Zane Daudziņa cer uz nopietnām lomām

Iemīļotajai aktrisei un runas pedagoģei Zanei Daudziņai vismīļākais gadalaiks ir vasara. Karsta, zilām, zilām debesīm. Bet tāda šogad tā arī neatnāca. Tāpēc saruna notiek rudenīgās noskaņās.

 Par cilvēkiem, kas ienāk mūsu dzīvē ar kādu konkrētu misiju. Par mīlestību un sapņiem. Zane cer, ka, pieradusi uzjautrināt publiku, viņa tomēr reiz tiks pie nopietnas un dziļas lomas.

«Kā manī ienāk rudens? Pagaidām es tā ienākšanu neizjūtu, tāpēc, ka vasara bija viens garš rudens vai tāds nebeidzams pavasaris. Un pāreja uz rudeni šoreiz bija plūstoša,» saka aktrise un priecājas, ka izdevies neieslīgt skumjās par neietekmējamiem apstākļiem, no kuriem mēģinājusi abstrahēties. «Man patīk karsta saule un zilas debesis. Tā šogad nebija nevienu rītu. Bet es pacietīgi mācos ieraudzīt burvību tāpat. Mēģinu turēt acis vaļā, dzirdēt, redzēt, ko daba dod. Katrā ziņā izjūtās nav bezcerības. Nav nekādu apokaliptisku izjūtu.»

Mācās ieraudzīt burvību

Zane nupat atgriezusies no Zviedrijas, kur Stokholmā un Gēteborgā bija skatāma izrāde Tāda es esmu!. «Uzņemšana bija neparasti silta un atsaucīga. Mēs bijām noskaņojušies uz to, ka izrāde ir savu mūžu nodzīvojusi un pašlaik varbūt sievišķās rūpes par savu ārieni vairs nav tik izteiktas, kādas bija pirms trim gadiem. Bet pēc izrādes izraisījās ilgas diskusijas par sievietes vietu sabiedrībā. Secinājām, ka ne jau vīrieši ir tie, kas vēlas redzēt sievietes uzpulētas un mirdzošas. Sievietes pašas uzliek to latiņu augstu, cenšas sevis un citu sieviešu dēļ. Tas rada vēlmi reizēm savai ārienei pievērsties pārspīlēti.» Aktrisi gandarī, ka vārdi, kas izskan izrādes beigās, ka svarīgi būt vienkārši mīlošai un ļaut sevi mīlēt, arī šodien spēj uzrunāt.

Izrāde bijusi kupli apmeklēta – Stokholmas Pero teātris ar 110 vietām un Gēteborgas Buratino teātris bijuši pārpildīti. Par pēdējo aktrise saka: «No ārpuses tas bija kā kazarma, kā šķūnis, bet, kad ieej iekšā, īsts teātris ar aizkulisēm, melno drapēriju, ar amfiteātra veidā izkārtotām 50 skatītāju vietām. Cilvēki bija braukuši pat no Norvēģijas.» Izrāde atradusi dzirdīgas ausis, un Zane saņēmusi uzaicinājumu nākamajā pavasarī doties viesizrādēs uz Zviedriju ar Pusi no sirds. Tā ir vēl viena izrāžu apvienības Panna izrāde Jura Rijnieka režijā, tajā viņa spēlē kopā ar Aldi Siliņu.

Atradusi pareizo aicinājumu

Uz jautājumu, vai Zane jūtas laimīga kā sieviete, atbilde ir skaidra – jā! «Esmu laimīga kā sieviete un arī kā cilvēks. Man liekas, ka man ir izdevies pareizi saklausīt dzīves aicinājumu. Tad uzdrošināties atsaukties tam. Pie maldugunīm neesmu aizķērusies. Par to esmu laimīga. Man gan reizēm uzmācas pārdomas, ka varbūt ir vērts kaut ko radikāli mainīt. Es visu laiku analizēju, ko vēl gribētu darīt.»

Mazsvarīga nav arī ģimene. «Jā, bez ģimenes neiztikt. Ģimene ir mans patvērums. Tā ir drošība, ka otrs cilvēks domā līdzīgi. [Zanes vīrs ir aktieris Vils Daudziņš.] Nevis tāpat, bet vērtību izpratne ir tāda pati. Tas ir svarīgi, lai viņš atbalstītu manas izvēles, lai es viņu varētu savu reizi iedrošināt tad, kad viņš šaubās par savējām. Un to mēs redzam skaidri atspoguļojamies savos bērnos. Tas ir tā mierinoši, ka bērni bez teikšanas kāpņu telpā sveicina kaimiņus un uznes kaimiņtantei somu 4. stāvā. Tad man ir izjūta, ka tie patiešām ir cilvēki, ar kuriem es varu justies kā viens. Atver dzīvokļa durvis, un tur uzsmaržo pēc ābolmaizes, pēc siltām pusdienām…»

Zanes un Viļa ģimenē mīt arī Zanes mamma. «Manas mammas klātbūtne mūsmājās ir neatsverama. Mamma mums ir mājas gariņš. Viņa ir tā, kas var uztamborēt pasakaini skaistu galdautu, bez kura mūsu māja nebūtu tik mājīga. Pavards visu laiku kuras tiešā un pārnestā nozīmē. Un viņa ir tā, kura mums gatava ziedoties. Es nepazīstu otru tādu cilvēku, kurš tik ļoti būtu gatavs ziedoties. Mēs ar Vili praktiski mājās tikai pārguļam.»

Beidzot pieņēmusi sevi un dzīvi

No Zanes, runājot par ģimenes locekļiem, strāvo tāāāda mīlestība, ka loģisks šķiet jautājums – vai viņa mīl arī sevi. «Skaidrs, ka mīlu. Tikai tad, kad esam atraduši ceļu uz sevi, mēs esam gatavi pieņemt pārējos,» ir pārliecināta aktrise. «Mazs bērniņš jau arī piedzimstot iepazīst pasauli caur sevi, pētīdams savas rociņas. Un brīnīdamies par savām kājiņām. Es domāju, ka to cīņu esmu izcīnījusi caur nepatiku, caur neapmierinātību, raugoties spogulī, caur savu īpašību nepieņemšanu, caur mocīšanos. Ar kaut kādām reakcijām un emocijām, kas viss tur tā dabiski bijis. Tad nonāku līdz tam, ka saprotu – tas arī ir viens no dzīves atminējumiem. Ja tu sevi mīli un pieņem, tikai tad arī var vairoties vēlme dzīvot.»

Aktrise piekrīt, ka dzīve ir skaista. Un ne retums gadījušies brīži, kad to gribējies izkliegt skaļā balsī. Tomēr viņa atzīst – dzīve ir viens liels noslēpums. «Jo, kad tu esi saskaņā ar sevi, tad – jā, arī dzīve ir skaista. Pamani, ka lapas ir unikāli veidotas un ir vienkārši brīnums. Vienalga, vai tās iekrāsojušās vai vienkārši zaļas. Pat skuja ir skaista, nobirusi zālē.»

Ar šo pārliecību Zanei šogad nācies saskarties arī Latvijas lepnumā, kad tikusies ar cilvēkiem, kuri cieš un kuri slimo. Un kuri bez citu palīdzības nemaz nevar iztikt. «Un tad tu skaties un redzi lielu mīklu. Kāpēc tā notiek, kas viņiem būtu jāsaprot, lai izveseļotos, kas man jāsaprot, jo viņi ir ienākuši manā dzīvē. Nav tā, ka tajā brīdī es zaudētu izjūtu, ka dzīve ir skaista, bet dzīve ir arī sāpīga.»

Zane tic Dievam un liktenim. «Dievam es ticu un esmu pilnīgi droša, ka ir šis spēks, kas ir pāri mums un reizēm mūsos iekšā, šis spēks, kas neesam mēs paši, ir kaut kas tāds, kas spēj mūs ietekmēt. Mūžībā nesen aizgājušais režisors Oļģerts Kroders teica: varam jau lūgt, bet vai viņš atsauksies? Dzīvē es esmu pieredzējusi, ka atsaucas gan un atsaucas momentā, tāpēc saku droši, ka ir un es ticu. Esmu izšķirošas izvēles savā dzīvē izdarījusi. Pirms 17 gadiem sēdēju gultā un raudāju, sapinusies kaut kādās attiecībās, iekšēji kliedzu, ka gribu sev jaunu dzīvi. Un tad pēkšņi zvana telefons, tas bija Vilis. Es to varēju neuztvert kā zīmi, bet sapratu, ka tā nav nejaušība!»

Dieva un mīlestības sakarā Zanei bijis kāds brīnišķīgs «piedzīvojums». No rīta viņa pagatavojusi brokastis – aplējusi kafiju ar pienu krūzītē, uzcepusi vēršacis, uzlikusi grauzdiņus – un daiļi padekorējusi, jo mazais dēls ir liels estēts, viņam patīk ēdienu skaisti noformēt. Tad aiznesusi maltīti uz viesistabu, kur Matīss sēdējis dīvānā pie televizora. «Dodu brokastis, un atskan: «Mammu, tu esi Dievs!» Es momentā izšļakstu kafiju un saku: «Jā, Dievs, kurš izšļakstījis rīta kafiju.» Tas ir stāsts par to, ka mēs Dievu varam arī personificēt. Tādā vienkāršā un taustāmā veidā. Jo ģimenē bez mīlestības ir arī uzticība, sapratne un īsts miers. Mīlestība ir kaut kas tāds, ko mēs gari varam apspriest, bet, ja tā neizpaužas konkrētā pieskārienā vai skatienā, tad pat vārds «Dievs» ir tukša skaņa.»

Pirmā mīlestība aktrisei bijusi gara un ilga. «Tas notika vidusskolas laikā un pēc tam. Utopiska, daļēji nelaimīga. Nelaimīga tāpēc, ka tā drīzāk bija draudzība nekā mīlestība. Tajos gados tās bija dziļi smeldzīgas izjūtas, jo tu jau visu laiku kaut ko gaidi, nedabū un ceri atkal un atkal. Tās, protams, bija arī ļoti skaistas un spēcīgas jūtas.» Nesen Zane satikusi savu pirmo mīlestību uz ielas un tad sapratusi – tā Zane, kas toreiz bija iemīlējusies, jau ir kaut kur citur.

Tēli dzīvo visapkārt

Cita Zane ir arī tā, kas uz skatuves. Kas palīdz iejusties tēlos? Aktrise teic: cilvēki apkārt. Ilgus gadus viņa nodzīvojusi kolorītu tēlu pārbagātā komunālajā dzīvoklī. Par to, kā saka aktrise, vajadzētu grāmatu uzrakstīt. «Cik dažādi tipāži tur dzīvoja! Ja to nofilmētu filmā, liktos, ka tā vienkārši nevar būt. Katrā istabā dzīvoja kardināli atšķirīgi tipi. Tie novērojumi man aktrises darbā liek lomas triept bagātīgām krāsām. Tur tie nāca iekšā pa visām durvju spraugām. Mans komunālā dzīvokļa kaimiņš Anatolijs, kurš bija mākslas zinātņu profesors, atbraucis no Ļeņingradas, sēdēja vienā istabā, rakstīja kaut kādus zinātniskos darbus, bet, būdams ārkārtīgi erudīts cilvēks un zinādams visu par pasaules politiku, viņš bija tāds savdabis, ka 20 gadus un varbūt pat vairāk nemazgājās. Vēl tagad atceros, kā viņa smārds vēlās pa visu dzīvokli. Ārkārtīgi notaukotā peldmētelī, vecs, sirms vīrs, kurš oda pēc piedeguša ēdiena, tualetes un gadiem nemazgātas miesas. Anatolijs Jakovļevičs bija interesanta, kolorīta persona. Viņš arī nekad negrieza nagus. Viņam bija čības, kurām purngali jau bija izplīsuši, un, kad viņš gāja, nagi knakšķēja pret grīdu. Papēži – tumši pelēkā krāsā. Atceros, kad man bija jāstājas augstskolā, viņš man sniedza izsmeļošu konsultāciju politoloģijā. Un tomēr ar visu savu skaidro saprašanu, fenomenālajām zināšanām viņš bija totāli bezcerīgs sadzīvē.»

Zane varētu stāstīt par jebkuru kaimiņu. Tādi tipi tur dzīvojuši visās istabās. «Ar viņiem visiem bija jākontaktējas, viņiem visiem bija kādas ambīcijas. Ja es no tādas vides esmu nākusi, tad nevajag gaidīt, ka taisīšu ieturētas, rezignētas lomas. Man tas spilgtums skrien pa visām malām ārā, es nevaru to sevī noturēt. Gribas izkrāšņot to tēlu, ko es uztaustu, gribas, lai šis tēls būtu vitāls un dzīvs.»

Viena no kolorītākajām lomām, kur šo pieredzi iedvesmot tēlā, ir Helēna televīzijas seriālā UgunsGrēks. Vai Zane un Helēna ir līdzīgas raksturā vai arī pilnīgi pretstati? «Man Helēna ļoti patīk. Zane grib tā apdomīgi visu formulēt, sevi šausta par nepareizi izteiktiem vārdiem, viņai dziļums vajadzīgs. Helēna nepretendē ne uz kādu dziļumu, viņa dzīvo nost, viņa ir ārkārtīgi tieša. Kā bērns. Man tas viņā patīk. Zane tikai tagad tikusi līdz drosmei izteikties. Kādreiz es biju sevī ierāvies cilvēks, ārkārtīgi baidījos muti vērt vaļā. Tagad esmu atraisījusies, bet, vienalga, vēlme kaut kā iztaisīties – tā jau paliek. Helēnas tēls ir tā kā tāda alternatīva dzīvē, tā man kādreiz nelikās, bet es domāju, ka tā ir. Man tā ir iespēja to, ko es dzīvē neuzdrīkstos, tur es uzdrīkstos pamēģināt. Ja citam vajag bohēmiski padzīvot realitātē, tad varu tagad to bohēmiski izdzīvot caur Helēnu. Arī to žagatas krāšņumu, kas manī mīt jau no triju gadu vecuma, kad manī bija vēlme pēc spilgtuma. Tā bija dziļa bērnības trauma, ka man mamma Sarkandaugavā atteicās pirkt rozā, dzeltenas un gaiši zilas puķes no porolona. Tās laikam bija domātas kapiem. Jāņos, protams, man nepirka papīra vainagus. Tā man bija liela sirdssāpe. Tagad es to visu Helēnas tēlā dabūju ar uzviju.»

Un arī daudzi skatītāji aktrisi identificē tieši ar Helēnas lomu, bet vai ir arī kāds nepiepildīts sapnis – sapņu loma. «Ceru, ka ir, jo, ja nav, tad notiek degradācija vai kāpšanās atpakaļ. Sapņiem ir jābūt. Griestiem jābūt augstiem. Man ir liela cerība, ka visas profesionālās īpašības, kuras esmu guvusi, spēlējot raksturlomas, būs vajadzīgas kādam nevis humorīgam, bet nopietnam mākslas darbam. Man pat vienalga, vai tas būtu kino vai teātris. Tā ir vienīgā mana nerealizētā puse. Man ir sapnis, ka būs režisors, kurš redzēs manī ne tikai standup stīgu, ne tikai spēju smīdināt cilvēkus, bet kuram būs vajadzīgs mans talants, lai paustu kaut ko dziļāku. Nav tā, ka manī būtu kāds rūgtums. Dzīvē viss atnāk īstajā brīdī.»