Dailes teātra jaunā aktrise Ērika Eglija no liepājnieces pārtapusi rīdziniecē. Pati viņa teic, ka tas bijis likteņa pagrieziens – vispirms realitātes šovs Fabrika, tad Kultūras akadēmija un Dailes teātris.
Ērika savulaik izmēģinājusi spēkus dažādās profesijās, līdz beidzot atradusi to, kas ir viņas – un tas ir teātris.
– Rīgā dzimtās pilsētas nepietrūkst?
– Pietrūkst, jo Liepāja ir vieta, kurā ir kaut kas maģisks. Tagad jūtu, ka esmu palikusi rīdzinieciska. Aizbraucu uz Liepāju, uzreiz jūtu to vēju, ir vēss, bet, kad dzīvo uz vietas, pierod. Liepājā nepārprotami ir manas saknes, tur ir mana ģimene, viss mans sākums. Tur ir sajūta kā laukos, kā mazā pilsētiņā, lai gan Liepāja ir pietiekami liela. Ar kājām var izstaigāt visu pilsētu –tā man tagad liekas pēc Rīgas plašumiem. Liepājā mana vecāmāte dzīvo pie paša teātra, var iziet uz balkona un redzēt teātri.
Liepājas 48. arodvidusskolā apguvu saimniecības vadītāja pavāra profesiju, un man bija prakse viesnīcas Līva restorānā Upe. Tur mani pieņēma darbā, un es kādu laiku nostrādāju. Pēc tam uz pusgadu aizbraucu uz Vāciju, strādāju ģimenē – auklēju trīs bērniņus. Kad atgriezos Latvijā, atradu darbu Liepājas Rokkafejnīcā par viesmīli. Pēc tam viss pagriezās uz citu pusi. Man patīk pavāra profesija, es daudz ko iemācījos, kas man dzīvē noder, bet tas nav tik ļoti mans, lai es to darītu gadiem ilgi.
– Jums dzīves pagrieziens iznāca ar realitātes šovu...
– Pirms Kultūras akadēmijas mēģināju stāties atpakaļ savā skolā, 48. arodvidusskolā, lai iegūtu viesnīcu servisa darbinieka specialitāti. Nepabeidzu, jo aizbraucu uz Rīgu, uz realitātes šovu. Tur mani brīnumainā kārtā pieņēma Fabrikas muzikālais teātris. Tā bija iespēja, kuru es vienkārši izmantoju. Nezināju, kā tas beigsies, un man bija bail. Rīga likās tik liela, es baidījos apmaldīties. Kad atbraucu, pamazām sāka veidoties cits dzīves ceļš. Es nekad neesmu sevi uzskatījusi par dziedātāju, drīzāk par dziedošo aktrisi. Mana mamma ir muzikāla. Agrāk spēlēja klavieres un vijoli. Diemžēl viņa nestrādā savā profesijā. Sludinājums par realitātes šovu sagrieza manu dzīvi otrādi. Es varēju nobīties un nepiezvanīt. Es pati brīnos, ka mani paņēma. Toreiz arī Arnis Mednis tā bija teicis: kad esot mani uzņēmuši, neesot sapratuši – tā kā aktrise, tā kā dziedātāja. Tā bija laba pieredze, un esmu priecīga, ka biju tur gandrīz visu laiku. Tie bija spriedzes pilni mēneši.
– Kāds bija Kultūras akadēmijas laiks?
– Kad iestājos akadēmijā, viss laiks bija jāvelta mācībām, sešas dienas nedēļā, atrast darbu ar tādu režīmu nebija iespējams. Kursa puiši mēdza strādāt pa naktīm, lai nopelnītu iztiku. Mūs audzināja meistars Mihails Gruzdovs un Indra Roga. Viņi mums bija kā mamma un tētis. Viņi zināja mūsu mazos noslēpumus, gandrīz visu, pat finansiāli mūs atbalstīja kā vecāki.
Varbūt tā bija man nolemts – būt aktrisei? Dievs, liktenis vai nejaušība, kas nu tas ir, kas dod izvēli. Man ir bijusi sajūta, ka kaut kas man dod iespēju izvēlēties – tu vari darīt tā un vari darīt citādi. Tev ir iespēja izvēlēties, bet tu nezini, kur beigās nonāksi. Vienmēr dzīvē ir izvēle. Viss iepriekšējais – arī pavāra profesija – bija tāpēc, ka bija jāmācās. Tajā laikā es nezināju, ko gribu. Pabeidzu Kultūras akadēmiju, un man paveicās, es nokļuvu Dailē – te ir tas, ko gribu darīt.
Visas trīs sezonas man bijušas ražīgas. Kā mums mācīja – nav lielu un mazu lomu. Es nevaru sūdzēties, ir gājis jautri, es esmu guvusi lielu pieredzi, strādājusi ar daudziem režisoriem. Zīmīgi, ka mums jau Fabrikas mēģinājumi notika Dailē, mēs veidojām muzikālu izrādi.
Labi, ka teātri ņem jaunos aktierus un dod darbu. Mums bija tas, ka teātrī ienācām bariņā. Laikam ir grūtāk, kad tu ienāc viens – vairāk vai mazāk tie cilvēki tomēr ir sveši. Bariņā omulīgāk. Mūsu kursam ir labas attiecības citam ar citu. Tagad izjūtu iedoto disciplīnu un to, ka meistari mūs ir izaudzinājuši.
Pieredzes bagātākie aktieri nāk un skatās, seko jaunajiem līdzi. Pienāk pie katra, pasaka, kas paticis, kas ne. Visas mūsu vecākā gadagājuma kundzes aktrises, kurām ir 70 un vairāk, ir izdarīgas un žiperīgas. Visu cieņu Ventai Vecumniecei – viņa savā vecumā vēl spēlē lomas.
– Kāda būs jaunā sezona?
– Atvaļinājums bija nosacīts. No teātra brīvs, bet kādi darbi jāsagatavo. Vasarā bija tādas nelielas uzstāšanās. Liekas, ka arī nākamā sezona būs ražīga. Sezonu atklās ar viesrežisora Aleksandra Morfova iestudējumu Finita la comedia!. Domāju, ka man arī tur būs darbs.
Es vienmēr esmu domājusi, kas ir draugs. Kādreiz to draudzeņu bija vairāk, bet, gadiem ejot, visi pašķiras. Daudzas draudzenes ir aizbraukušas strādāt uz ārzemēm, un tad tomēr cilvēki attālinās, diemžēl pazūd kontakti. Bet ir cilvēks, kurš var atbraukt reizi gadā, un mums ir, par ko runāt, un viss ir kārtībā. Ir draugi, kam lūgt palīdzību. Kādreiz ar savām teātra meitenēm pasēžu, izrunājos, un kreņķis pāriet.
Esmu nolikusi grāmatas, ko gribu palasīt. Mana kolēģe un grimētavas biedrene Ilze Ķuzule iedeva Ingas Žoludes romānu Sarkanie bērni, ļoti laba grāmata.
**
Ērika EGLIJA
• Dzimusi Liepājā 1982. gada 8. augustā.
• Mācījusies Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, pēc tam Liepājas 48. arodvidusskolā ieguvusi saimniecības vadītājas un pavāra kvalifikāciju.
• 2009. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktieru mākslas kursu (Dailes teātra 9. studiju)
• Dailes teātrī no 2010. gada.
• Jaunākās lomas teātrī:
Eisbeina kundze (Džons Neilands, 2012), Rozālija Varra (Dž. Tompsona Mežonīgā pilsēta, 2012), Dakterīte Toņa (P. Sanajeva Apglabājiet mani zem grīdas, 2012), Dāma no Kapuleti dzimtas (V. Šekspīra Romeo un Džuljeta, 2012) Grēta Garbo (R. Paula, E. Mamajas, L. Brieža Marlēna, 2011), Katerīna Kavaljeri (P. Šēfera Amadejs, 2011), Lienīte (Trīs Sprīdīši: turp un atpakaļ, 2011), Maja (R. Blaumaņa Zagļi, 2011)