Starp bezvēju un vētrām

Dace Ezera schedule9.dec 2011

Liepājas teātra aktrisi Inesi Kučinsku tagad pazīst visā Latvijā. Šā gada martā viņa ieguva Lilitas Bērziņas balvu, novembrī Spēlmaņu naktī – gada labākās aktrises godu un skatītāju balvu par darbu izrādēs Ragana un Laimesciema podniekdarbnīca.

Taču viņa ir ne tikai izcila aktrise, bet arī laba sieva un četru bērnu māte.

Stāstot par ģimeni, kas sniedz vislielāko atbalstu, gan arī sagādā ne mazums rūpju, Inese teic: «Nevaru teikt, ka mana sievietes misija ir izpildīta. Tā nekad nevar būt izpildīta līdz galam, jo ir nebeidzams process. Nesen ar draudzeni pārspriedām šo jautājumu un secinājām, ka patiesībā visu laiku ir, par ko turēt rūpi, un es neatceros laiku, kad būtu sevi tā pa īstam lutinājusi.»

Bērni – Dieva sūtīti

«Katrs no maniem četriem bērniem ir atšķirīgs.» Vecākajam dēlam Edgaram ir 22 gadi. «Viņš vēl pašlaik mētājas pa dzīvi, gribot saprast, kas ir tas, ko viņš no tās grib. Būdams zīdaiņa vecumā, viņš bija ļoti nemierīgs, augām naktīm viņu auklēju. Un tāds viņš arī ir palicis – pilns nemiera. Patiesībā viņš ir tāds brīvdomātājs. Viņam labi padodas komunikācija, interesē reklāmas lietas. Tā ir dabas dota iekšēja atbrīvotība – viņš labi atrod kontaktu ar cilvēkiem. Es ceru, ka viņš atradīs savu īsto vietu un noenkurosies.»

Otra ir meita Katrīna – viņai šogad paliek 15 gadu. «Kate mums ir vienīgais plānotais bērns, ļoti, ļoti gaidīts... Un, kad viņa piedzima, biju gatava pārbaudījumiem, bet nekā tāda nebija. Viņa bija pilnīgs eņģelis ar skaistām, brūnām acīm, un mēs tik mierīgi līdzāspastāvējām. No teātra aizgāju jau ceturtajā grūtniecības mēnesī, jo no lielās slodzes mans bērniņš tika apdraudēts. Atgriezos, kad Kate bija vairāk nekā pusotru gadu veca. Divus gadus es biju pilnībā ārā no teātra aprites, bet ne mirkli nejutos, ka būtu ko palaidusi garām, nokavējusi. Jutos līdzsvarota, mierīga un brīdī, kad ienācu atkal teātrī, biju gatava izaicinājumiem.

Patiesībā Kate ir patstāvīga meitene. Spēlē tenisu, labi mācās un, kā viņa pati saka, esot vislabākais tīnis starp visiem tīņiem. Es nevarot iedomāties, kāds ir īsts tīnis. Viņa tiešām ir laba meitene, pirms kāda laika Latvijā bija valsts jaunatnes olimpiāde, no Jūrmalas viņa atveda zelta medaļu. Viņa ir tēta mīlule. Viena no...»

Dāvidam ir astoņi gadi. «Viņš piedzima vismazākais – karstā vasaras dienā. Cimperlīgs jauneklis. Dāvids pieteicās, kad teātrī pavadīju dienu un nakti, toreiz spēlēju Madaru Salnā pavasarī, mēs bijām divi, kad dziedāju un dejoju Dāmu paradīzē. Un vēl astotajā grūtniecības mēnesī kopā nospēlējām Melno māti Stikla kalnā. Tobrīd jutos spēcīga un laimīga un jau rudenī atsāku intensīvu darbu teātrī.»

Jaunākā Laukšteinu ģimenes atvase ir Terēze, kurai ir seši gadi. «Terēzīte mums ir pilnīgi kā tāds balodītis. Vīrs viņu sauc par zīda diedziņu. Viņa atnāca klusi, pavisam negaidīti, kā tāds liels noslēpums. Slodze teātrī un mazais Dāvids darīja savu, un, kad pieteicās Terēze, es nebiju tam gatava. Es apjuku, cik vien sieviete var apjukt. Mani pārņēma bailes un neziņa. Kā tagad būs. Kā tikšu ar visu galā. Bet viņa jau visu bija paspējusi izdomāt mūsu vietā. Es esmu, es nāku – tā viņa nosprieda. Es esmu tik pateicīga Dievam, sakarībām, sakritībām, visam, kas ir noticis, lai viņa nāktu pasaulē. Tu esi mana saulīte, tu būsi mana laimīte – tā es runāju ar Terēzīti, kad viņa vēl bija manā puncī. Katrs bērniņš nāk ar savu misiju, un Terēzē ir kāds noslēpums, viņa ir tik pieaugusi savā domāšanā, jau nobriedusi. Viņa ir bērns, bet spriež kā pieaudzis. Maza meitenīte, bet jau gudra.»

Spēku rod jūrā

Slodze teātrī un ģimenes rūpes prasa reižu reizēm arī atvilkt elpu. «Parasti tie, kuri dzīvo pie jūras, nenovērtē šo faktu,» saka Inese un pamato: «Varbūt arī es to nenovērtētu, ja man nebūtu bērnu. Atceros vienu fragmentu no dzīves. Bija nedēļa, kad mēs ar ģimeni izbraucām uz Rīgu. Dzīvojām Bruņinieku ielā. Izeju laukā ar bērniem, paskatos pa labi un kreisi, un nesaprotam, uz kuru pusi doties. Visapkārt mašīnas, daudz cilvēku. Nosvīdis un nelaimīgs tu pa šīm ielām klaiņo. Bet Liepājā ir māju sajūta. Jūra. Dienas, kad visa pilsēta smaržo pēc zivīm. Jā, ir piederība šai pilsētai.»

Jūra Inesei palīdzot noskalot putekļus gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. «Pēc horoskopa esmu Vēzis. Acīmredzot ūdens ir mana stihija, jo vislabāk jūtos tā tuvumā. Tas ir tas, kas mani vislabāk relaksē, uzmundrina, nomierina.» Tomēr, lai sevi palutinātu, ne vienmēr pietiek laika. «Kaut kā nesanāk.»

Griežot savus dzirnakmeņus

Kādā rimtā brīdī laiks arī pārdomām. «Man it kā zināms vecums iestājies, kad gribas atskatīties uz padarīto. Laiks, kas pavadīts teātrī, nav mazs. Cik esmu gandarīta un laimīga? Par sevi varu teikt – ir sievietes, kuras nevar būt laimīgas, ja nav nelaimīgas.

Es esmu šajā kategorijā. Mana jūtu dzīve ir intensīva un kaislīga. Meklēju mieru, atrodu, un tad jau atkal nemiers klāt. Rāms plūdums mani neapmierinās. Patiesībā ir tā, ka jau no agras jaunības dzīve mani kaut kā baigi ātri iemeta savās dzirnavās. Agri saskāros ar skarbo realitāti. Netiku lutināta. Domāju, mana dvēsele pa šiem gadiem ir veikusi milzīgi lielu darbu un vēl turpina rūpīgi strādāt. Daudz kas ir bijis, tik daudz, bet pašlaik, atskatoties, varu teikt, ka esmu ļoti laimīgs cilvēks. Man vienkārši nav tiesību būt nelaimīgai, jo viss, kas ar mani noticis, ir daudzreiz pārsniedzis manas cerības uz labo, skaisto.

Esmu liepājniece – dzimusi, augusi Liepājā. Skolas laikā mani visu laiku rosināja uz daiļlasīšanas konkursiem. Es domāju, ka bija kaut kāda vēlme izpausties. Satiku nesen vienu smilšukastes biedreni. Viņa man saka tā: kā tu varēji muldēt! (Smejas.) Es varēju fantazēt, stāstīt brīnumu lietas. Runāju angļu valodā un dziedāju dziesmas no galvas,» ar smaidu atminas aktrise un pastāsta, ka laukos tai bijis viens balts zirgs un viens melns. Mazā Inese iztēlojusies, kā ar tiem jāj pa pļavām. «Iztēloties bija tik patīkami. Gribēju dzīvot, teiksim, pasakā...»

Lai atslēgtos, pārslēgtos no vienas realitātes uz citu, Inesei paiet diezgan ilgs laiks. «Mēs ar draugiem šovasar bijām divu dienu braucienā pa Aiviekstes upi. Laivojām divas dienas, un nevienu brīdi prātā neienāca satraucošas domas. Bija tāds miers. Peldējos, smējos, airēju līdz spēku izsīkumam. Tā bija ārkārtīgi laba sajūta. Tad, kad atgriezos pilsētā, pagāja diena, pat divas, kamēr uzsāku ierasto ritmu. Arī pēc pirmizrādēm, kad iestājas klusais periods, lai gan sen tā nav bijis, mājas darbi stāv nedarīti, jo īsti nesaprotu, ar ko sākt. Esi kaut kādā citā ritmā dzīvojis, un domas citas tev bijušas. Lai gan man ir tāda diezgan riebīga īpašība – esmu šausmīga kārtības mīle, taču, ja bērni ir mājās, tad ir neiespējami, pat nereāli ieviest kārtību, un līdz ar to lieki nogurdinu sevi. Tāpēc reizēm vienkārši cenšos ļauties plūdumam.»

Teātri neuztver kā darbu

«Teātris ir diagnoze. Es to apzinos un šajā sakarā neko negribu mainīt savā dzīvē. Man patīk, ka man ir šī diagnoze – teātris. Ja man patīk luga, tad nekas nav grūti. Es visu daru ar prieku, kaisli un azartu. Man domas rosās, jutekļi strādā, viss notiek. Bet, ja, pieņemsim, rodas tāds materiāls, kas tā ne īpaši, tad uz teātri tu ej kā uz darbu. Repertuārteātrī tas ir neizbēgami, tas diktē savus noteikumus. Ne vienmēr loma, ko tev piedāvā, ir arī tā, ko tev gribētos. Bet tas pieder pie šīs profesijas.»

Stāstot par godalgoto izrādi Ragana, Inese teic: «Tas bija mans izaicinājums! Interesants darbs. Īpaša luga. Un interesants spēles veids. Tas prasīja uzdrošināšanos, sevis no jauna atrašanu. Viss, kas notiek, notiek pa īstam, tikai tā skatuves valoda ir neparastāka. Tā ir dekoratīva, cakaina, bet pietiekami dziļa, lai parādītu cilvēku ar visām viņa slēptajām dziņām. Mēs it kā noraujam sev nost ādu… Un tad nāk sezonas noslēgums. Rīgā, Nacionālajā teātrī, nospēlējām Raganu, satikos ar sev mīļiem cilvēkiem, iegriezāmies Vīna studijā, pienāk klāt sveša sieviete un saka: «Es redzēju jūsu Raganu, vai drīkstu jums uzsaukt šampanieti?» Es saku – drīkst. (Smejas.) Tā mēs ar draugiem sēdējām parkā uz soliņa, dzērām šampi, un bija kruti. Tā iesākās mans atvaļinājums.»

Arī šajā teātra sezonā Inesei ir vairākas izaicinājuma lomas. «Līdz šim visatbildīgākā bija mūziklā Pūt, vējiņi!, kuru režisēja Dž. Dž. Džilindžers. Tur esmu Māte – loma ir iespaidīga. Kārļa Lāča mūzika ir grandioza, paceļ tevi spārnos un aiznes debesīs.. Tā komanda, tā blice, visi veidotāji ir vienkārši ģeniālu cilvēku kopa, kuri cits citu papildina,» ar aizrautību stāsta aktrise.

Otrajā pusgadā Dž. Dž. Džilindžers režisēšot Leonīda Andrejeva lugu Jekaterina Ivanovna, izrādes nosaukums būs Sods un noziegums. «Domāju, ka mums stāv priekšā grūts un arī aizraujošs process. Es Džilim uzticos un zinu, ka viņa materiāla izvēlei nav gadījuma rakstura. Jau gaidu pirmo mēģinājumu, kad turēšu rokās svaigu lugas eksemplāru un mani pārņems neziņas un patīkama satraukuma trīsas. Ir smagas un ne tik smagas lomas. Gadās intuitīvi uzreiz noķert pavedienu, kas palīdz tās attīstīt. Tad rodas pārliecība, ka tu vadi šo lomas tapšanas procesu, kā tas bija ar Ausmu Hananā un Sievu Raganā. Bet, protams, kurš aktieris gan nezina mokas, mokas, mokas.»

Zina, kur ir miera osta

Inesei gribētos būt izturīgākai, jo gadās vilšanās, nodevības, situācijas, kurām, lai cik tu būtu rūdīts, tomēr neesi gatavs. «Nekad neesmu varējusi vēsu prātu analizēt sāpīgus notikumus, izvērtēt tos un iet tālāk. Nekad. Katrreiz uzkāpju uz tā paša grābekļa. Raudu, pārdzīvoju un tikai pēc kāda laika saprotu, kāpēc notika tā un ne citādi. Kāpēc man sāp un cik patiesībā tas ir svētīgi, jo par kripatiņu topu dzīves gudrāka. Nu jā... Bet, kamēr paliek viegli, ir vesels ceļa posms, kuru tu noej klupdams, krizdams.»

«Viens gan – es ļaunu prātu vispār neturu, neesmu skaudīga un esmu par to pateicīga Dievam, ka atpestījis mani no tādas negantas īpašības. Esmu brīva no tā, jo man ir dzīvē daudz stūrakmeņu, pozitīvās ceļa zīmes, kas norāda pareizo virzienu. Varu aiziet nezin kur, bet vienmēr zinu, kur ir mans miers, mani smiekli. Kā jau visiem, reizēm arī man iznāk apmaldīties. Tad es ņemu kādu grāmatu, mēģinu lasīt, atrast viedus vārdus, kas palīdz dzīvot. Man patīk teiciens: man nebija kurpju, tāpēc, bēdu nomākts, gāju, bet pretī nāca vīrs, kam nebija kāju. Tas palīdz izvērtēt savu dzīvi. Jaunībā es varēju uzdzīvot un negulēt divas naktis pēc kārtas – trakot, skriet, traukties – meklēt to, nezin ko. Es biju traka! Nē, nu arī tagad es esmu traka (iesmejas), bet zinu, kur ir manas bremzes. Es zinu, nē, vairāk jūtu, ka vajag apstāties un pabūt ar sevi. Tā klusi, tā mierīgi, dzirdēt, cik rāmi pukst mana sirds.»

Savas attiecības ar Dievu Inese raksturo: «Es vienkārši zinu, ka viņš ir ar mani. Es tam ticu, tikai esmu no tiem, kas par to skaļi nerunā. Es to kaut kā paturu sevī, man liekas, ka dzīve mums ir pārāk īsa, bet pietiekami gara, lai attiecības ar Dievu sakārtotu pēc katra paša ieskatiem. Un viennozīmīgi izvairos no cilvēkiem, kas it kā dzīvo ar Bībeli rokās un sakās visu zinām.»

Inese atzīst, ka liktenis viņai bijis labvēlīgs. «Es daudz strādāju, bet pēdējā laikā arvien vairāk saprotu, ka jāsāk arī atpūsties. Pasaudzēt sevi. Bērni zvana un prasa: «Mammīt, kad būsi mājās?» Un es atbildu – būšu. Dienas paskrien tik ātri – rīti, vakari, teātris, mājas... Es ne adu, ne tamborēju, ne šuju un ar rokdarbiem nenodarbojos. Neslikti gan gatavoju ēst. Vīrs saka, ka nekur nevar tā paēst kā mājās. Patīk braukt ar riteni, gribu vēl iemācīties braukt ar ūdensslēpēm. Vēlos iemācīties spēlēt mutes harmonikas, un man ļoti patīk dziedāt. Un mīlēt.»

Inese Kučinska

• Dzimusi 1969. gada 22. jūnijā

• Izglītība – 1990.–1993. gads – Liepājas teātra IV studija

• No 1993. gada Liepājas teātra aktrise

• Lilitas Bērziņas balvas ieguvēja

• 2010. gada Spēlmaņu nakts laureāte nominācijā Gada aktrise

Nozīmīgākās lomas:

• Māte – K. Lāča, J. Elsberga, E. Mamajas Pūt, vējiņos! pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem;

• Epa – L. Gundara Laimesciema podniekdarbnīcā, 2010./2011. gada Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise;

• Sieva – K. Šēnhera Raganā, 2010./2011. gada Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise;

• Ausma Hanana – G. Grekova Hananā, 2009./2010. gada Spēlmaņu nakts nominācija Gada aktrise;

• Jeļena Andrejevna – A. Čehova CV (Tēvocī Vaņā);