Starptautisku slavu iemantojušais latviešu pianists Vestards Šimkus sarūpējis skaistu Ziemassvētku dāvanu – savu piekto albumu Intervija ar Bēthovenu, kurā ieskaņojis Ludviga van Bēthovena klaviersonātes un savu kompozīciju Eiropas Savienības variācijas par Bēthovena tēmu.
Talantīgais mūziķis sarunā par jaunā albuma tapšanu, par citiem svarīgiem notikumiem viņa dzīvē un, protams, par Ziemassvētku noskaņām.
– Vakar nospēlējāt koncertu, šodien atkal mēģinājums un uzstāšanās [saruna notika 9. decembrī].Vai tik blīvs koncertēšanas ritms jums ir ierasts?
– Nē, bet šis pirmssvētku laiks daudziem mūziķiem ir ļoti noslogots. Konkrēti man līdz Ziemassvētkiem gandrīz katru dienu jāspēlē pa koncertam. Tā ir milzīga slodze – pēc katras uzstāšanās jūtos noguris un iztukšots, jo koncertos klausītājiem atdodu visu enerģiju, kas manī ir. Es viņus ārkārtīgi cienu par to, ka viņi piepilda koncertzāles, kur spēlēju. Jūtos parādā. Lai pēc koncerta atjaunotu enerģiju, ir jābrauc ātri relaksēties, respektīvi, uz mājām – pastaigāt pa mežu, paelpot svaigu gaisu, lai jau nākamajā vakarā atkal stātos klausītāju priekšā.
Visos šajos publiskajos un ierobežotas pieejamības pasākumos, kas ir sakarā ar svētkiem, lielākoties atskaņoju skaņdarbus no mana jaunā diska. Tā nu tas ir, ka šā albuma klajā laišanu šeit, Latvijā, esmu nolēmis atzīmēt ļoti vērienīgi.
– Esat teicis, ka Bēthovena mūzika ir cilvēces lielākais sasniegums.
– Pēc būtības esmu tāds mūziķis, kurš grib un spēj saskatīt interesanto jebkura komponista mūzikā, lai arī kādas kvalitātes tā būtu. Taču Bēthovena radītais objektīvu iemeslu dēļ paceļas mazliet pāri savā novatorismā, kas tam laikmetam bija kaut kas neiedomājams. Viņa mūzikas valoda nepazīst robežas; viņš necieta stereotipus, norādes, kā mūzika jākomponē vai kā tai jāskan. Pēc viņa domām, mūzikai cilvēks jāpaceļ brīvā fantāzijas lidojumā, pilnā ar pārsteigumiem. Bēthovena kompozīcijas izceļas arī ar iespaidīgo garumu. Viņš ir visgarāko klavierdarbu autors mūzikas vēsturē – viena no Bēthovena klaviersonātēm ilgst 45 minūtes.
Kad šopavasar kādā siltā dienā staigāju pa piemājas mežu, piezvanīja mans aģents no Vācijas un teica, ka jūnijā man būs jāieraksta jauns albums, nenorādot virzienu, bet sakot, ka albumā vajadzētu būt vienam centrālajam komponistam. Kad aģents jautāja, kurš tas varētu būt, es nešauboties teicu – Bēthovens. Bēthovena mūzika mani pašu ļoti spēcīgi uzrunā. Viņa klaviersonātes iekļaut šajā albumā šķita dabiski arī tādēļ, ka pēdējos gados Eiropā tieši manas šo darbu interpretācijas ir izpelnījušās ļoti labas atsauksmes.
– Vai interpretēt Bēthovena mūziku pianistam ir izaicinājums?
– Neapšaubāmi. Gan psiholoģiski, gan interpretācijas ziņā Bēthovena mūzika šķiet visgrūtākā, vismaz man. Tā prasa ārkārtīgi lielu piepūli, ilgu sagatavošanās laiku – man tie ir bijuši vairāki gadi. Lai Bēthovena skaņdarbus izprastu dziļāk, pie tiem jāstrādā visa dzīve. Tas ir bezgalīgs process. Tie skaņdarbi, kas ir albumā Intervija ar Bēthovenu, manā repertuārā ir vissarežģītākie un izaicinošākie. Man ir prieks, ka es šo izaicinājumu esmu pieņēmis.
– Kas palicis atmiņā no albuma ieraksta tapšanas laika?
– Ideālie apstākļi. Albums tapa vienā no labākajām Vācijas skaņu ierakstu studijām, izmantojot vismodernākās 21. gadsimta tehnoloģijas. Tāpēc līdz ikvienam klausītājam pat vissmalkākās manas interpretācijas nianses nonāks tik nepastarpinātā veidā kā vēl nekad. Dzīvajā koncertā tas dažādu akustisku iemeslu dēļ diezin vai notiktu.
Albuma ieraksta laikā liela nozīme, protams, bija arī klavierēm (tās bija labākās, kādas jelkad gadījies spēlēt!) un radošajai komandai. Skaņu režisors Manfrēds Šūmahers ir ārkārtīgi erudīts cilvēks, viņš nevainojami pārzina Bēthovena mūziku, tādēļ diskusijās ar viņu varēja dzimt interesanti skaņdarbu interpretācijas atklājumi.
Albumu ierakstījām trijās dienās, strādājot pa 10 stundām. Eiropā pie klausītājiem tas nonāca jau oktobrī, tagad jāgaida atsauksmes un recenzijas, jo tās parasti parādās kādu pusgadu pēc diska izdošanas.
Mans pirmais albums nāca klajā, kad man tikko bija palikuši 19 gadi. Spēlēju tam vecumam atbilstošu mūziku un ar godīgu attieksmi pret to. Manuprāt, tas ir pats galvenais. Protams, mūzikas uztvere mainās, papildinās un attīstās. Tas ir pilnīgi normāli, turklāt šis process notiek līdz sirmam vecumam. Tagad man ir 27 gadi un iznācis piektais albums. Tajā ir cita mūzika, ar citu vēstījumu, nekā tai, ko ieskaņoju savos deviņpadsmit.
Domāju, ka klausītājiem ir interesanti uzzināt, kādā virzienā es dodos.
Pats noklausos ne vien profesionālā studijā ierakstītos diskus, bet visus savus koncertus un mēģinājumus, tos ierakstot ar vienkāršu skaņu aparatūru. Analizējot un kritizējot sevi, attīstos kā mūziķis.
– Jūsu koncertdzīve saplānota vismaz pāris gadus uz priekšu. Kuras ir tās valstis, kur jūs gaida klausītāji?
– Pirmām kārtām ir prieks, ka tieku gaidīts šeit, Latvijā, – koncertzāles ir piepildītas. Es to augstu vērtēju, man savi klausītāji Latvijā ir dārgi. Līdzīga situācija vērojama Spānijā, kur koncertzāles vienmēr tiek izpārdotas. Mans vārds tur ir atpazīstams, jo šajā valstī kādu laiku dzīvoju, bet pirms pāris gadiem uzvarēju vienā no pasaulē lielākajiem pianistu konkursiem. Tas ir patīkami, ka tiec aicināts atkal un atkal. Arī Francijā mani nākamgad gaida uzstājamies dažādos koncertos un festivālos. Bet centrālais punkts ir Vācija, kur atrodas mana aģentūra. Šajā valstī es spēlēju visbiežāk un visvairāk.
Eiropa šķiet neizsmeļama – tajā ir daudz brīnišķīgu koncertzāļu un erudītu, klausīties gribošu mūzikas mīļu. Nākamgad ieplānots doties arī tālāk – uz Vašingtonu, kur spēlēšu lielu solokoncertu. Viss notiek.
– Pianista profesijas specifika ir tāda, ka daudz laika jāpavada vienatnē – mēģinājumos, uz skatuves, pārbraucienos no valsts uz valsti. Kā jūs ietekmē vienatnība?
– Kaut turos atstatus no masu pasākumiem, no pūļa kā tāda, mana dzīve sastāv no daudzām interesantām detaļām, niansēm, ko pieredzu katru dienu, tikai jāprot tās saskatīt, vai tā būtu pastaiga pa mežu vai cita ikdienišķa darbība. Uzskatu, ka mana dzīve ir piepildīta, vientulības tajā nav. Ap mani ir cilvēki, kas man patīk, ar kuriem es labi saprotos, kuri manu dzīvi padara skaistāku un vērtīgāku. Ceru, ka arī es viņiem tādu to padaru.
– Ar kādiem cilvēkiem jums ir interesanti būt kopā?
– Ar tādiem, kuriem ir interesanti ar sevi pabūt vienatnē. Ja cilvēkam nav garlaicīgi pašam ar sevi, tad arī man ar viņu būs interesanti.
– Vai šos cilvēkus sastopat mūziķu vidē vai ārpus tās?
– Diemžēl ar mūziķiem kontaktējos maz vai pat nemaz, jo esmu pianists – solists. Tik tiešām ir tā, ka strādāju un uzstājos viens, kolēģus tikai redzu, kad dažkārt uzstājos ar orķestri. Bet tas ir orķestris, tā ir viņu kompānija, es esmu atstatus. Tādēļ starp mūziķiem man ir daudz paziņu, draugu ne.
– Kam nav žēl tērēt laiku, kad to neveltāt mūzikai?
– Brīvā brīdī gribu vienkārši atpūsties, labi pavadīt laiku – tā, kā man tajā mirklī šķiet labi un harmoniski. Vai nu dodos garās pastaigās pa mežu, vai guļu, vai klausos labu mūziku. Katru dienu vismaz stundu klausos mūziku, turklāt tā skan nevis fonā, bet esmu tikpat uzmanīgs kā klausītājs koncertzālē. Uzņemu to, kas manu dvēseli padara bagātāku, nevis aplaupa, nomāc vai kā citādi negatīvi ietekmē. Es vienkārši attīru savu dzīvi no visa liekā.
– Un kas aplaupa dvēseli?
– Liekais un nevajadzīgais. Sevi attīstīt kā mūziķi un kā personību iespējams tikai tad, ja fokusējas uz kaut ko vienu, uz kaut ko īpašu. Uz mierpilnu, tīru, veselīgu dzīvi vai uz klavierspēli. Izkaisītība, interese par dažādām lietām, nemitīga pieslēgšanās it kā visam un tajā pašā laikā nekam cilvēka dzīves kvalitāti tikai pazemina.
– Jūsos ir saskatījuši gan ideālista, gan varoņa iezīmes. Vai pats tās sevī esat pamanījis?
– Esmu samulsis, kaut ko tādu par sevi dzirdot. Nezinu... Ja par varonību saucam veselo saprātu un vēlmi redzēt lietas tādas, kādas tās ir, tad žēl, jo man tas šķiet tikai normāli.
Manā vērtību sistēmā ietilpst tas pats, kas ir ikviena normāla cilvēka vērtību sistēmā. Godīgums, turklāt vispirms pret sevi. Prasme tikt galā ar sevi, ar saviem iekšējiem dēmoniem. Spēja saprast, ko man patiesībā vajag. Negribēt pārāk daudz. Ir jābūt sāta izjūtai – tas ir ļoti vērtīgi. Jāapzinās, ka paša iegribu vai vēlmi nedrīkst likt augstāk par kāda slima bērna vai badā mirstoša sirmgalvja vajadzībām. Es nekad neesmu atteicies piedalīties labdarības pasākumos, spēlēju, kaut dažkārt krītu no kājām aiz paguruma. Tikai tā var pārvarēt to trulo dzīvnieku sevī un kļūt par īstiem cilvēkiem.
– Personības tapšanā liela nozīme ir vecākiem.
– Nenoliedzami! Tas, protams, nebiju es, kas pieņēma lēmumu spēlēt klavieres. Bērnībā daudz vairāk gribēju skatīties televīziju, nevis vingrināties klavierspēlē. Taču mani vecāki bija pietiekami saprātīgi, ka nosprauda man kaut kādu nodarbošanos, kas katru dienu jādara arvien labāk un labāk, jābūt kaut kādam progresam, jāsasniedz mērķis. Tas bērnam palīdz attīstīties pareizajā virzienā. Viņš uzzina laika vērtību, savas nodarbošanās vērtību. Un to, ka tam faktam, ka viņš ir nācis pasaulē, ir kāda jēga.
– Ko esat pārņēmis no mātes un tēva?
– Esmu viņu spogulis. Tiem, kam es nepatīku, saku – visas sūdzības adresējiet maniem vecākiem. Bet, ja nopietni, esmu lepns, ka man ir tādi vecāki. Viņi man ir ierādījuši pareizo ceļu, iemācījuši saprast daudzas pamatvērtības – būt līdzjūtīgam, domāt un iedziļināties it visā. Mana mamma ir ārkārtīgi gudra sieviete. Viņai ir maģistra grāds filozofijā. Pateicoties viņai, esmu sapratis daudzas kopsakarības par dzīvi.
Mans tētis ir talantīgs un daudzpusīgs cilvēks. Viņš prot visu, sākot ar mājas celtniecību un beidzot ar klavieru skaņošanu. Es nekad nebūšu tik daudzpusīgs kā viņš, jo koncentrējos tikai uz mūziku. Vecāki mūsu lauku mājās ir izveidojuši vidi, kas man palīdz būt mūziķim. Un tas ir svarīgi, jo es, būdams radošs cilvēks, esmu nepraktisks, ar mājas darbiem man sokas švaki.
– Kādi ir Ziemassvētku svinēšanas rituāli jūsu ģimenē?
– Mēs neesam no svinētājiem, kas aizraujas ar aktivitātēm. Mums patīk klusināta mūzika, sveču gaisma, priekšnesumi pie eglītes, apdāvinām cits citu un ēdam brīnišķīgas vakariņas. Tā ir sirsnīga, mierīga kopā pabūšana vidē, kas mums ir visiedvesmojošākā.
– Pirms trim gadiem jūs sastapāt sev radniecīgu dvēseli – profesionālu mūziķi, vokālisti Elīnu Volkmani. Vai šajos Ziemassvētkos jūsu mājās nebūs par vienu cilvēku vairāk?
– Savulaik es teicu, kad nekad savu dzīvi nesaistīšu ar profesionālu mūziķi. Bet, redz, kā tas notiek! Tiklīdz cilvēks izdomā, kā būs un kā nebūs viņa dzīvē, viss sagriežas citādi. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd esmu kopā ar mūziķi – ar Elīnu. Jau kādu laiku to esmu vēlējies, un beidzot tas ir izdevies. Elīna šogad Ziemassvētkos būs kopā ar manu ģimeni, bet pēc tam dosimies uz viņas vecāku mājām.
– Ko vēl vēlaties, lai piepildās?
– Būtu muļķīgi nospraust nesasniedzamus mērķus, turklāt vēlēties, lai tie piepildītos rīt. Tas tikai izraisītu depresīvu izjūtu.
Domāju, ka esmu sasniedzis pietiekami daudz. Šobrīd mana dzīve rit ideāli, tāpēc varu vienīgi vēlēties – lai viss turpinās tajās pašās sliedēs!