Dailes teātris aktierim Ivaram Auziņam ir pirmā un vienīgā darbavieta. Kā viņš pats saka, «mana alma mater, mans pamatu pamats». Latviju un teātri viņš nemainītu ne pret kādiem pasaules labumiem, kaut nav iebildumu redzēt, kā dzīvo citur.
Aktieris arī neiebilst darīt ko praktisku, kam ar radošo profesiju maz sakara, tomēr uzsver, ka dzīvē vienmēr jābūt kustībā uz augšu.
«1993. gada pavasarī beidzu Latvijas Konservatoriju. Tas bija pēdējais Konservatorijas pastāvēšanas gads. Edmunds Freibergs bija fakultātes vadītājs, Māra Ķimele – mūsu kursa vadītāja,» atceras Ivars un pastāsta, ka pirmās lomas viņam šķitušas vissarežģītākās. «Pati pirmā loma man bija lugā Kad mēs, mirušie, mostamies, kuru Auškāps veidoja Kamerzālē. Tad Romeo un Džuljetā tēloju Romeo. Tā bija pirmā reize uz lielās skatuves. Izrādi režisēt iesāka Kārlis Auškāps un pabeidza Zigrīda Stungure, jo Auškāpam bija steidzami jābrauc uz Ameriku viesizrādēs. Strādājām ar asistentu, un tas bija dubultsarežģīti, bet reizē aizraujoši,» atzīst aktieris, kuram pa šiem gadiem bijis jāiejūtas dažādās raksturlomās. «Man tās patīk. Katra loma ir būtiska, un jebkura no tām prasa lielu iedziļināšanos un koncentrēšanos, jo pats galvenais ir pati izrāde. Jābūt padarīta darba sajūtai pēc tam. Ja tās sajūtas nav, tad kaut kas nav kārtībā. Ja esmu noguris, tad ir viss kārtībā,» pasmaida aktieris. «Savā mūžā pārsvarā esmu strādājis ar savu profesiju saistītos darbos – kino, reklāma, televīzija.»
Saista sarežģītais un interesantais
Taujāts, kā nonācis pie profesijas izvēles, Ivars atzīst: «Diezgan spontāni. Esmu mēģinājis stāties Medicīnas institūtā un droši vien būtu ticis, taču tajā gadā visi iestājeksāmeni bija jānokārto teicami, bet man viena punkta pietrūka. Varbūt tas ir labi, jo katrā ziņā aktiera dzīvē ir daudz interesanta. Ja tomēr būtu palicis pie medicīnas, tā noteikti būtu Ārstniecības fakultāte, uz kuru es gribētu iet. Tajā laikā mani interesēja ķirurģija.»
Ivaram vienmēr paticis prātot, kas varētu notikt nākotnē. «Reāli tehnoloģijas aug, bet mēs nekur neesam tikuši, drīzāk slīdam atpakaļ. Nez cik gadu pagājuši, un slimības ir tikai vairojušās. Tagad mēs uzzinām par daudzām jaunām slimībām, un tas liek domāt, ka lietu daba ir citādāka, nekā esam iztēlojušies. Nācies secināt, ka daudz ko ar skalpeli nevar izdarīt. Bet attaisnojies ir tas, ko es gaidīju no aktiera profesijas. Pat nedomāju, ka būs tik interesanti. Tā ir fantastiska profesija! Aktieri ir kā suga, ģilde, kā brāļi un māsas. Ar vienu slimību saslimušie. Kad filmējos vienai reklāmai, biju kopā ar kādu angļu aktieri, kurš vaicāja: kas tu esi, atbildēju, ka aktieris, strādāju teātrī. Viņš teica: brīnišķīgi, ko jūs studējat teātrī? Mēs pagājām nost no visiem, un viņu interesēja, kur es studēju, kā man iet, kādi Latvijā ir teātri. Momentā mums izveidojās kontakts. Faktiski aktiera darbs no ārsta darba atšķiras minimāli. Teātris arī ārstē cilvēkus, vismaz tā gribētos, bet sliktas izrādes var pamatīgi pabojāt garastāvokli. Ir paralēles. Aktieris ir arī antropologs.»
Arvien gatavs apgūt nezināmo
Tā kā aktiera profesija, nenoliedzami, ir radoša profesija, vaicāju, kā Ivaram sokas ar dzīves praktisko pusi. «Esmu praktiski domājošs,» Ivars noliedz jebkurus mājienus, ka aktieri tādi pa gaisu vien. «Man nav nekādu problēmu kaut ko nomainīt mašīnai. Zinu, kā jāpieliek flīzes, un visus citus vīriešu darbus. Rokas taču ir. Ir vīrieši, kuri nevar pielikt gleznu pie sienas, tas vispār neiet nekādos rāmjos. Bet pieļauju, ka tādi ir retums. Latvieši ir praktiķi. Tehnoloģijas attīstās, un internetā var visu iemācīties. Man patīk arī ar mašīnu braukt. Esmu diezgan tehnisks cilvēks. Man svarīgi ne tikai braukt, bet arī zināt, no kā viss sastāv. Uzzināt, ko es varu un māku. Man patīk ar rokām daudz ko darīt. Domāju, ka ikvienam cilvēkam pašattīstība ir galvenā. Nevar padoties. Es dzīvē neesmu ne rokas nolaidis, ne man sapņi sairuši. Ja kaut kas notiek no vienas puses, tad noteikti ir otra puse arī. Vienas durvis cilvēkam dzīvē aizveras, citas atveras,» pārliecināts aktieris, kura ikdiena tiek veltīta arī sportam. «Es mēģinu skriet, eju uz trenažieru zāli, peldu, braucu ar ūdensslēpēm, daudz staigāju, braucu ar divriteni. Limbažu nomalē, kur mums ir dzīvoklis un dārzs, tagad jāceļ lapene. Skatos, kā pareizi jābūvē kamīns. Internets man ir vislabākais padomdevējs. Ja kaut ko vajag, tur vienmēr var atrast padomu.»
Vienādības zīmi neliek
Pretēji sabiedrības vispārējam viedoklim, pēc Ivara domām, vīrieši šodien ir lieli darbarūķi, emocionāli ļoti dažādi, daudzpusīgi. «Noteikti vīrietim nevar likt vienādības zīmi ar sievieti. Ir darbiņi, ko var padarīt tikai vīrietis. Piemēram, kaut visvienkāršākais. Sieviete taisa vaļā šampanieša pudeli un miedz acis ciet, jo nevar saprast, kur lidos korķis. Vīrietis to var izdarīt klusi trīs sekunžu laikā. Man patīk, ka katrs ir savā vietā. Sievietes ir sievišķīgas, un vīrieši vīrišķīgi.»
Neviļus pieskaramies arī aktiera personīgajai dzīvei. Viņš pastāsta, ka ir draudzene Ieva, kura strādā reklāmas jomā. «Ļoti interesanta un gudra meitene. Perspektīva un domājoša. Ļoti ātri un daudz dzīvē ieguvusi. Viņa tālu tiks.» Un meitiņa Telma, kurai ir 14 gadu, apmeklē baletskolu. «Viņai ir labas dotības un ļoti patīk arī teātris. Sūnu ciema zēnus viņa redzējusi vismaz reizes desmit. Viņa ir humanitāra, mākslinieciska, mīl literatūru un ļoti daudz lasa. Divas biezas grāmatas var nedēļā izlasīt. Ļoti ātri viņai viss iet, līdz ar to labas sekmes literatūrā,» lepojas tētis.
Lomās jāmeklē zemteksts
Atgriežoties pie sarunas par teātri, Ivars teic, ka nezina, cik lomu izbaudījis uz savas ādas. «Es neesmu saskaitījis, neviens neskaita. Bet vienu labu lomu sezonā aktierim noteikti vajag. Un lomas man ir bijušas diezgan dažādas. Sākot ar ļoti stipriem raksturiem un beidzot ar ļoti slimīgiem. Vienmēr esmu atradis kaut kādas jaunas šķautnes savā tēlā.»
Jaunākajā Dailes teātra iestudējumā Amadejs Ivars tēlo imperatoru Jozefu II. «Izrāde ieguvusi it kā tādu papildu dzīvību. Tas ir pagrieziens ne tikai Dailes teātrī vai Latvijas teātros. Tas ir pagrieziens pasaules teātrī. Ir cilvēki, uz kuriem tā atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Visās izrādēs cilvēki ceļas noslēgumā kājās, tas ir apbrīnojami un notiek ļoti reti. Izrādes tapšanas laikā daudz jauna uzzināju par Mocartu un Saljēri. Biju pārsteigts par to, ka Saljēri tajos laikos centās palīdzēt Mocartam, lai virzītu uz augšu viņa karjeru. Saljēri daudz diriģēja Mocarta mūziku, piemēram, Jozefa II inaugurācijas ballē, uz kuru pats Mocarts nebija ielūgts. Patiesība ir tā, ka Mocarts nomira jauns un Saljēri tiešām vecumā sajuka prātā.»
Meitenes raksta vēstules
Arī tagad atvaļinājuma laikā Ivars negrasās sēdēt, rokas klēpī salicis. Filmējas lieliskā spāņu filmā Kosmonauts, kas jau radījusi lielu starptautisku rezonansi, jo ir interaktīvs projekts. «Filmas uzņemšanas procesu var vērot globālajā tīmeklī. Ir vēl vairākas ieceres, priekšlikums filmēties nelielā filmā Ķīnā. Viss vēl tiek rakstīts. Tā man, aktierim, būs laba iespēja izpausties citādi. Jauna komanda, jauni cilvēki. Būs interesanti. Zinu arī, ka jaunajā teātra sezonā man būs darbs pie Lauras Grozas – loma romāna dramatizējumā Mana lēdija Nikotīna. Ļoti labs un interesants darbs, kuru Laura jau sen gribēja iestudēt.»
Aktierim nav mazsvarīga arī skatītāju mīlestība. Tam piekrīt Ivars un teic: «Tā ir procesa otra puse. Aktīvā enerģija, ko aktieri daudz iztērē un ko skatītāji spēj atdot atpakaļ. Meitenes raksta arī vēstules, visbiežāk pateicoties par izrādi. Ir jājūt gandarījums par to, ko dari. Tikai tad vari justies pilnvērtīgs.
