Domātājs un izgaršotājs
Liepājas teātra jaunajam aktierim Sandim Pēcim teātrī rit tikai otrā sezona. No tālajām Cēsīm atkūlies līdz Liepājai, izstudējis aktiermākslu Klaipēdā Lietuvā, nu priecē Liepājas skatītājus un kopj vēju pilsētu savā sirdī.
Nu sagaidījis īstu izaicinājumu – Roberta lomu Remarka Trīs draugos – savu pirmo lielo lomu, kuru, kā pats saka, vēlas izgaršot tāpat kā visu citu, ko dzīve dod.
Sandis ir dzimis cēsnieks, bet nu kļuvis par liepājnieku. «Kas man ir Cēsis? Māju sajūta! Cēsu reljefs ir citādāks nekā Liepājai, ieliņas mazākas, kompaktākas un kalnainākas. Man patīk, ja es varu kaut kur sēdēt augšā un skatīties lejā, piemēram, kā noriet saule. Liepājā var uzkāpt piektajā stāvā, bet tur nav koka, pret ko atspiesties.» Tā abas dzīvesvietas salīdzina Sandis un neslēpj, ka Cēsis viņam vienmēr būs mīļas un tuvas sirdij, tomēr tagad vieta sirdī atradusies arī Liepājai. «Liepājā esmu jau otro gadu. Tā man nebija īpaši jāpieņem, varētu teikt – pati ienāca sirdī, gan ar saviem cilvēkiem, gan atmosfēru, kuras lielu daļu veido Liepājas teātris, kur pavadu lielāko dienas daļu, gan dabu – ezeru un jūru. Kad pastaigājos gar jūru, es saprotu, kur dzīvē es atrodos un uz kurieni eju. Nezinu, kā, bet jūra ar savu plašumu apskaidro.»
Savaldzina teātra atmosfēra
Jautāts, kā nonācis līdz aktiera profesijai, Sandis teic: «Man nebija vēlēšanās kļūt par aktieri jau no bērnības. Kaut gan laikam ceļš aizsākās 1. klasē ar daiļrunāšanas konkursu, uz kuru iemācījos dzejoli un tiku uz rajona skati, tad piedalījos pulciņos, vēlāk spēlēju amatierteātrī. Man patika atmosfēra. Vidusskolā mācījos kopā un vienā solā sēdēju ar savu tagadējo kolēģi Rolandu Beķeri. Kopā špikojām. Uz iestājeksāmeniem braucām kopā: es, Rolands un Kaspars Kārkliņš. Visi izturējām iestājpārbaudījumus. Man tas nebija strikti: es gribu būt aktieris, interesēja arī psiholoģija. Bet arī teātris patika. Un, kad uzzināju, ka Liepājā uzņem jauno teātra kursu, domāju: jāaizbrauc un jāpamēģina. Bet, kad tiku iekšā, viss kļuva skaidrs. Un tagad es esmu te.»
Nekāda haļava nespīd
Sandis mācījās Liepājas teātra kursā, kas aktiermeistarību apguva Klaipēdas universitātē Lietuvā. «Kaut gan Lietuva ir tepat blakus, sākumā bija sajūta, ka esmu citā valstī. Mums piešķīra ārzemniekiem domātās kopmītnes. Aktieru bohēma nesanāca, jo bija stingrs pasniedzējs. Mūs mācīja Vītauts Velta Anuži. Nevarēja dzert, apkārt maisīties, un nedod dievs, ja kāds uz nodarbību atnāktu ar paģirām. Bijām disciplinēti. Četri gadi – tie man deva daudz. Iemācījos disciplīnu un darbu.»
Pirmajā iestudējumā Lietuvā topošie aktieri spēlējuši etīdes no Līgavu medniekiem. «Katram tika tēls, man – Epalts. Pēc tam iestudējām Mīlu, džezu un velnu, kas bija viens no mūsu kursadarbiem. Tur spēlēju bāreni Lūkasu. Vēlāk iestudējām divas Čehova lugas. Mācību gadus vērtēju augstu, jo tajos izveidojos par tādu cilvēku, kāds esmu pašlaik. To veicināja arī apstākļi, ka bijām citā valstī, nebija laika izbraukāt uz mājām, it sevišķi man uz Cēsīm, kā arī studentam tas bija dārgs ceļš. Bija informācijas vakuums, jo nebija pat televizora, mēs visu laiku bijām teātra atmosfērā. Šādos apstākļos parādījās jaunas intereses, kas nebūtu ar draugiem un paziņām, Latvijas un Rīgas atmosfērā,» spriež jaunais aktieris un salīdzina, ka pirms studijām bijis slinkāks. «Mājas darbus pildīju reti, parasti visu atcerējos no stundas un nejutu pēc tiem vajadzību. Kad bija kontroldarbs, izdomāju pats, varbūt nebiju uzrakstījis pēc formulas, bet vairumā gadījumu pareizi. Klaipēdā tā nevarēja. Katrs rīts pulksten astoņos sākās ar baletu. Ja biju pieradis no rīta kafiju un siermaizīti nobaudīt, tad tam neiznāca laika. Nekādas gulšņāšanas nebija. Un pēc baleta uz aktiermeistarību, kur katru dienu bija kas jāsagatavo un jāatrāda.»
Jauno aktieru studijas daļēji apmaksāja Liepājas teātris, bet stipendijas nebija. «Neskaitījāmies nevienā programmā. Kuriem vecāki varēja, tos pabalstīja ar naudu, citi ņēma kredītu. Vienkārši nebija citas iespējas,» sūro dzīves skolu atminas Sandis, tomēr atzīst, ka «izlaidumā bija nedaudz žēl šķirties no Klaipēdas. Mēs bijām burtiski saauguši ar teātra katedru, ar tās ritmu, kurā studēja jaunie režisori, džeza muzikanti, aktieri, gleznotāji. Bija žēl iet projām.»
Uztraukumam jābūt
Nākamais izaicinājums pēc studijām jauniešiem bija Liepājas teātris un pirmā loma – Sutka Rūdolfa Blaumaņa Ugunī Rolanda Atkočūna režijā. «Kad kāpu uz teātra skatuves, bija uztraukums, lepnums un prieks. Tas bija kas jauns, strādāt pie cita režisora, jo katram stils ir mazliet citāds. Strādājām kopā ar vecākajiem kolēģiem, un nevaru teikt, ka bija īpaši liels uztraukums. Kaut gan, ja nav uztraukuma, arī nav labi,» domā jaunais aktieris.
Tagad Liepājas teātrī notiek darbs pie Ēriha Marijas Remarka romāna Trīs draugi dramatizējuma, kuru iestudē Valdis Lūriņš. Dziesmu tekstus darbam radījis Jānis Peters, bet mūziku komponējis Valdis Zilvers. Sandim iedalīta Roberta loma. «Jūtu lielu cieņu pret Robertu kā personību. Apbrīnoju spēju saglabāt pilnu sajēgu un dzīvotspēju pēc pārdzīvotajām Pirmā pasaules kara šausmām, vienalga kā, kaut vai ar ruma palīdzību. Visinteresantākais ir censties saprast un sajust cilvēku un viņa pārdzīvojumus. Dzīvi, kurā naktīs murgojot raujas augšā no gultas, bet dienās dzīvo normālu dzīvi, iemīlas, tiek galā ar pagātnes šausmām. Roberta loma man ir liels izaicinājums, jo tik liela loma man vēl nav bijusi. Roberts uz skatuves ir nepārtraukti, noiet vien kādas trīs četras reizes. To visu salikt kopā, visas peripetijas, emociju apgriezienus un līnijas – tas ir liels darbs.»
Runājot par lomām, ko vēlētos nospēlēt, Sandis, daudz nedomājot, teic: «Katrs aktieris jau gribētu nospēlēt Romeo vai Hamletu, kur emocijas iet krustu šķērsu. Bet es paļaujos uz Dievu. Pasaulē ir tik daudz lugu un lomu, kuras izdzīvot būtu aizraujoši, ka tās visas nevar ne paspēt izlasīt, ne nospēlēt. Tāpēc strādāju, cik vien labi varu, un paļaujos uz to, ka man noliks priekšā tās lomas, kuras būs visvērtīgākās gan man kā cilvēkam, gan kā aktierim un līdzēs manu dzīvi darīt pēc iespējas bagātāku.»
Sandim īpaši patīk, kā spēlē Inese Kučinska. «Skatos Raganu un brīnos, kā viņa izlavierē caur emocijām un situāciju. Liekas, tik vienkārši, tik skaidri, bet patiesībā nemaz ne viegli. Un, kad saproti līmeni, tad zini, uz ko tiekties.»
Šad tad viņš aizbrauc novērtēt kolēģus arī Rīgā. «Diemžēl neiznāk tik bieži, kā gribētos. Biju uz Oblomovu Jaunajā Rīgas teātrī. Tā ir viena no retajām izrādēm, ko gribas redzēt vēlreiz. Vienkārši sagaršot.»
Nekautrējas asaru un jūtu
«Dzīvē daudz man nozīmē draudzība. Pēc horoskopa esmu Vēzis, un viņiem ģimene ir svarīga. Neesmu sev noformulējis: lūk, tas ir mans labākais draugs, bet tas pa pusei. Vienkārši ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami kopā pavadīt laiku. Šeit es īpaši gribētu uzteikt trešo grimētavu. Protams, dažkārt gribu būt viens. Tas ir pluss un mīnuss – vajag būt kopā ar kādu un vajag būt arī vienam. Kopā smelties iespaidus, apmainīt enerģiju, tad vienam atgremot un augt. Protams, bez mīlestības dzīvei nav jēgas, jo tieši tā ir enerģija, ko mainīt, savstarpēji komunicējot.»
Viens no viņa vaļaspriekiem ir grāmatu klausīšanās. «Jā, tieši klausīšanās,» precizē Sandis. «Man ir slinkums lasīt. Es eju pastaigāties, un man austiņās skan grāmata. No latviešiem man visvairāk patīk Ziedoņa un Čaka dzeja. Taču vairāk patīk klasiķi – pasmaga literatūra, bet tāda, kura sniedz vielu pārdomām. Ziepenes jau rāda pa televizoru visu laiku, bet, ja tu gribi garšīgi padomāt, tad vajag labu literatūru. Vēl man patīk integrālā psiholoģija, it īpaši Kena Vilbera darbi.»
Bieži brīvo laiko Sandis velta fiziskām aktivitātēm. «Izbraucu ar ričuku, paskrienu, pacilāju svarus.» Arī dzīvnieki puisim patīk. «Diemžēl pagaidām es dzīvoju dzīvoklī un žēl būtu istabā turēt papagaiļus, suņus vai vienalga kādus dzīvniekus, to vieta, tāpat kā cilvēkam, ir dabā. Turklāt bieži neesmu mājās, līdz ar to pašreizējā situācija nekādi nav tam piemērota. Dzīvojot Liepājā, arī kaķi turēt nemaz nevajag, jo pilsētā viņi ir visapkārt, pieej pie loga, un tur noteikti divus trīs ieraudzīsi. Protams, labi būtu ar suni rītos izskrieties, bet tam vēl laiks. Jā, es mīlu dzīvniekus, bet tos iesprostot būros un istabās sava prieka pēc ir pret manu pārliecību.» n
SANDIS PĒCIS
• Dzimis 1987. gada 22. jūnijā Cēsīs
• Mācījies Cēsu 1. vidusskolā un Klaipēdas universitātē