Guntas Virkavas laimes vaļi

Nacionālā teātra aktrisi Guntu Virkavu apskauž daudzas – no viņas staro vitalitāte, dzīvesprieks un enerģija.

 Viņa ir skaista sieviete un talantīga aktrise. Gunta uz skatuves nenoliedzami ir un jūtas kā spridzeklis. Viņu nevar nepamanīt. Taču aiz draiskās un reizēm skarbās ārienes slēpjas sievišķīgi trausla un ievainojama iekšējā pasaule.

«Kāds gudrais teicis, ka ir trīs lietas, kas sievieti var uzturēt labā izskatā un formā: nauda, mīlestība un gēni,» nosmej Gunta, kamēr citi arvien vairāk ieraujas sevī, mazāk smaida, jo nestabilā situācija valstī un ikdienas rūpes nomāc pat optimistus. «Par pirmo lietu noklusēšu, jo domāju, ka mums visiem iet grūti, arī man iet grūti. Ceru, ka kaut kas mainīsies. Aktieris ir tāda īpatnēja būtne – mēs tiešām esam velna parautie. Visādas dzīves izdzīvojam, un tas, manuprāt, liek turēties nepārtrauktā formā. Protams, var būt apaļīgas aktrises, jo visas vienādas nevar būt. Teātrī ir vajadzīgi dažādi tipi, bet es runāju par iekšējo enerģētiku, kas visos strāvo. Tu esi kā zirgs pirms starta, nāsis ieplešas, un tu ar kāju kārpi zemi un esi gatavs skrējienam. Mēs visu laiku esam gatavi mēģinājumam, izrādei – tas ir tāds enerģētiskais elements, kas mūs visus tur tādā līmenī. Par smukumu. Beidziet! Es esmu sieviete kā visas citas sievietes. Atkārtošos, bet cilvēks ir tik vecs, cik jūtas. Es savā teātra garderobē esmu starp jaunām meitenēm. Kopā ar Eviju Kromuli un Daigu Kažociņu, Madaru Botmani un vēl citām. Man patīk būt starp jaunajiem un visam jaunajam sekot līdzi. Tomēr nereti arī jauns cilvēks var vecišķi domāt.»

Labai pašsajūtai nepieciešami labi rituāli. Katrai dienai ir sākums. «Ja ir mēģinājumi, es ceļos agrāk, bet tas ir ap pusdeviņiem. Vēlu mēdzu celties, jo vēlu eju gulēt. Diezgan ilgi lasu, līdz pat diviem naktī. Ja ir iespēja, guļu līdz pat pulksten 12. Rīts sākas ar staipīšanos kā kaķim. Izstaipos, tad ir labas dienas vēlējums un pēc tam parastais rīta rituāls. Brokastis, ziņas, kuras es skatos. Vienmēr attiecīgi pēc noskaņojuma ir jāsameklē tas, ko ģērbšu mugurā. Šuvējas pakalpojumus izmantoju mazāk, bet pērku gatavu apģērbu, pēc vajadzības uzlaboju. Es nogurstu, pa veikaliem staigājot. Bet tīk, ja atrodu kaut ko tādu, kas ir ļoti skaists un manā izpratnē nedārgs. Protams, man patīk dārgas lietas, bet tās ne vienmēr varu atļauties. Džesika Pārkere no filmas Sekss un lielpilsēta saka, ka tas ir glupi – par lupatām notērēt naudu. Viņa atvērusi speciālu savu apģērbu līniju, daudzas lietas maksā tikai astoņus dolārus. Tas ir jocīgi par pusotru tūkstoti nopirkt somu un nēsāt to tikai ar domu: man ir pusotra tūkstoša vērta soma. Tas man šķiet dīvaini. Tomēr nav noliedzams, ka dārgās lietas bieži vien ir labākas un kvalitatīvākas. Kurpes, ja ir lētas, pēc divām dienām izjuks. Neesmu tik bagāta, lai pirktu sliktas lietas. Ja nopērku kaut ko dārgu, tad zinu, ka šī lieta man ilgi kalpos. Kvalitāti atšķiru.»

Glāsti harmonizē iekšējo pasauli

Viņai patīkot sevi lutināt. «Esmu palikusi par slinku vingrot, eju uz masāžām,» nosmej Gunta un dalās izjūtās, kas pārņem, ļaujoties masāžai. «Patīk, ka mani kāds apglāsta – roku pieskāriens ir vajadzīgs sievietēm. Negribu teikt, ka esmu pilnīgi viena, ka man trūkst pieskārienu, bet ir sievietes, kas ir vientuļas, un es ieteiktu viņām atrast labu masieri, ar kuru ir laba saskaņa. Enerģētiskā sapratne ar masiera rokām ir vajadzīga, jo rodas iekšējā labsajūta. Tas dod impulsus arī iekšējiem orgāniem.»

Aktrise agri sākusi lietot kosmētiku, tāpēc, nenoliedzami, ir izvēlīga. «Lietoju labus krēmus. Esmu pārgājusi uz Gernetic kosmētiku. Tā ir piemērota man, bet katrai sievietei jāatrod kas savs. Man tas nebūtu jāmāca un jāstāsta, katra sieviete to jau zina. Galvai un kājām jābūt sakārtotām,» viņa pasmaida un piebilst, «atceros, ko Džeina Fonda teica, daudz tomēr sievietēm vajadzīgs, lai sevi sakārtotu. Taču bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz naudas, bet tas, kuram pietiek. Bet ko lai dara – mati jāsakārto, jāaiziet uz masāžu. Nenoliedzami, sievietes izskatās jaunākas un vairāk sāk smaidīt tad, kad viņām ir sakārtota dzīve un attiecības. Arī man nav viegli, esmu cietusi kā jebkura sieviete. Bet jākārpās ārā, jādzīvo, jāturas. Varbūt mēs, sievietes, nevaram, kā veči to dara. Bet es ieteiktu vairāk laist pāri galvai. Saudzēt sevi. Pasargāt sevi no tā. Cenšos, jo agrāk visu ņēmu pie sirds. Nāk pieredze, skatījums uz sevi. Mēģinu sevi sakārtot – līdzko uznāk skumjas, mēģinu aizgaiņāt tās projām, ar kaut ko vēl nodarboties. Iesēžos mašīnā, kaut kur braucu.»

Galvenais, kā cilvēks sevi nes – vai iet salīcis, it kā tam grūtu pāri visas nedienas, vai iet, galvu izslējis, krūtis izriezis, un tādam arī visas likstas iet ar līkumu. «Jaunībā kaut kas manī noteikti ielikts. Bērnībā meitenēm jāizkopj stāja. Tas ir svarīgi, kā tu ej. Es pirms Teātra fakultātes gāju mākslas vingrošanā, baletā, gandrīz jau kļuvu par baletdejotāju. Stāja sievietēm ir galvenais – kā tu spēj savākt mugurkaulu. Tāpēc es ieteiktu parūpēties par tām meitenēm, kas vēl aug. Stāja jāregulē, un tas jādara ar prātu. »

Tonizē sīkie laimes mirklīši

Par laimi esot grūti spriest, jo, kad esi laimīgs, nav laika par to domāt un formulēt. «Varbūt tie ir tādi mazi mirklīši, kas uzliesmo. Ko nozīmē laime? Tā ir iekšējā labsajūta, endorfīnu izdalīšanās. Droši vien, ka tas tā ir. Labsajūtu var radīt arī grāmata. Es lasu grāmatu un brīnos, cik fantastiska, cik laba tā ir! Cik tā ir aizraujoša! Satiekos ar mazbērnu, un tajā brīdī man viss ietrīcas. Es aizraujos, iemīlos un tajā brīdī jūtos laimīga. Tas sasaucas ar šausmīgi vecu dzejoli. Tādas lielas laimes nemaz nav, ir tādas mazas laimītes. Ir tādi mazi, ikdienišķi prieki. Tā ir liela taisnība. Ja tā lielā laime pagadīsies, tad neviens nav muļķis, to garām nepalaidīs. Man brīžiem patīk pafilozofēt, ka vispār man jābūt laimīgai tāpēc vien, ka esmu piedzimusi. Ka dzīvoju. Vai tā nav liela laime – piedzimt? Citi grib, bet nepiedzimst. Tas no filozofijas aspekta, un mums grūti to pieņemt. Ja padomā, pafilozofē, ka tu dzīvo, ka tu elpo, ka tu redzi, ka tev viss kārtībā, nav slimību. Par to būtu jāpriecājas.»

Laime ir arī darīt darbu, ko mīli. Un Gunta ar visām četrām ir par, jo aktiera profesija viņai sirdslieta. «Es strādāju darbu, ko mīlu. Mēdz sacīt: darbs nav jāmīl – tas ir jāstrādā, bet nekaunos par to, ka jau kopš bērnības nolēmu kļūt par aktrisi. Mācījos Tautas kinoaktieru studijā, tad fakultātē un teātrī esmu pavadījusi vairāk nekā 40 gadus. Esmu šeit, uzticīga savam mazajam galdiņam ģērbtuvē. Meitenes gan ir mainījušās. Nav tā, ka man negribētos iet lejā lielajās garderobēs. Bet šī tagad ir mana vienīgā vingrošana – uzkāpt trešajā stāvā,» viņa atkal dzirkstoši nosmej.

Novērtējumu dod skatītājs, nevis kritiķis

«Teātris man ir otrās mājas. Es nejūtos te vientuļa. Man ir labi šeit. Te es varu atnākt, parunāties, ja man ir skumji un pilnīgi nav kur iet. Šeit es atnāku, padzeru kafiju, satieku kādu no kolēģiem,» teic aktrise un apstiprina, ka lomas, pie kurām šo gadu laikā tikusi, bijušas visdažādākās. «Man tiešām bijušas skaistas lomas. Pēdējos gados man ir tā mazāk darba, bet nevaru gausties. Latgolā piedalos, kura šobrīd ir visejošākā izrāde. Mana izrāde Laulāts un brīvs, kuru ar skatītāju aplausiem spēlēju kopā ar Jakovu Rafalsonu. Biļetes pat grūti dabūt. Man liels prieks, ka es tik tiešām esmu veikusi darbu. Man nevajag šausmīgu novērtējumu no komisijas, ka esmu dikti laba aktrise, man vērtējumu dod skatītāju kājas, kas nāk uz manu izrādi.

Filmējos jau tad, kad sāku mācīties kinoaktieru studijā. Filmēšana ir kaut kas pilnīgi cits nekā teātris. Filmā tu vari sava darba rezultātu apskatīt. Redzēt sevi no malas – paanalizēt, mainīt, pārfilmēt. Teātrī ir dzīva saikne ar skatītājiem. Tās ir divas dažādas jomas. Man patīk gan teātris, gan kino. Vai mani mīl, nezinu, par to es neuzdrošinos runāt. Ja tas atsaucas uz aplausiem, smaidu, asarām, smiekliem, aizturētu elpu, to momentā jūtu. Ja mans darbs ir aplausu cīņas vērts, tad esmu laimīga. Tu jau jūti spēlēšanas laikā, vai tā publika smejas, raud vai jūt līdzi. Aplaudē. Tā ir tā enerģētiskā apmaiņa starp skatītāju un aktieri. Tas ir tas foršākais, tas ir dzīvais teātris. Neizejot no tās taisnes, kura tev ir uzlikta, kaut kādas improvizācijas notiek. Teātris ir dzīve. Man patīk, ka skatītāji nāk un dzīvo līdzi. Protams, ja katarse ir panākta, tas ir forši. Tagad izrādēs ir pilnas zāles, par to prieks, tā ir vislielākā bauda, kad skatītāji tev elpo līdzi. Grūti elpot bez sava darba. Man teātrī nekas nav apnicis. Ja tev ir tāda īsta sirdslieta, arī privātās lietas, tad arī mūža galā tas neapnīk. Man teātris ir piespēlējis tādas lomas, par kurām varu būt laimīga. Piemēram, Spānijas Izabella, kura aktrisei varbūt ne reizi mūžā negadās. Esmu spēlējusi lomas, par kurām varu būt laimīga. Ceru, ka turpmāk joprojām varēšu spodrināt savus aktieriskos instrumentus. Tagad darba mazāk. Skatītāji pat zvana uz radio un vaicā: kāpēc Virkavu neredz biežāk? Jā, protams, tas ir tīkami, ka skatītāji par mani interesējas, un es esmu gatava jauniem izaicinājumiem,» pārdomās dalās aktrise.

Citāds dzīves modelis

«Man patīk jūra. Padzīvoju Rojā. Un tad gaidu, ka mazbērni atbrauks pie manis ciemos. Šovasar tvēru sauli Bulgārijā. Man patīk ceļot, un vienmēr cenšos kaut kur aizbraukt. Ja līdzekļi ļauj, aizbraucu uz ārzemēm. Protams, atlicinu laiku sevis sakopšanai. Daru mājas darbus. Man ir daudz paziņu, arī tādi cilvēki, kuriem drusku uz pleca varu paraudāt. Bet īstus draugus varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Reizēm jūtos kā tāds lūdzējs, tāds bomzis. Lūdzu mīļumu. Es varbūt neesmu tiesiska tā lūgt, varbūt neesmu nopelnījusi, bet visu laiku esmu tāda – ar izstieptu roku. Gribu mīlestību pret sevi, savus cilvēkus visapkārt, lai neaizmirst un būt vajadzīgai, būt noderīgai, lai ar mani gribētu kontaktēties. Bet droši vien pašai jālabojas, lai šādu greznību atļautos. Man ir mana dzīve. Ģimene, bērni, esmu laimīga. Kā sieviete arī neesmu viena, bet mums ir citāds dzīves modelis. Viņš dzīvo Rojā. Protams, mēs tiekamies, un viss. Tāds ir mans modelis, tur neko nevar mainīt. Tas ir apstākļu dēļ. Visi lielie kredīti un krīzes, protams, skar mūsu dzīvi. Dzīve mani ir daudz situsi. Tā katra sieviete domā. Jo tai citai ir desmit reižu labāk. Jaunībā tu dzīvo to dzīvi, kādas situācijas tev piespēlē. Tikai tagad tu sāc apsvērt, kādu vēlējies savu perspektīvo ģimenes dzīvi. Tad pārņem skumjas. Tad tu domā: kāpēc tā nedzīvoju? Kāpēc tā nedarīju? Šo kāpēc ir daudz. Kāpēc tu agrāk nerisināji, kāpēc tu nedarīji tā? Pagātni nevar labot, nākotni nevar paredzēt. Ir jādzīvo šodienai. Bieži to piemirstam. Jātver konkrētais mirklis ar redzi un dzirdi, un visiem saviem jutekļiem. Mēs esam grēcīgi, jo esam cilvēki.»

Parasta mamma, kas mīl

«Nebūšu oriģināla, bet manas meitas Elizabetes dzimšanas brīdis, protams, ir vislaimīgākais brīdis manā mūžā. Tāpēc, ka meitiņa bija ļoti gaidīta. Dieviņš visu laiku teica: pagaidi, pagaidi, vēl ne, un tad pienāca brīnišķais brīdis. Atceros, kā vīrs atnesa skaistu margrietu un puķu zirņu pušķi un mazais man uz rokām rozā flaneļa deķītī. Burvīgi. Esmu laimīga, ka man ir meita. Viņa man atsver 50 meitas un puikas. Es nekad neesmu pacēlusi roku. Nevaru pateikt, kāda biju mamma, jo biju parasta mamma, kas ļoti, ļoti mīl savu meitiņu. Mazmeitiņai Loretai tagad ir 11 gadu, bet pastarītei Luīzai – trīsarpus gadiņi. Viņas abas mani sauc par mamī, un man tas patīk. Neteiksim, ka daudz laika pietiek auklējumam, jo ir darbs teātrī. Bet, cik nu varu, tik skrienu pie mazbērniem. Ja nedēļu neesmu viņas redzējusi, tas ir ilgs laiks.

Mana vecuma sievietes ir skaistas. Tas viss, ko dzīvē esi sasmēlies. Galvenais – skaidro saprātu nepazaudēt, kad tuvojas vecums. Nekas nav mūžīgs, un mēs zinām, ka visi cilvēki noveco. Man nav bail novecot, bet izskatīties vecai, būt kašķīgai, ļaunai un nīgrai. Palikt vienai. Tā jau saka, ka vientulība ir Dieva dāvana. Es gribu vienpatību, bet vientulību ne. Negribu palikt pilnīgi viena.»

GUNTA VIRKAVA

• Dzimusi 1951. gadā

• Kopš 1975. gada Nacionālā teātra aktrise

Repertuāra lomas

• Toma vecāmāte M. Tvena Princis un ubaga zēns, 2007

• Antonija D. Fo un F. Rames

Laulāts un brīvs, 2010

• Loma R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos

• Pastniece Danskovītes Latgola lv, 2010

• Zaglene A. Lindgrēnes, S. Jētestama Karlsons, kas dzīvo uz jumta, 2011

• Zenta Ermane, Ervīna māte Aivas Birbeles Kapusvētki. PR, 2011

• Loma izrādē Parīzes Dievmātes katedrāle, 2012