Akvelīnai Līvmanei pozitīvismu dod sevis sakārtošana

«Dzīvam dzīvot dzīvu dzīvi» – šis teiciens nāk prātā, runājot ar populāro aktrisi un iecienīto astroloģi, jauko un sirdsgudro sievieti Akvelīnu Līvmani. Joprojām sirdī jauna, skaista un ziedoša.

 Ar kādiem brīnumlīdzekļiem viņa to panāk, Akvelīna teic vienkārši: ar sevis sakārtošanu.

– Kāda bija aizvadītā sezona teātrī, un kāda solās būt nākamā?

– Jau ilgi esmu šajā teātrī un ar mīlestību skatos arī tās izrādes, kurās nepiedalos. Katrā izrādē cenšos atrast labo, jo tas ir mūsu, aktieru, darbs, kuru vienmēr vēlamies izdarīt pēc iespējas labāk. Izrādes ir ļoti dažādas un daudz gan Lielajā zālē, gan Mazajā zālē un Kamerzālē. Mūsu teātrī cilvēkiem ir ko izvēlēties. Pavasarī man bija interesanta loma izrādē Tas īstais, tā īstā. Paspējām gan nospēlēt tikai trīs izrādes, bet ansamblis ir jauks, un gribu aicināt, lai cilvēki nāk skatīties. Bija vēl viens darbiņš. Kolēģes vietā dabūju ielēkt Pasakā par vērdiņu Mātes lomā. It kā vienkārši – aizstāt kolēģi, bet tas bija triju dienu intensīvs darbs pelēkajām šūniņām, tāds treniņš smadzenēm. Beigsies vasaras projekta Teic, kur zeme skaistākā? mēģinājumi, un sāksies darbs teātrī. Tur man būs loma izrādē Sievietes zaudēja karā, ko rādīs Mazajā zālē. Kamēr nav iedots eksemplārs, lieki nesaspringstu. Mūsu galvenais režisors Dž. Džilindžers pavasarī teica, ka nākamsezon man būšot ļoti daudz darba, būšu pietiekami noslogota. Tad nu jāsaka paldies Dievam! Aizvadītajā sezonā man bija mazāk darba.

– Jūs esat ļoti dzīvespriecīga!

– Bet kāpēc gan ne? Mēģinu izvairīties no negatīvisma, kas cilvēku var padarīt nelaimīgu. Arī es reizēm varētu teikt: ak Dievs, esmu nelaimīga! Bet vajag domāt labas domas, jo ir rokas, ir kājas, esmu paēdusi, ir darbs un tuvi cilvēki. Kur tad problēma?

– Kas ir tuvāks – astroloģija un dziedniecība vai teātris?

– Teātris bija pirmais. Tajos gados manās rokās nonāca grāmata par astroloģiju angļu valodā. Acīmredzot tā gaidīja savu laiku. Toreiz es gribēju būt aktrise. To sapratu jau 11 gadu vecumā, tikai nevienam neteicu. Bet astroloģija ir tāpēc, lai pašai būtu vieglāk dzīvot. Kad sāku mācīties, mana dzīve kļuva citāda. Tā bija astroloģija ar dziedniecību kopā. Šobrīd pat nevaru salikt šīs divas sievietes kopā. Brīnos par to, kas palika tur. Toreiz biju daudz nesaprātīgāka. Piemēram, esmu dzimusi Vēža zīmē. Vēži ir raudulīgi, un es tiešām tāda biju. Sāku mācīties un teicu sev: izbeidz! Izrādās, mēs esam dzimuši ne tikai pēc Saules kalendāra, kaut kur klāt ir arī Mēness. Tā nu emocijas man ir citā zīmē, viss ir pavisam citā zīmē. Sāku likt akcentus, un mana dzīve kļuva citāda. Domāju, ka to var iemācīties. Ar dziedniecību es praktiski nenodarbojos, jo zinu, kādu enerģiju tas prasa. Tā ir pārāk smaga nasta, ko vienkārši nevarētu uzņemties. Esmu iekrājusi zināšanas un savus padomus cenšos iekļaut Ievas prognozēs vai kalendārā Garam, dvēselei, miesai. Ja kāds lūdz, cenšos līdzēt, uzzināto izmantoju arī sev ikdienā.

– Būt astrologam ir misija vai talants?

– Dotībām jābūt, bet pārējais ir darbs. Astroloģija ir zinātne un vienlaikus arī māksla. Tajā izmanto simbolus un tās sakarības, ko cilvēkiem izskaidro vienkāršā un saprotamā valodā. Jebkurš, kurš nāk pie manis, meklē dzīvē arī kādu gaismas staru, ko pats varbūt nav ieraudzījis. Cenšos uztaustīt to, kas viņā ir, lai atnācējs pēc tam justos apmierināts. Cilvēki ir ļoti dažādi, katram savas prasības. Kādam vajag praktisko, otrs saka – es pie praktiķa biju, dodiet man kaut ko garīgu! Katrs meklē ko citu tāpat kā meklē savu ārstu, psihologu un draugu. Ir jauki, ja cilvēks atrod domubiedru. Viņi saka: jūs man ļoti palīdzējāt. Un tādu šajos desmit gados man bijis daudz.

– Jums astroloģija kā zinātne ir ļoti tuva?

– Tā tas ir, bet grāmatas jāpārlasa aizvien no jauna. Līdzīgi kā pianistam jāspēlē katru dienu. Galvenais, ka es savulaik tiešām sapratu sevi. Ļoti daudzi cilvēki saka – jā, es nojautu, bet man vajadzēja, lai vēl kāds to apstiprina. Un es apstiprinu, pat nezinot cilvēka dzīvi, tikai ar simbolu palīdzību.

– Kā cilvēki jūs atrod?

– Kuriem vajag, tie atrod. Man nav privātprakses. Ļoti daudzi iesaka cits citam. Reiz piezvana sieviete: man ienāca prātā jūsu vārds. Interneta pārlūkā meklēju, kā ar jums sazināties. Citreiz tikai padomāju, un cilvēks tūlīt ir klāt. Tas ir zināms sen, ka domām ir milzu spēks. Reiz, braucot uz Latgali, nodomāju, ka tagad laukos tikai tie ruļļi, nekur vairs nekrauj skaistās siena kaudzītes. Tikko tā padomāju, te pie kādas mājas ieraugu milzīgu lauku ar burvīgām siena kaudzītēm.

– Ar kādām sāpēm un domām cilvēki visbiežāk nāk pie jums?

– Ir periodi, kad nāk sievietes, kuras sirds dziļumos nojauš, kas būs priekšā – attiecības jau ir krīzē, un šī krīze slikti beigsies. Tad jautā man, vai tiešām tā būs. Jau ir pašķīrušies, vai viņš neatgriezīsies? Tad mēģinām šos jautājumus risināt. Ir arī tādi, kuri saka: tikai, lūdzu, neko nesakiet par nākotni, man ir bail. Jā, kļūdīties varam it visā. Šādu gadījumu arī ir daudz: cilvēks atnāk un saka, ko kāds cits astrologs prognozēja, bet tā nenotika. Cilvēkam pateikts kaut kas nepatīkams. Tāpēc domāju, ka cilvēku nevajag uztraukt, bet jādod viņam cerība. Tas ir seno astrologu postulāts – neatņemt cilvēkam cerību. Pat tad, ja ir ļoti slikti, mēs nekad nezinām, kādi spēki darbojas. Ja cilvēkam ir dota cerība, viņš meklē un cenšas atrast izeju. Un kaut kur šī izeja ir vienmēr.

– Cilvēki uzticas jums kā astroloģei, bet droši vien nāk kā pie psihologa.

– Jā, tas viss ir kopā. Tagad jau uzaugušas divas paaudzes, es jau esmu pietiekami sena, daudzi mani vairs nezina kā aktrisi, bet uztver kā cilvēku, pie kura var nākt pēc padoma, kā sievieti, kurai var uzticēties. Šādu dzīvesstāstu ir ļoti daudz, bet es tos neglabāju, nepierakstu uzvārdus. Man ir tikai cilvēka vārds un dati.

– Uz Rīgas akmeņiem nepietrūkst mīļās Latgales?

– Nepietrūkst, jo atmiņas ir ļoti dzīvas. Jāņos biju tur pie radiem. Man prieks, ka bija atbraukuši manu brālēnu bērni ar saviem draugiem. Sādžā ir palikuši tikai septiņi vai drusku vairāk cilvēku un astoņas mājas, bet tur bija 25! Jaunieši ieradušies tautastērpos, arī es biju savā jaunajā Latgales tautastērpā.

– Vai citiem iesakāt dzīvot pēc saviem kalendāriem – ēst pareizi, gulēt pareizi un daudz staigāt?

– Cik varu, mēģinu to ieteikt. Ja vajadzīgo rakstītu katrai dienai, tad mēneša laikā viens un tas pats atkārtotos. Man ir ļoti liels prieks, ka varu dot padomu. Ziemā man ir brīvāks laiks, tad daudz braukāju apkārt, un cilvēki saka paldies par kalendāriem, veļas mazgāšanas dienām, matu griešanas dienām. Tie, kuri to ievēro, visu ir sajutuši uz savas ādas un saprot, ka tas darbojas. Piemēram, par matiem. Sievietei ir gandrīz 80 gadu un mati kļuvuši plāni. Sāka tos griezt pareizajā laikā, un pēc gada friziere teikusi, ka matu struktūra ir labāka. Tas man bija kā medus maize. Kalendāri top visu gadu. Man ir milzīga bibliotēka. Dzīvesbiedram tā bija ļoti liela – literatūra par dziedniecību, filozofiju, par daudz ko citu. Lasu, domāju un mēģinu saprast. Tas ir tik interesanti! Vācu to visu kopā un cenšos domas sakārtot pāris teikumos.

– Bet kā pati dzīvojat?

– Cenšos ievērot. Uzskatu, ka viss, kas mūs kārdina lielajos veikalos, gandrīz nemaz nav vajadzīgs. Cilvēks nav ieradies šajā pasaulē, lai tikai ēstu, bet lai kādam palīdzētu, lai baudītu dzīvi, lai būtu vesels. Jādzīvo drusku pieticīgāk un vienkāršāk. Tagad zinu, kurā zīmē ir Mēness, un zinu visu, ko man vajag. Esmu paēdusi, man nav nekādu pretenziju pret vienkāršu ēdienu. Varbūt kādreiz kaut ko sagribas. Vasarā, piemēram, zemenes, kādu zivi vai varbūt kūku. Pārējā laikā man vienkārši jābūt paēdušai. Kāda no slavenajām krievu baletdejotājām koncerta dienā ēda tikai vienu valriekstu, lai būtu enerģija. Protams, dzēra arī ūdeni. Mežcirtēji cērt mežu, šis darbs ir ļoti smags. Tad noder rupjmaize, speķis, sīpols un karsts ūdens. Un spēks ir. Sibīrijā bērni dzīvoja ļoti nabadzīgos apstākļos, pusbadā. Viņi ēda pat sērsnu, sasalušo sniega virskārtu, lai kaut kas būtu vēderā. Šodien reklamē: jums nepieciešami vitamīni, minerālvielas. Taču mums to visu nevajag, tas ir tikai reklamētāju bizness. To, kas ir vajadzīgs, varam saņemt ar piecām zemenēm, vienu sīpolu un šķēli rupjmaizes. Tāpēc visu laiku sev jāatgādina: Akvelīna, vai visu piedāvāto tev vajag? Nē, nevajag.

– Kāds ir jūsu stils? Vai krāsains?

– Nezinu, vai man ir kāds stils, drīzāk – kā gadās. Dažreiz, vasarās, esmu ļoti krāsaina. Man patīk krāsainas drēbes. Kad izaugu lielāka, sāku domāt, kāpēc man patīk puķains. Un tad vecās fotogrāfijās ieraudzīju, ka manai mammai laukos bija puķainas zīda kleitas. Atceros vienu baltu ar zilām rudzupuķēm. Droši vien tāpēc man patīk krāsainais. Kaut gan pirms gadiem 15 es nebūtu varējusi tā ģērbties, justos neērti. Taču tagad dzīve ir citāda.

– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem šajā skaistajā vasaras laikā?

– Ir augļu un zaļumu laiks, jāēd ogas, gurķi, kabači. Organismam nepieciešams pēc iespējas vairāk zaļumu. Vasarai nepiedien reklamētais – vairāk cept un grilēt. Tas nav vasaras ēdiens. Pie mums tas ieviesies pēdējos 15–20 gadus, bet mūsu organismam nav vajadzīgs. Maizīte, augļi un aukstās zupas lai ir vasaras ēdiens!

– Kā sevi palutināt?

– Cilvēkam nav sevi jālutina. Tas ir pēdējos gados ieviests teiciens. Ļoti patika, ko kādreiz atzina mans dzīvesbiedrs, kā bija teikuši laupītāji Sniega karalienē: ja bērnus nelutināsi, nekādi laupītāji no viņiem neizaugs. Es negribu sevi lutināt, jo tad no manis iznāks laupītājs. Gribu būt normāls cilvēks.

– Vai cilvēks var ietekmēt savu likteni?

– Saka: ja nevaram mainīt kādus notikumus, tad varam mainīt attieksmi pret tiem. Tas gan laikam ir sens teiciens, bet kopš tiem gadiem, kad sāku nodarboties ar astroloģiju, esmu uz savas ādas izjutusi šā teiciena patiesumu. Ir bijušas daudzas situācijas, kuras es nevaru mainīt, bet esmu mainījusi attieksmi pret tām. Mana veselība, mani nervi ir svarīgāki par negatīvo emociju kultivēšanu.

– Vai ir kas tāds, kas ļoti patīk?

– Patīk staigāt gar jūras malu. Kādreiz ļoti patika sēņot, tagad vairs nesēņoju. Patīk lasīt, domāt. Puķes ļoti patīk, tās man zied uz balkona. Arī garšaugi. Patīk Latvija. Ar mīlestību domāju par bērziem, tie ir tik skaisti. Mēs visi pazīstam Liepāju, Salacgrīvu, Piebalgu, Latgali… Mums ir brīnišķīga zeme. Katram kaut kur ir draugi, varam aizbraukt uz jebkuru vietu. Tik skaistas ir jaunības takas, arī tās var no jauna skatīt.

– Dzīve taču ir skaista, vai ne?

– Kāda vaina? Es nesūdzos, nerunāju par negācijām. Nav nepieciešams piesārņot savu galvu, jo tas atsauktos uz veselību. Tās nav vajadzīgas, es tās izslēdzu. Jā, reizēm kaut kas krājas, ir aizvainojums. Tad jāsaka: nu tad izraudies! Bet raudiens, tikko to sev atļauj, vairs nenāk. Kā visiem, arī man uznāk slinkums, tad atļaujos vakarā neko nedarīt. Dažreiz pēkšņi kaut kas ienāk prātā, rodas interesantas domas. Šādi brīži arī ir vajadzīgi, jo tad ir vieglāk atsperties un dzīvot.