstamāku «skatu» zīmē Svetas puspajokam, pusnopietnam izteiktā vēlme: «Es labprāt dzīvotu pie ūdeņiem, nedarītu neko, pārtiktu no zivīm, sēnēm, ogām un vārītu savējiem zaptes...».