Rēzeknes novada Lendžu pagasta Ceplīšos jau vairāk nekā 30 gadu ik dienu griežas podnieka virpa, radot kā mazus un dekoratīvus, tā arī pamatīgus un praktiskus māla priekšmetus, kuri ir unikāli savā neatkārtojamībā. Tur saimnieko īsteni latgalieši – keramiķi Olga un Voldemārs Voguli –, kuri savas amata prasmes nodevuši arī dēliem Jānim un Mārim.
Bez teiksmām apvītajiem zilajiem ezeriem par Latgales firmas zīmi var saukt arī podnieka amatu un tā augļus – keramikas šedevrus. Viens no mūsu tautas labākajiem šā amata pratējiem ir Voldemārs Voguls, kurš studiju gados podnieka aroda mākslu mācījies no dižiem meistariem Jāņa Backāna, Antona Ušpeļa un Ādama Kāpostiņa. «Manā dzimtā bija daudz radošu cilvēku, tāpēc arī pats nolēmu savu arodu saistīt ar mākslu,» teic pieredzes bagātais keramiķis. «Sākumā mācījos Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk jau zinības smēlos pie pieredzējušiem podniekiem. Jānis Backāns man mācīja glazūras sastāvu, bet Ādams Kāpostiņš ieveda melnās keramikas pasaulē.» Māla mākslinieks smejot stāsta arī par savu pirmo veikumu likteni: «Savus pirmos darbus noliku plauktā un domāju – nu, būs labi, bet, kad bija jāliek ceplī, domāju – nē, nebūs vis’ labi, vajag sasist. Ņēmu un sasitu. Nebija tik ļoti vajadzīgā latgaliskā piesitiena un formas. Mans skolotājs Antons Ušpelis gan vēlāk teica, ka kādu vajadzēja atstāt.»
Keramikas meistars pēc savas pieredzes teic, ka, sākot strādāt ar mālu, pirmais laiks jāvelta formas izjūtas nostiprināšanai un sava rokraksta izprašanai, pēc tam jau tā lieta aizejot. Viņš arī piemetina: «Savā apzinātajā dzīvē neko citu neesmu darījis, kā tikai spēlējies ar mālu.» Voldemārs uzskata, ka podnieka profesija ir radoša un darba izdošanās lielākoties atkarīga no tā brīža iedvesmas. «Tas ir radošs darbs, reizēm naktī prātā ienāk kāda forma, pieceļos un uzzīmēju to uz papīra, bet pa dienu īstenoju. Ir vajadzīga iedvesma, bet bieži radošākās idejas nāk tieši, sākot strādāt» viņš stāsta.
Nosapņotā līgaviņa
Sasniedzis zināmu meistarības pakāpi, keramiķis sācis apmācīt arī jaunos podniecības censoņus. Par vienu no viņa māceklēm sevi sauc arī Voldemāra kundze Olga, kura arī pati ir daiļamatniecības meistare. «Abi esam no Rēzeknes, skolā mācījāmies paralēlklasēs. Mācoties devītajā klasē, es redzēju Olgu sapnī ar plīvuru galvā, pēc desmit gadiem mēs satikāmies, es viņu bildināju, un viņa neiebilda,» atceras Voldemārs. 1979. gadā abi mija gredzenus un kopš tā laika ir nedalāms tandēms gan dzīvē, gan Ceplīšu darbnīcā. «Esmu mācījusies pie mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta, bet formas izjūtu man mācījis arī vīrs. Esmu viņa skolniece visās dzīves jomās.»
Divus gadus pēc kopīgā dzīves gājuma uzsākšanas Vogulu pāris piedzīvoja savas dzīves lielāko laimi – 1981. gada 2. janvārī pasaulē nāca dvīņu puikas Jānis un Māris. Olga šo notikumu atceras ar īpašu aizkustinājumu un smejoties stāsta: «Es biju tik laimīga! Māsiņas man toreiz teica – par ko tu priecājies, divi un vēl abi puikas? –, bet es biju tik ļoti laimīga.» Vecāki atceras, ka abas atvases keramika aizrāvusi jau četru gadu vecumā.
Zēniem paaugoties, auga arī podniecības prasmes, un nu abi ir saucami par podniecības meistariem. «Lai arī dvīņi, viņi tomēr ir atšķirīgi. Jānis vairāk ir līdzīgs tēvam, tas redzams arī darbos – viņi abi ir klasisko lielformu meistari. Tie ir tādi pamatīgi izstrādājumi kā vāravnieki, ļaki jeb eļļas trauki. Savukārt Māri saista plastika – dažādas figūriņas, suvenīri un svečturu apdares. Arī man vairāk patīk plastika,» izklāsta Olga. Ikdienā dēli dara ar mākslu nesaistītu darbu, taču brīvos brīžos labprāt darbojas ģimenes darbnīcā turpat Ceplīšos.
Vērtē arī citus
Lai bagātinātu savu māksliniecisko redzesloku un atrādītu sabiedrībai savu veikumu, Voguli ceļo arī uz izstādēm. Mākslinieku darbi vērtēti ne tikai izstādēs Latvijā, bet arī Vācijā, Čehijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un daudz kur citur. Vaicāti, vai izstādēs apskatāmie citu keramiķu darbi tiek arī vērtēti, Voldemārs teic:«Vērtējam. Aplūkojam, vai ir kvalitāte, vai ir radošums. Tāpat skatāmies, vai atšķiras no tā, kas bija redzams pirms pieciem gadiem – vai ir nomainīta plate, vai tomēr spēlē tā pati vecā.» Kā izcilus savas paaudzes podniekus Voguli min Ēvaldu Vasiļevski un Antonu Ušpeli. Viņi arī uzsver podnieka profesijas nozīmīgumu Latgales kultūrā. «Ir bijis laiks, kad nodarboties ar keramiku bija aizliegts, taču izcili mākslinieki atzina, ka tā ir tautas māksla un to nepieciešams saglabāt. No tautas puses keramikai vienmēr bijis pieprasījums un pret to izrādīta cieņa. Latgalē podnieks – tas ir goda vīrs,» Voldemārs stāsta.
Lai popularizētu keramikas nozīmi, mākslinieku pāris piedalījies arī keramikas dienu organizēšanā un rīko ekskursijas savā piemājas darbnīcā. Ne velti lielformu meistars par ieguldījumu tautas mākslā saņēmis ne mazums apbalvojumu, arī Triju Zvaigžņu ordeni.
Pašlaik Olga ir aizgājusi no direktores amata Rēzeknes 14. arodvidusskolā (tagad Austrumlatgales Profesionālā vidusskola) un visu savu laiku velta darbam darbnīcā, kur palīdz dzīvesbiedram trauku rotāšanā. «Man tagad ir priecīgāks prāts, ka viņa ir mājās,» par to teic Voldemārs. Bez tam Ceplīšos noris jauna cepļa būve – tas būšot paredzēts melnās keramikas izveidei. «Krāsaino un melno keramiku nevar dedzināt vienā ceplī, jo atšķiras tehnoloģijas,» viņi skaidro.
Paļāvībā uz dievišķo
Abu mākslinieku radošās gaitas un ikdienu pavada nerimstoša paļaušanās uz augstākiem spēkiem. «Vienmēr pārkrustām cepli un lūdzam Dievu, jo cepļa uzdevums ir ļoti svarīgs, tāpēc pret to jāizturas ar pietāti,» Olga dalās ticībā dievišķajiem spēkiem. «Ticības bez brīnumiem nav,» dzīvesbiedres teiktajam piebilst Voldemārs, sakot, ka arī keramikas darbu izveidē bieži nākoties paļauties tikai uz Augstāko. Olga ar nožēlu atzīst, ka visas problēmas – gan valstiskās, gan personiskās – sākas no tā, ka cilvēkos ir par maz ticības un paļāvības. «Mēs neprotam izmantot dievišķos spēkus – to, kas mums dots par velti,» viņa teic.
Voguli allaž bijuši ļoti dievbijīgi, tā audzinot arī dēlus, un tagad laimīgi priecājas par rezultātu. «Lepojamies ar dēliem un viņu garīgo nostāju. Pateicoties baznīcas gaitā, abi satikuši burvīgas sieviņas un dāvājuši mums jau trīs mazbērnus – Elizabeti, Dāvidu un Esteri,» priecājas vecmāmiņa un atzīst, ka tie pašlaik ir viņu dzīves lielākais gaišums, turklāt īpašu prieku dāvā mazbērnu mīlestība pret keramiku un māliem. «Mazais Dāvids mums jau ir pateicis, ka būšot podnieks,» priecājas Olga.
