Madara Botmane - dabas bērns pilsētas džungļos

Madara Botmane ir Nacionālā teātra jaunā aktrise.Šajā mākslas templī Madarai rit pirmā sezona, bet ir arī pirmie sasniegumi.

Neatkarīgā teātra Dirty Deal Teatro un Nacionālā teātra kopdarbs, Jāņa Baloža luga Visi mani prezidenti Valtera Sīļa režijā, kurā jaunā aktrise atveido Vairas Vīķes-Freibergas tēlu, 2010./2011. gada Spēlmaņu nakts skatē ieguva balvu kā gada labākais latviešu autora iestudējums.

– Vai tas bija bērnības sapnis – kļūt par aktrisi?

– Esmu no Kandavas. Piedzimu Tukumā, bet Kandavā nomācījos visus 12 gadus, visu vidusskolas laiku. Mana ģimene ir kultūru mīloša, bet man nekad nebija tādas lielās domas: es būšu aktrise! 12. klasē iedomājos – jāpamēģina un jāiestājas. Tas arī viss. Pabeidzu Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolu un iestājos Kultūras akadēmijā. Skolā bija dramatiskais pulciņš, bet tas nebija sistemātiski – vairāk nebija nekā bija. Es kaut ko darīju, bet tas absolūti nesakrīt ar to, kā es pašreiz izjūtu šo profesiju, kāda tā patiesībā ir reālajā dzīvē. Kur sevi izlikt un atdot man bija – piecos gados sāku mācīties mākslas skolā. Mācījos arī mūzikas skolā, kuru es nepabeidzu, jo mani nevarēja piesēdināt pie klavierēm. Mācījos arī deju skolā, trenējos sportā, bet vistuvākā tomēr bija dejošana, jo caur to varēju savu enerģiju izskalot.

– Studiju gados guvi pieredzi arī Polijā, Krakovā.

– Biju Krakovā pusgadu kā apmaiņas students Erasmus programmā. Trešā kursa otro semestri pavadīju tur. Šis laiks man bija vajadzīgs kā cilvēkam. Man vajadzēja pašai sevī sakārtot daudz lietu. Tāpēc, ka gan akadēmija, gan profesija ļoti daudz prasa no cilvēka, prasa daudz atdot, un tas enerģijas patēriņš bieži vien ir daudzreiz lielāks, nekā tu saņem atpakaļ. Bez šīs cirkulācijas nav iespējams dzīvot mierā un harmonijā ar sevi. Krakovā dzīvojot, varēju būt viena, ko es gribēju un kas man bija vajadzīgs. Tajā periodā pie manis atnāca daudz domu, lietas un saprašana par to, kā man būt, kāda es esmu, ko gribu, ko negribu, jo bieži vien jau ir tā, ka mēs pazaudējam sevi burzmā. Man tas joprojām ir atskaites punkts, ko cilvēks var izdarīt ar sevi. Tas dzīvē bija svarīgs posms un ir atspēriena punkts visam, ko es daru tagad.

Krakovā mācījās poļi un meitene no Spānijas. Es nevarēju iedomāties, ka būs tik labi. Tā tomēr laimes spēle – tu aizbrauc, tu atbrauc. Tas ir mazs izrāviens laikā. Bet pietiekami liels, lai es tur sāktu dzīvot. Aprāvās tādā brīdī, kad tur man bija jau labi draugi, bet tas viss palika. Es nevarēju iedomāties, ka pieķeršos tai vietai, cilvēkiem, jo tik un tā visu laiku zināju, ka atgriezīšos Latvijā. Es aizbraukšu un atbraukšu, skola man jāpabeidz šeit. 2. jūnijs bija mana aizbraukšanas diena, to atceros tik labi, jo pēc iespējas ātrāk bija jānonāk Latvijā, lai nokārtotu aktiermeistarības eksāmenu šeit. Biju ieplānojusi tā, lai varu pa dienu nokārtot pēdējo eksāmenu, kas bija dziedāšanā, un vēlu vakarā sēsties vilcienā uz Varšavu, lai dotos mājās. Eksāmenā viena no dziesmām bija jādzied poliski. Tā bija dziesma par Krakovu un manu laiku, dzīvojot tur. Tad arī pēc šīs dziesmas un visas tās labvēlīgās enerģijas, kuru saņēmu no visiem saviem biedriem, sāku raudāt. Knapi saņēmos, lai nodziedātu dziesmu latviski, kuru biju iemācījusi visai savai vokālajai grupai. Pēc eksāmena visi nāca mani pavadīt. Zinu, ka tas bija tas mirklis, tā sajūta un pacēlums, bet man asaras bira. Kā filmā. Zinu, ka tas bija patiesi tieši tajā brīdī, jo pieļauju, ja būtu palikusi tur varbūt pāris stundas ilgāk, tas vairs nebūtu.

– Kāds tev no bērnības atmiņā Nacionālais teātris?

– Bērnībā vairāk braucām uz operu un baletiem. Ja man jānosauc viena konkrēta izrāde teātrī, tad nevarēšu nosaukt. Mācoties 10. klasē, es redzēju Latviešu mīlestību Jaunajā Rīgas teātrī, kas man iespiedās prātā. No Nacionālā teātra atceros to, ka redzēju bērnu izrādi, kur bija daudz visādu pasaku varoņu, bet tā man nepatika.

– Ar kuru izrādi tu ienāci Nacionālajā teātrī?

– Ar lugu Vadonis. Tur mēs spēlējām viss kurss – mazas, epizodiskas lomas. Uztraukums, protams, bija, bet man kaut kā sanāca tā, ka otrajā kursā divās nedēļās bija jāielec galvenajā mīlētājas lomā izrādē Simbelīns, ko spēlējām Jaunajā Rīgas teātrī. Protams, šā teātra zāle ir mazāka nekā Nacionālā teātra zāle, tāpēc pirmais apbružājiens bija tur un pirmās bailes par lielo zāli – dzirdēs vai nedzirdēs – arī tur. Nacionālajā teātrī nebija tik lieli uzdevumi, lai vajadzētu par to satraukties. Pie zāles mērogiem jau pierod. Patiesībā pierod pie visiem mērogiem. Loma, ar kuru mani identificē pašreiz, ir Jāņa Baloža lugā Visi mani prezidenti, kur atveidoju eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Es Vairu Vīķi-Freibergu vērtēju augstu, viņa ir inteliģenta sieviete. Tieši tāpēc man bija un joprojām ir grūti spēlēt. Loma visu laiku mainās, un ar katru izrādi nāk pie manis kaut kas cits.

Tā ir mana sajūta. Tad, kad saņēmām Spēlmaņu nakts balvu, es izrādes režisoram Valteram Sīlim teicu: tajā dienā, kad man jautāji par šo lomu, man bija nenormāli bail. Es ar lielu kāpienu sev pāri teicu – jā. Valters atbildēja: es jau zināju, ka tu to izdarīsi. Lielāka ticība bija Valteram nekā man pašai. Es nepretendēju uz simtprocentīgu kopiju. Man ir svarīga sajūta par šo cilvēku un transformācija caur sevi. Es nedokumentēju.

– Interesanta loma tev ir izrādē Kapusvētki PR.

– Bija interesanti papētīt gotu pasauli. Tas ir tālu no manis kā no Madaras. Grūti noformulēt to vārdos. Es skatījos daudz video par šiem cilvēkiem. Kā viņi eksistē, kā dzīvo, kādu mūziku klausās, kādi ir klubi un vide, kurā uzturas. Mēģināju atcerēties savus draugus un paziņas, kas viņiem licis kādā brīdī pagriezties, kļūt tādiem. Un kāpēc tas viss ir bijis. Tas bija interesantākais – iepazīt, redzēt citādu pasauli. Lielākais pārsteigums bija par to, cik patiesībā milzīga industrija tā ir, bet goti tik un tā ir romantiķi.

Nupat sākušies mēģinājumi Zigmara Liepiņa operai Parīzes Dievmātes katedrāle. Tur es būšu pirmā Parīzes dāma Flērdelisa. Tas interesants izaicinājums, jo tā ir opera. Žanrs, kurā man patiešām nav nekādas pieredzes. Spēlēju arī izrādē Leo. Pēdējā bohēma, kur esmu ielasmeita. Osedžas zemē esmu Džeina. Protams, piedalījos arī Ziemassvētku koncertā Jaunajā zālē. Divos Andrejsalas projektos piedalījos izrādēs Heda Gablere un Stokholmas sindroms.

– Tev ir skaista balss.

– Tādu balsi man Dievs iedevis. Mums ir dziedoša ģimene. Pirmoreiz sevi uz skatuves atceros, kad man bija nepilni trīs gadi. Tā ir pirmā atmiņa par mani pašu. Stāvu uz skatuves Spietā, man priekšā milzīgs mikrofons ar melno švammi, un mani nenormāli interesēja tas, kas ir tajā mikrofonā iekšā. Mēģināju skatīties melnajā švammē. Man pat ir bilde, kur es esmu pievērusi vienu aci un uz to skatos. Tad vēl viena atmiņa no tā paša koncerta. Man bija rokā zvaniņš, un tas, protams, man izkrīt no rokām. Kā jau mazākā, es esmu nostādināta priekšā. Es labi atceros savu trīsgadīgā bērna funktieri, ka man ir jāpaceļ tas zvaniņš tajā brīdī, kad neviens zālē uz mani neskatās. Tad es to brīdi sagaidīju un pacēlu. Tikai, protams, pēc laika sapratu, ka tāda brīža uz skatuves nemaz nav.

– Ko nozīmē mīlestība?

– Mīlestību grūti nodefinēt. Tā ir lieta, bez kuras, pirmkārt, nevar. Tā ir svarīga pamata lieta. Manuprāt, ir primāri iemīlēt sevi tādu, kāds tu esi, ar visiem saviem plusiem un mīnusiem, ar visām tām miljons domām, kas kaut kur peld nepārtraukti blakus. Ja tu spēj mīlēt un esi mierā ar sevi, tikai tad spēj mīlēt otru līdz galam un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Vienalga, vai tas ir vīriešu un sieviešu attiecībās, vai ar draugiem, vai ģimeni. Saņemam no vecākiem beznosacījuma mīlestību, un bieži vien cilvēki to uzskata par pašsaprotamu lietu un pieprasa. Ir jādod, lai nāktu atpakaļ. Es mēģinu mīlēt sevi, lai būtu patiesa attiecībā pret saviem cilvēkiem un visu, ko es daru.

Man ir draugs. Šis cilvēks, ar ko tagad esmu kopā, nav mana pirmā mīlestība. Zinu, ko nozīmē, kad mīlestība transformējas un beidzas. Tas, ko es varu pateikt par savām pašreizējām attiecībām, ka mīlestība ir un tā ir interesanta. Man audzinoša, domāt liekoša mijiedarbībā starp mums abiem. Tas ir nepieciešams starp diviem cilvēkiem. Ne velti ir teiciens: mēs nevis dzīvojam kopā ar tiem, kurus mīlam, bet ar tiem, ar kuriem spējam sadzīvot. Nevis sadzīvot, bet dzīvot. Skaisti dzīvot. Tas ir tas, kas man ir svarīgi.

Draugu man ir maz. Četras draudzenes no skolas laikiem, labas, kurām var jebkurā brīdī piezvanīt. Bet tomēr draugs, vistiešākajā nozīmē, tomēr ir Rīgā, un es viņu ieguvu akadēmijā. Savu kursabiedri. Tā ir Anta Aizupe. Mēs arī kopā visādas lietas darām. Kā dīdžeji spēlējam, vadām pasākumus.

Man reti gadās brīvi brīži. Pēdējā pusotra gada laikā bijis ne mazāk, ne vairāk kā mēnesis, kad nebija mēģinājumu. Protams, lasu, un tas ir tas, kas mani visvairāk iespaido. Arī daba. Man patīk braukt ar mašīnu, patīk ātrums, patīk tas, ka varu aizbraukt meža vidū pie ezera, apsēsties, ja līst un ja redzu ūdens virsmu – tādi brīži mani iedvesmo. Tādus brīžus es mēģinu savā dzīvē atrast.

MADARA BOTMANE

• Dzimusi 1987. gada 25. novembrī Tukumā

• Mācījusies Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolā, Kandavas mākslas skolā, mūzikas skolā, deju skolā

• Mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā

Papildu studijas:

• mūsdienu mākslas festivāls Teritorija, Maskava 2008.

• Erasmus programma – Krakova, L. Solskiego teātra skola 2010.

• Nominācija: Gada jaunā skatuves māksliniece 2010. par Vairas Vīķes- Freibergas lomu izrādē Visi mani prezidenti un Tejas lomu izrādē Heda Gablere.