Jānis Elsbergs: Nedrīkstam būt vienaldzīgi

Viedokli par referendumu un dzimtās valodas aizsardzību pauž dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs.

– Valoda tautai nav tikai saziņas līdzeklis, bet arī identitātes simbols. Dzejnieks Guntars Godiņš vienā no saviem 1979. gadā sacerētajiem dzejoļiem to pauda ļoti tieši, rakstot: «Bez savas valodas tu esi sūds.»

– Valoda kopš cilvēka pirmajām dzīves dienām veido viņa domāšanu, pasaules uztveri un piederības izjūtu. Valodas vide, valoda ir dzīvs organisms, par kuru jārūpējas. Un valodas vide ir tauta un zeme. Patlaban pienācis brīdis, kad jāatgādina, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur latviešu valoda dzīvo un pastāv.

Pārņem dīvaina sajūta, ka jārunā par tik vienkāršām un pašsaprotamām lietām, jāatgādina par tām.

– Ja krievu valodai piešķirtu valsts valodas statusu, vai tas būtu apdraudējums latviešu valodai?

– Dažās valstīs, piemēram, Šveicē un Beļģijā, pastāv divas valsts valodas, bet tā ir cita vēsture un cita situācija. Mums, es domāju, tas būtu solis atpakaļ – solis kādreizējās Padomju Savienības virzienā. Tas galīgi nav vajadzīgs. Mums ir jācenšas pēc tā, lai latviešu valoda būtu vadošā valoda Latvijā.

Cilvēks, ja nav filologs pēc izglītības, parasti attiecībā uz valodu izvēlas vieglākās pretestības ceļu – rīkojas tā, lai viņam būtu ērtāk. Ja Latvijā krievu valodai piešķirs otras valsts valodas statusu, krievvalodīgā kopiena pārstās mācīties latviešu valodu. Tas izraisīs apgrūtinājumus visās sabiedrības saskarsmes jomās, būtu nejēdzīgi un sarežģīti. Latvija no valsts ar savu identitāti pārvērstos par teritoriju, kas tiek kaut kādā veidā pārvaldīta un kur tā brīža valdošajai koalīcijai vajadzēs kaut kādā dīvainā veidā žonglēt, pa diviem dažādiem kanāliem novadot savu sakāmo līdz sabiedrībai.

Protams, šeit ir un pārskatāmā nākotnē būs divkopienu sabiedrība, divas valodas, divas informatīvās vides. Tas ir dzīves fakts, ar to jārēķinās, kampaņas veidā mēs tur neko daudz mainīt nevaram. Bet otras valsts valodas izsludināšana – tas nozīmētu vēl lielāku divu kopienu norobežošanu. Tas ir tik nejēdzīgi, ka aptekas dūša, kad par to jārunā.

– Kāda bija jūsu pirmā reakcija, uzzinot, ka tiek vākti pilsoņu paraksti, lai ierosinātu referendumu par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai?

– Manuprāt, tā ir pilnīgi apzināta un bezjēdzīga provokācija. Jo ir absolūti skaidrs, ka tauta nobalsos «pret» un Latvijā nebūs otras valsts valodas. Un tas visiem ir bijis skaidrs kopš pirmās sekundes.

Vēl mani pārņēma nīgrums par to, ka mūsu atjaunotās valsts pastāvēšanas 20 gados gan visas saeimas, gan valdības ir pratušas ļoti atsvešināties no krievvalodīgās kopienas. Uzskatu, ka radusies situācija ir mūsu valsts politikas auglis jeb rezultāts.

– Kas nav paveikts?

– Es neesmu eksperts šajos jautājumos, bet man šķiet, ka valsts politika pilsonības jautājumos ir bijusi tuvredzīga. Piemēram, minēšu situāciju, kādā pirms 20 gadiem nonāca krievu jaunietis, manas paaudzes cilvēks, kam tobrīd bija drusku pāris divdesmit. Viņa vecāki nav Latvijas pilsoņi, viņš pats nav pilsonis, bet viņš ir dzimis Latvijā. Krievijā viņš varbūt bijis pāris reižu vai pat nevienu. Ja ir bijis, tad dzirdējis piebildes par savu «baltiešu akcentu», jo Latvijas krievi krieviski runā savādāk nekā Maskavā vai Sanktpēterburgā dzīvojošie. Grūti iedomāties, ka šis jaunietis pirms 20 gadiem būtu juties ļoti piederīgs Krievijas valstij. Un tajā momentā šim Latvijā dzimušajam cilvēkam izvirza ļoti stingras prasības, lai iegūtu pilsonību, arī retorika tajā laikā bija skarba. Valsts netieši, bet skaidri pateica – tu neesi mūsējais, tu mums neesi vajadzīgs. Ja Atmodas un barikāžu laikā mēs, runājot kādreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdiem, bijām «lieli un vareni», tad pēc pāris, trim gadiem kļuvām knauzerīgi un bailīgi.

Taču situācija nav viennozīmīgi vērtējama. Šajos 20 neatkarības gados krievvalodīgo kopiena, varbūt izņemot dažus Latgales nostūrus, ir iemācījusies latviešu valodu un to lieto, kad nepieciešams. Tas, manuprāt, vērtējams kā liels sasniegums. Turklāt nesen notikušās tautas skaitīšanas dati uzrāda, ka latviešu skaits procentuāli ir pieaudzis – no 52% pirms 20 gadiem līdz 60% 2011. gadā. Tas ir nozīmīgs fakts. Tātad nevar teikt, ka valstij vispār nav pozitīvas virzības.

– Daudzi krievvalodīgie dzīvo citā informatīvajā telpā – skatās Krievijas un Baltkrievijas televīzijas kanālus.

– Un Krievijas valstij ir savi stratēģiskie mērķi un propagandas ieroči. Dabiski, ka viņi izmanto Latvijā radušos situāciju un maksimāli veicina to, lai mūsu vietējā krievvalodīgo kopiena justos vairāk piederīga Krievijai, nevis attīstītu savas piederības jūtas Latvijai.

Mums nav jāizdabā krievvalodīgo kopienai, bet ir jābūt skaidrākai attieksmei pret to. Es cilvēciski saprotu Saskaņas centra vēlētājus. Viņi šeit dzīvo, maksā nodokļus, bet īsti nevar saprast, kāds ir viņu statuss. Viņi ir ne šis, ne tas. Un šis referendums ir vienas Latvijas iedzīvotāju daļas nīgruma izpausme.

Tā nu tas ir. Kaut referenduma fakts ir skumjš un bezjēdzīgs, mēs nedrīkstam to ignorēt. Mums ir jāiet un jābalso, jāpauž nostāja, ka esam par vienu valsts valodu – par latviešu valodu.

– Ko vajadzētu darīt, lai stiprinātu latviešu kā valsts valodas pozīcijas?

– Man šķiet, ka vajadzētu turpināt to pozitīvo valodas attīstības gaitā, kas jau noris. Kā teicis dzejnieks Knuts Skujenieks, «savu vagu taisnu dzīt». Valstij vajadzētu ieguldīt lielākus līdzekļus nekā līdz šim gan valodas pētniecībā, gan grāmatniecībā – visā tajā spektrā, kas saistīts ar latviešu valodu. Uzlabot izglītības sistēmas un latviešu valodas mācīšanas kvalitāti. Varbūt tā šķitīs konfrontācija, bet es neesmu pārliecināts, ka Latvijas valstij vajadzētu apmaksāt vidējo izglītību krievu valodā. Pamatskolu – tas būtu saprotami, bet vidusskolā vajadzētu virzīties uz to, lai iespējami vairāk priekšmetu mācītu latviešu valodā. Un latviešiem vidusskolas klasēs ieviest krievu valodu kā obligātu mācību piekšmetu. Lai rezultātā mums būtu stipras, integrētas vidusskolas, kuru absolventi gan lieliski savstarpēji saprastos, gan būtu vienādi gatavi startam darba tirgū vai tālākajā izglītībā. Daudz kas atduras ekonomikā. Ja latvieši turpinās braukt projām no valsts tādā pašā tempā kā līdz šim, tad latviešu valoda vēl mūsu dzīves laikā kļūs par tīri akadēmisku jautājumu.

– Vai jūs dosieties uz referendumu? Un kāpēc to darīsiet?

– Es šajā ziņā piekrītu kolēģei Mārai Zālītei, kura vienā intervijā teica, ka referendumā jāpiedalās, lai rezultāts būtu maksimāli pārliecinošs. Ja balsojums būs tāds, kas liecinās, ka latviešu tauta bijusi diezgan vienaldzīga un nobalsojusi ar gariem zobiem, tik tikko savu valodu noturējusi, tas būs ļoti pārliecinošs signāls, ka mums neko nevajag un ka ar mums drīkst rīkoties agresīvāk un drošāk. Ja reiz šis referendums notiek, mēs nedrīkstam to ignorēt – rezultātam ir jābūt pārliecinošam.

Rīt, 18. februārī, Latvijā notiks referendums. Tautas nobalsošanā vēlētājiem būs jāatbild uz jautājumu:

«Vai jūs esat par likumprojekta «Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē» pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?» Iespējamie atbilžu varianti ir «PAR» vai «PRET». Radošo savienību padome šajā sakarā pie Latvijas pilsoņiem ir vērsusies ar aicinājumu: «Mūsu senči uzcēla Latvijas valsti ar lepnumu par savu valodu, un tikai cilvēki, kas runā vienā valodā, nonāk līdz atziņai par valsti, par nepieciešamību to un valodu aizsargāt, jo dzimtā valoda ir pirmā, kas modina – un reizē nodrošina – cilvēkā individualitāti. Ir kauns, ka pēc 20 atjaunotās neatkarības gadiem Latvijai naidīgi spēki piespiež tās pilsoņus iet un balsot par to, ka viņi ir un grib būt. (..) Tāpēc ir tik svarīgi apzināties sevi, apjaust lepnumu, ko dāvā latviešu valoda, aizstāvēt savu valodu, tāpat kā aizstāv savu zemi un valsti, un nepalikt vienaldzīgi mājās, bet iet uz referendumu. Lai pārliecinoši nobalsotu pret Satversmes grozījumiem, pret krievu valodu kā otru valsts valodu.