Ar Pepes acīm

«Rūdis man pats pieļepatoja klāt,» savu pirmo tikšanos ar pāris mēnešus veco kucēnu atceras mūziķis Kārlis Būmeisters. Nu jau septīto mēnesi viņš ir saimnieks vienam no septiņiem kucēniem, kas pērnvasar piedzima pāragri mirušā Mārtiņa Freimaņa leģendārajai kucītei Pepei.

Uz interviju kāda tirdzniecības centra kafejnīcā Kārlis ierodas ar Rūdi padusē. Apsēžas pie galdiņa, bet melnspalvainais rējējs iekārtojas viņam klēpī. Rūdis visu sarunas laiku ir mierīgs un nosvērts, vien ik pa brīdim sarosās, kad kafejnīcā ienāk apmeklētājs, kas viņam šķiet interesants. Kārlis glauda suņuka galvu, bet viņš pa retam atskatās uz saimnieku un arī intervētāju. Tumšo acu skatiens ir atbruņojošs.

Jautāju, vai mūziķis Rūdi bieži ņem līdzi uz dažādiem pasākumiem, uz veikaliem un citām sabiedriskām vietām? Vai no kafejnīcas nav ticis izraidīts tāpēc, ka ar suni tajā nedrīkst uzturēties? «Te daudz ko nosaka tas, kāds ir dzīvnieks. Ja viņš ir rāms un pieklājīgs kā Rūdis, domstarpības parasti nerodas. Taču, ja man pasaka, ka ar suni šajā vietā nedrīkst uzturēties, es to respektēju. Šādu gadījumu nav bijis daudz. Turklāt Rūdis netiek radināts pie tik intensīvas sabiedriskās dzīves, kāda bija Pepei. Šad tad suņuks man atskrien līdzi pa darbiem, bet pārsvarā sagaida mani pārnākam mājās.»

Freimis nolika pie vietas

Kārlim neesot bijis nodoma kļūt par suņa saimnieku, jo uzskata, ka šiem cilvēka četrkājainajiem draugiem ir nepieciešama plaša dzīvestelpa un daudz uzmanības. «Prātoju, ka suns man varētu būt kaut kad vēlāk, kad man būs savrupmāja un tamlīdzīgi, bet Freimis ar savu aiziešanu mūs visus nolika pie vietas. Tā nu viens no Pepes pēdējiem veikumiem tagad ir manējais.»

Pēc Rūda esot devies saulainā jūlija rītā. Viņu pirmā sastapšanās notikusi pļavā blakus Pepes jaunajai mājvietai, kurp kucīte savu mazuļu saimi bija izvedusi zaļumos. Viena puse mazo kamoliņu vairāk līdzinājusies kaimiņu Tobim (Rūdim tāpat kā viņam ir melns kažociņš, bet acis – kā mātei), bet otri esot atsitušies Pepē. «Jau no paša sākuma ar Rūdi sadzīvojam baigi rāmi, pat negaidīti labi. Man šķita, ka būs lielāks stress un ņemšanās.» Mūziķis stāsta, ka, pirms pārvest mājās kucēnu, esot mazliet palasījis informāciju, kā mazie rējēji jāaudzina, jābaro, vēl šo un to svarīgu. «Es Rūdim jau salīdzinoši ātri sāku mācīt vairākas komandas, tāpēc viņš tagad jau ir apguvis dažādas gudrības. Piemēram, ja pasaku, ka viņam jāsēž man pie kājas, Rūdis paklausa un nekust ne no vietas, kaut es viņu kārdinu ar siera gabaliņu un viņa iemīļotajām rotaļlietām, tās pamezdams kādu gabalu prom. Vēl viņš prot padejot uz pakaļkājām, paripināties uz muguras. Būs cirka suns,» nosmej Kārlis un piebilst, ka Rūdis augdams neesot neko daudz sagrauzis – vien pāris austiņām vadus, bet ne dārgus ādas apavus. «Mēs viņam dodam diezgan lielu vaļu. Ja manām, ka Rūdis grasās pastrādāt kādu palaidnību, stingri pasakām: «Nedrīkst!» Un viņš šo komandu respektē.»

Draudzīgs un pašpietiekams

Suņuks esot ļoti aktīvs, enerģisks un draudzīgs – gatavs draudzēties ar ikvienu, kas atnākot pie saimnieka ciemos. Ar sugas brāļiem arī vienmēr gatavs čomoties, bet, ko iesākt ar kaķiem, viņam īsti neesot skaidrs. «Šķiet, ka Rūdis baidās no kaķiem, jo šo sugu līdz galam nesaprot.»

Pastaigā tiekot vests pāris, dažkārt – trīs reizes dienā. Reizēm dodoties uz Vecāķiem, kur Kārļa vecākiem ir vasaras māja. Tad Rūdis varot kārtīgi izdzīvoties brīvā dabā. Taču, atgriežoties Rīgas dzīvoklī, īpaši neskumstot. «Viņš spēj nošķirt abas šīs vides, un abas tās viņam ir mīļas.»

Kārlis saka – tumšacaino suņuku lutinot. Piemēram, neliedzot viņam ieritināties savā gultā gan virs, gan arī zem segas. «Par to, šķiet, viņam ir vislielākais prieks.»

Kad Rūdim uznākot vēlme paārdīties, suņuks līdzinoties savai mātei Pepei, kas esot hiperaktīva, bet vairāk līdzību abu suņu raksturā vai izpausmēs Kārlis nesaskata. «Rūdis ir pašpietiekams,» novērojis mūziķis.

Melnspalvaino rējēju barojot ar profesionālo augstākās klases sauso barību, ko iegādājoties veterinārajā klīnikā. «Ne putras, ne desas, ne kartupeļus viņa trauciņā nelieku. Ja jau veterinārārsti ir atzinuši, ka profesionālā barība suņa organismam ir vislabākā, kāpēc lai es to apšaubītu? Tiesa, reizēm iedodu biezpienu, oliņu, pienu, bet tas nav obligāti nepieciešams.»

Pepes kucēnu salidojums

Rūdim veltītu dziesmu Kārlis līdz šim vēl neesot sakomponējis, bet – kas zina? Taču uz Pepes kucēnu un viņu saimnieku salidojumu gan bijuši. «Vienreiz satikāmies visi, bet ar Rūda brāļiem Frīdi un Fīčiju saskrienamies biežāk. Frīža saimniece ir mana kolēģe, Mārtiņa Freimaņa fonda izpilddirektore Agrita, bet Fīčija saimniece ir krodziņa Pieci vilki saimnieces meita.» Mūziķis, atceroties Pepes kucēnu salidojumu, saka: «Viņi īsti nesaprata šā pasākuma konceptu, ka ir brāļu un māsu satikšanās. Bišķi parēja, bišķi paošņājās, bet tad katrs aizgāja savās gaitās vai arī turējās sava saimnieka tuvumā.»

Kārlis spriež, ka, uzņemoties rūpes par kucēnu, tiek attīstīta atbildības izjūta. «Tā laikam ir lielākā skola, ko suns var sniegt cilvēkam.» Ja suņukam pa dienu, kad saimnieki ir prom katrs savās gaitās, uznākot vēlme pēc sabiedrības, viņam esot iespēja caur būra režģiem pakontaktēties ar Kārļa draudzenes trusi. «Nezinu, kā viņi komunicējas, kad neviena nav mājās, bet, kad izlaižam trusi no būra, lai paspriņģo pa dzīvokli, Rūdim tad ir lieli prieki, jo viņš domā, ka varēs abi kārtīgi padauzīties, taču trusis ir atturīgs, pat vienaldzīgs.»

Bet kāpēc kucēnam dots vārds Rūdis? Varbūt šo izvēli ietekmēja Skroderdienu Silmačos atraktīvais skroderzellis Rūdis? «Nē,» lakoniski nosaka Kaža un puspajokam, pusnopietni piemetina, ka esot bijusi doma kucēnu saukt par Valteru.

27. janvārī Arēnā Rīga Mārtiņa Freimaņa draugi rīko koncertuzvedumu pāragri mirušā mūziķa piemiņai. «Rādās, ka koncerts būs izpirkts. Mēs, 100 Mārtiņa draugi, būsim uz skatuves, bet vismaz 8000 – zālē.» Vai Rūdis arī tur būs klāt, pagaidām nezinot.