Dzimusi režisore

© personīgā arhīva

Par Strenču Tautas teātra režisori Hildu Ņikitinu leģendārā režisore Marga Tetere reiz teikusi «dzimusi režisore».

Lai gan Hilda pēc izglītības ir ekonomiste, viņas sirdslieta visu mūžu bijis teātris. Nu jau daudzus gadus Hilda ir pelnītā atpūtā, kaut, skatoties uz savu skolotāju Oļģertu Kroderu, kurš joprojām iestudē lugas, cerējusi turēt viņam līdzi.

Hilda teic, ka mīlestība uz teātri viņai ielikta šūpulī. «Saindēta kopš bērnības,» viņa smej, stāstot, ka galvenais vaininieks laikam bijis tēva brālis, toreizējais Allažu skolas direktors, kurš vadījis dramatisko pulciņu. «Viņš man mūždien sūtīja dažādas grāmatas par teātri, daudz stāstīja, tāpēc es agri iepazinu, kas ir teātris. Manas krustmātes meita mani veda uz Rīgu, visbiežāk uz operu, taču jau agrāk, kad vēl biju pavisam maza, mani vilināja teātra māksla. Ganos gāju vācu laikā. Man nebija garlaicīgi ganīt – pa krūmiem, pa ciņiem izspēlēju visādas lomas, kamēr govis pa to laiku sagāja bagātā saimnieka labībā,» smejas režisore un atzīstas, ka vīrs bijis pret viņas darbošanos mākslas lauciņā. Hilda desmit gadus nostrādājusi par krājkases vadītāju, «bet es biju tik nepiepildīta, nevarēju par ekonomisti būt, man vajadzēja atrast sirdij tuvāku nodarbošanos». Un tad radās iespēja – Strenču kultūras nams 1959. gadā meklēja vadītāju, un Hilda piekrita strādāt kultūras namā. «Kad vīrs saslima ar smagu slimību un nomira 34 gadu vecumā, tad viņš mirdams teica: ej tomēr uz teātri, vasarās būs vairāk brīva laika.»

Seko sirdsbalsij

Taču par brīvo laiku Hilda varēja aizmirst, palikusi viena ar diviem bērniem – dēlu un meitu. Konservatorija palika nerealizēts sapnis, toties Emiļa Melngaiļa Mākslas nams katru gadu organizēja kursus, kurus Hilda ar prieku izmantoja. Viņas skolotāji bija teātra leģendas – Marga Tetere, Arnolds Liniņš, Jānis Zariņš un daudzi citi. Taču par savu Skolotāju ar lielo burtu Hilda sauc režisoru Oļģertu Kroderu, kurš tolaik sācis strādāt Valmieras teātrī. «Oļģerts man sacīja: brauc uz manām izrādēm, uz mēģinājumiem, tu iegūsi daudz vairāk nekā konservatorijā. Un tā arī bija. Es braucu pie Krodera gandrīz uz katru mēģinājumu, pēc tam – pie Māras Ķimeles. Tā es mācījos, mācījos un daudz ko ieguvu. Negribu lielīties, bet es pat braucu uz Maskavu, kur par režisoru strādāja lietuvietis Romāns Viktjuks, kurš toreiz vēl nebija slavenība. Man ļoti iepatikās viņa metode. Viņš aktierim ar karoti lika mutē visas tēmas... Es braucu arī pie Tovstonogova. Iedomājieties, par savu naudu braucu uz toreizējo Ļeņingradu, gāju uz mēģinājumiem, cik vien bija iespējams. Tas prasīja lielu uzņemšanos, man tomēr mājās bija divi bērni. Es mīlēju bērnus bez gala. Bērni ir visa mana dzīve. Bet es nevarēju bez teātra dzīvot.»

Tā 35 gadi veltīti Strenču teātrim. «Mazs cinītis gāž lielu vezumu,» teātru skatē Alūksnē par Hildu teicis Viktors Hausmanis, arī režisori novērtējuši, ka Strenčos ir unikāls teātris, brīnišķīga aktieru kalve. Hilda ar lepnumu atceras toreizējos aktierus, kuriem bija dabas dots talants, – Gunāru Liepiņu, Laimoni Šrāderu, Jāni Ozoliņu, Līgu Gotovsku. «Mēs ilgi cīnījāmies, lai dabūtu Tautas teātra nosaukumu,» režisore teic un piebilst, «ja nebūtu bijis Krodera atbalsta, nezinu, vai es būtu tik daudz varējusi sasniegt teātra jomā.» Hilda cerējusi, ka varēs līdzināties Krodera izpratnei par teātri, un turpinājusi strādāt. Kolēģi smējās: tevi nu gan, Hilda, nonesīs no skatuves ar kājām pa priekšu. «Bet es teicu: mani mīļie, es mācēšu aiziet laikā – kā protas visi baletdejotāji, es arī pratīšos. Tā 67 gadu vecumā no teātra aizgāju pensijā. Es jau varēju strādāt, bet sākās atmodas laiki, daudz kas mainījās, teātrim bija grūti ar finansēm, man vajadzēja izvēlēties saņemt algu vai pensiju, jo apmērs bija vienāds. Es izvēlējos aiziet pensijā... Taču Kroderam ir 90 gadi, un viņš vēl strādā!» režisore neslēpj savu sajūsmu.

Nebaidās uzrunāt

Draudzība ar slaveno režisoru Kroderu sākusies ļoti interesanti. «Aizbraucu uz Valmieras teātri, lai iepazītos ar viņu. Toreiz teātra galvenais režisors bija Pēteris Lūcis. Es iegāju viņa kabinetā un lūdzu, lai iepazīstina ar režisoru Kroderu, bet Lūcis teica: «Domāju, ka Kroders diezin vai gribēs ar jums runāt, jo darbojaties pašdarbībā.» Nodomāju, ka jāuzraksta viņam vēstule. Uzrakstīju, ka ļoti gribētu ar viņu parunāties, satuvināties. Kā par brīnumu, Kroders atrakstīja. Tad viņš uzaicināja mani uz Valmieru. Viņš man deva daudz gudru padomu, ko un kā vajag darīt. Sapratu, ka nevajag ņemt lugas naudas dēļ, vajag ņemt to, kas pašai pie sirds. Kā Kroderam Hamlets Latvijas teātros. Viņš ir tas režisors, kas strādā no sirds. Tagad iestudējis Tenesija Viljamsa Orfejs nokāpj pazemē, jo tā ir viņa sirdij tuva tēma. Par Kroderu runājot, būtu Saeimā kaut desmit tādu cilvēku kā Kroders, tad viss būtu mūsu valstī kārtībā,» ir pārliecināta Hilda, kuras viens no pirmajiem lielajiem iestudējumiem bijis Blaumaņa Ļaunais gars. «Vai arī šodien nevajadzētu šo tēmu pacelt?» retoriski vaicā režisore un turpina, «cilvēki ir naudas un mantas varā. Pārāk daudz notiek mantas dēļ. Mēs esam ar mieru pārdot dvēseli un sirdsapziņu, lai gan skandējam, ka galvenais ir tautas labklājība. Arī daudzas no tām simts galvām par tautu maz domā – gan par pensionāriem, gan bērniem. Mana pamatpensija – 144 lati. Vai par to cilvēks vispār var izdzīvot? Nevar zāles nopirkt. Man ir 83 gadi, gūžas protēze, ir apgrūtināta pārvietošanās. Ar lielām sāpēm pagāja gads, kad es beidzot tiku pie protezēšanas operācijas. Nauda nebija iekrāta, bērni nav miljonāri. Ar pensiju, atklāti sakot, iztieku diezgan grūti.»

Ar lepnumu Hilda runā par savu turpinājumu – bērniem un mazbērniem. «Dēls dzīvo Valmierā, viņam ir autoskola. Meita šajā autoskolā ir grāmatvede. Man ir pieci mazbērni: trīs mazmeitas, divi mazdēli. Nesen piedzima mazmazmeitiņa Megija. Katram savi amati, savas lietas, ar dzīvi – kā kuru reizi apmierināti. Domāju, ka mana dzīve ir piepildīta. Es atstāju nākotnei savu artavu. Vai tad tā nav? Esmu izpildījusi savu plānu. Neesmu bijis tukšziedis.»

2007. gadā Hildai ir piešķirts Strenču pilsētas goda pilsoņa nosaukums, «jo es audzināju cilvēkus iepazīt kultūru, darīt kaut ko tādu, kas dzīvē nemeklē mantu un varu, bet arī tādu, kas iet pie dvēseles». Režisore lepojas, ka laikā pirms atmodas pratusi izmeklēt latviešu autoru darbus un viņai nekad nav bijušas domstarpības ar komisiju, kas noteica, kuras izrādes iestudēt, kurus tekstus cenzēt utt. «Es tā gudri mācēju apiet to likumu ar līkumu. Komisijai neteicu, bet izrādēs tomēr atļāvos teikt visu, ko domāju.» Viena no režisores dīvainībām ir tāda – ja, iestudējot lugu, viņa redz, ka galvenais varonis «neiznes to domu, kā es gribu un ko autors ir domājis», režisore nospēlē lomu pati. Viņa uzskata, ka pēc savas būtības vairāk ir aktrise. «Tāpēc jau man vajadzēja Kroderu vai Ķimeli, lai pakonsultētos, vai viss ir tā, kā es domāju,» nosmej māksliniece, kura izaudzinājusi aktieru paaudzi, un tie ir – Andris Liepiņš, Andris Delviņš, Jurijs Grave, Edgars Celmiņš, Ingrīda Rasa, Inese Stepane un citi.

Režisorei bijis svarīgi paust savu viedokli ne tikai no skatuves, bet pirms tam atrast kontaktu ar pašiem lugas autoriem. Tā, piemēram, viņa sarakstījusies ar Miervaldi Birzi, Gunāru Priedi, Arvīdu Griguli. Tāpat ar savu skolotāju Kroderu. Visas šīs vēstules Hilda saglabājusi un reižu reizēm pārlasa. «Tā ir vēsture.»

Ar nožēlu režisore secina, ka jau trīs gadus nav bijusi teātrī. «Pēc operācijas ir grūtāk pārvietoties, bet ceru, ka varēšu un iešu atkal. Ja tā pa īstam jāsaka, es neko dzīvē nenožēloju, man ir ļoti, ļoti bagāta dzīves pieredze. Ir izdzīvoti visi laikmetu grieži ar visu, kas tajos ir labs un arī slikts. Es neko nenožēloju, jo esmu tik daudz redzējusi, esmu piedzīvojusi gan taisnīgumu, gan netaisnīgumu. Es ticu Dievam. Ticu, ka ir augstāks vadītājs, kurš vada dzīvi. Un es ticu liktenim, no kura neizbēgsi. Laikam jau vēl kādus gadus būs jādzīvo,» apņēmības pilna ir sirmā kundze.

Svarīgākais