Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete atzīst, ka viņas mājas ir Latvijā, bet ilgstoši dzīvojot ārpus tās ar sajūtu, ka atrodas komandējumā. Svešumā esot, iepazinusi citu tautu virtuves tradīcijas, īpatnības un atklājusi jaunas garšas nianses.
«Es varu būt pateicīga darbam, kas atvēra mani pavisam citai pieredzei, kad aizbraucu no Latvijas. Pirmie soļi bija Šveicē, pēc tam uzplaukums – Francijā laikā, kad arī Latvijā paplašinājās produktu un iespēju klāsts. Es aizbraucu no tās, kad nekādi īpaši pārtikas produkti nebija pieejami un Rīgā bija atvērti tikai daži ekskluzīvi restorāni, kas pēc tagadējiem kritērijiem tādi nemaz nebūtu,» savu gatavošanas izaugsmi vērtē Sandra Kalniete.
Paniku vajag pārvarēt
Viņa spriež, ka tajā brīdī, kad cilvēks atveras kaut kam jaunam, iestājas zināms šoks, jo visa ir tik daudz. Tad vieglākais ir pateikt, ka nekur pasaulē nav tik labs ēdiens kā savās mājās. «Ja šāda panika tiek pārvarēta, tad kļūst skaidrs, ka it visur ir gan garšīgi, gan negaršīgi ēdieni. Ir ļoti interesanti iepazīt citu tautu kultūru, nepieredzētas garšas, no kurām ne visas uzreiz patīk, un ir tādas, kas nekad nebūs tavas. Man bija iespējas, ar kurām nācās sadzīvot. Saprotu, ka tā bija liela bagātība.» Spilgti atmiņā palicis tas, kad pirmo reizi aizbraukusi uz Francijas dienvidu piekrasti, nogaršojusi vietējos ķiršus un aprikozes un sapratusi milzīgo atšķirību – tie ir daudz garšīgāki nekā tie, ko var nopirkt Parīzē lielveikalā. «Augļi veikalā ir diezgan cieti. Daudziem augļiem un dārzeņiem ir ģenētiski modificēts cukura radīšanas gēns, kas tos notur stingrā stāvoklī, un tiem ir pavisam citas garšas īpašības nekā vietējiem, kuri tik viegli kūst mutē.»
Atšķirīgie produkti
Aizbraucot ceļojumā vai komandējumā, sākumā daudz kas no pārtikas produktiem ir nepazīstams un bieži vien tiek izvēlēts pilnīgi nejauši. Likumsakarīgi, ka arī Sandra Kalniete izmēģinājusi receptes no indiešu un ķīniešu virtuves, taču metusi mieru. Dažādu virtuvju pazinēja uzskata, ka no bērnības cilvēks saaug ar konkrētām garšām un kultūrām. Taču cilvēki nedrīkst palikt snobi, ir jābūt veselīgai, brīvai attieksmei pret dažādām kultūrām un ēdieniem. Viņa uzskata, protams, vajag mēģināt eksotiskus ēdienus. «Bet nevajag to uztvert kā kaut ko īstu un autentisku. Tāpat kā neviens neprot izcept tādu karbonādi kā tava mīļā vecmāmiņa, tā līdzīgi ir ar citu tautu ēdieniem, jo rezultāts jau neatnāk uzreiz. Citādi ir ar profesionāliem pavāriem, kuri diendienā trenē savas iemaņas.»
Jārēķinās arī ar to, kādi produkti ir pieejami konkrētajā brīdi, vietā un laikā. Viens no Sandras iemīļotākajiem ēdieniem ir dārzeņu sautējums ratatui*, ko Vidusjūras apkaimē katrā mājā gatavo atšķirīgi. «Atbraucot pavasarī uz Latviju, biju nolēmusi to pagatavot, uzcienāt mammu un tēti. Aizgāju uz tirgu, nopirku produktus, kas nepieciešami, un pagatavoju. Pēc tam skatījos uz saviem vecākiem un viņu sejās Vidusjūras saules skaistumu neredzēju...» Tad čaklā saimniece sapratusi, ka ēdiens nav izdevies, kā bija iecerēts, gan atšķirīgo produktu dēļ, gan tāpēc, ka nebija sezona. «Sautējumu, protams, varēja ēst, bet, ja to gatavo no Francijas dārzeņiem, tad ir pavisam cita garša, smarža un vērtība. Tāpēc jāapzinās, kas mums ir pieejams, kas no tā ir labākais un ko no tā var pagatavot.» Viņa atklāj, ka pašlaik Eiropā par modes dārzeni kļuvusi biete, tas esot jūtams arī Francijā un Beļģijas apkaimē. Pirms kāda laika sarkanais dārzenis bija nepelnīti aizmirsts un uzskatāms par pārāk vienkāršu produktu. Bet viņa atsākusi gatavot debesmannu, ko uzskata par veselīgu saldo ēdienu salīdzinājumā ar krēmiem.
Trīs izcilas kaislības
«Man ir trīs lielas kaislības – saldējums, zupas un pastētes. Reizēm rīkoju ballītes draugiem, kur pasniedzu visus šos trīs ēdienus.» Viņa atzīst, ka gatavot saldējumu ir vienkārši. Vienīgais, kas vajadzīgs, – trauks, kas nepieciešamās sastāvdaļas samaisa. Var, protams, izmantot parasto dakšiņu, bet tad gan cerētais rezultāts būšot sliktāks. «Man saldējuma mašīnas iegāde bija viens no skaistākajiem brīžiem. Kopš tā laika man tas ir radošs process, jo var izmantot daudz ko. Saldējumu var pagatavot arī sāļu, bet tas mani mazāk interesē, labāk gatavoju saldo našķi. Tad, kad aicinu pie sevis ciemos draugus uz laukiem, piedāvāju vismaz trīs dažādus saldējumus.»
Būdama prasmīga kulināre, Sandra Kalniete pati cep arī maizi, lai gan uzskata, ka šajā jomā viņa ir zīdaiņa vecumā. «Visu laiku maizes cepamajā mašīnā cepu pēc vienas receptes lauku maizi, un katru reizi tā iznāca atšķirīga, taču ar lielām porām, un tas man patīk.»
Labi pusfabrikāti prasmīgas saimnieces virtuvē arī noderot, piemēram, lai pagatavotu ļoti labu holandiešu mērci. Diez vai bez pieredzes to uzreiz izdosies pagatavot. Tāpēc pusfabrikāti lieti noderēs, un, uzlabojot šo mērci – saputojot vēl sviestu un pievienojot citrona sulu –, būs neticams gardums. “Šo krēmīgo dzelteno mērci vēstniecībā Parīzē pasniedzām ar tvaikotu vai ceptu lasi un – ja vēl izdekorē ar sarkano ikru lodītēm.” Dažreiz saimniece iegādājas vienu laša vai foreles gabaliņu, ieliek to mikroviļņu krāsnī, pirms tam apsmērē ar sāli un kariju. Lasis iznāk ļoti sulīgs, nav tik sauss, kā tad, kad to cep uz pannas. Lasi var sagriezt lielākos gabalos, ielikt cepamā traukā, pārkaisīt ar garšvielām vai pārliet desmit procentu saldo krējumu, ko sajauc ar sāli un garšvielām. Liek krāsnī. Cep, kamēr gatavs.
Zupas ir vienkāršas
Tad, kad sabruka Padomju Savienība, viņa sev stingri nosolījusies, ka nekad vairs neēdīšot zupas. «Tajā laikā zupa bija pamatēdiens. Uzvārīja katlu zupas, kuras pietika trīs dienām, atlika tikai uzsildīt. Kvalitatīvas gaļas jau arī īpaši nebija, ko pievienot.» Strādājot Francijā, Sandra Kalniete sākusi interesēties par biezzupām. Otrs svarīgs moments bijis, ka gribējies nomest liekos kilogramus. Tāpēc pārgājusi uz zupas diētu. Vēlēdamās zupas garšu padarīt interesantāku un labāku, sākusi vārīt visdažādākās. «Man mājās ir lete, pie kuras ciemos pulcējās kādi 25 cilvēki. Katram no lielā katla tad krūzītē tika lieta zupa. Apkārt visi čalo, bet gaisā virmo brīnišķīga smarža,» neaizmirstamās sajūtas ieskicē saimniece.
Bet viņas recepšu klāstā ir visdažādākās zupas – gan tradicionālas, gan netradicionālas. Visizcilākā esot gaileņu zupa. Tās recepti Sandra Kalniete ieguvusi no kāda pavāra. Mēģinājusi vienreiz vārīt, taču zupa nav izdevusies, braukusi mācīties otrreiz. Izrādās, ka zupas rozīnīte – jābūt labam blenderim. «Biezeņzupa kādreiz var būt arī graudaina, bet manam pavāram tā iznāca tik čagana un putaina. Domāju, ka pievienots putukrējums, taču tā bija tikai viena karote.» Šai gaileņu zupai vajadzīgi tikai kartupeļi, burkāni, sīpoli un gailenes, bet, lūk, ko nozīmē, ja esi izcils sava aroda meistars. Sandra Kalniete atklāj, ka viņas pašas gatavoto zupu receptes ir vienkāršas un neesot nekā sarežģīta. Tas izskaidrojams ar to, ka iemācījusies saprast, kāda ir attiecība starp laiku, darbu un rezultātu. Un tas, protams, attiecas arī uz darbošanos virtuvē – lai, patērējot maz laika, gatavojot ēdienu, var iegūt labu efektu.n
* Ratatui (ratatoulle) gatavo no sagrieztas un saceptas paprikas, sīpoliem, baklažāniem, tomātiem, tomātu pastas u. c. sastāvdaļām. Šāda maltīte īpaši iecienīta Provansas reģionā, taču tagad ratatui gatavo arī citur Francijā un visā pasaulē.
Sandras Kalnietes iemīļota recepte
Cepti āboli ar vaniļas saldējumu
Sastāvdaļas: antonovkas āboli, kanēlis, cukurs.
Pagatavošana: ābolus sagriež apmēram četrās vai sešās daiviņās, noliek vienu kārtu dziļākā traukā, pārkaisa ar kanēli un cukuru. Liek nākamo kārtu, kamēr traukā tās ir vairākas. Liek mikroviļņu krāsnī un cep, kamēr jūtama smarža. Uzlej kalvadosu (ābolu brendiju) vai konjaku un vēl patur 30 sekunžu. Pasniedz ar pašgatavotu vai ļoti labu vaniļas saldējumu.