Mākslas savaldzināta

Andra Alksne jau gadu vairs nav Latvijas Radio producente un programmu vadītāja, bet nodarbojas ar pašlaik tik populāro dekupāžu. Andra sev dekupāžu atklāja jau pirms pieciem gadiem un teic, ka šobrīd viņas dzīve kļuvusi krāsaināka.

Vārds "dekupāža" ir cēlies no franču valodas un burtiskā tulkojumā nozīmē "izgriezt". Tas arī ir dekupāžas kā mākslas veida pamats un noslēpums?– priekšmetu un lietu dekoratīva apdare, skaidro Andra. Izgriešana ir pamatā, jo tās ir papīra aplikācijas?– no salvetes, rīspapīra vai dekupāžas papīra izgriezts attēls, kas papildināts ar visdažādākajām tehnikām?– apzeltīšanu, apgleznošanu, vecināšanu. Andra ir pārliecinājusies, ka dekupāža ir universāla?– to var izmantot gan uz stikla un porcelāna, gan māla un koka, kā arī metāla, plastmasas, ādas un auduma. Atšķirīgi ir tikai izmantojamie materiāli?– krāsas un lakas, kā arī mazliet atšķiroties tehnika.

Neko īpašu nevajag

Darboties ar dekupāžu Andra sākusi pirms gadiem pieciem, kad kādā žurnālā izlasījusi par šo tehniku. "Man tas likās tik ārkārtīgi interesanti. Tolaik domāju: nu kā, tur taču neko īpašu nevajag?– salvetes, līme, laka, kāpēc nepamēģināt? Un tā pirmo kastīti apdarināju, un ar to bija āķis lūpā," nosmej Andra. Aizraušanās strauji augusi augumā. "Aizvien vairāk sāku meklēt žurnālos un internetā materiālus, meklēju iespējas, kur vēl pamācīties. Tad, kad jutu, ka žurnālistikai tiek pielikts punkts, sapratu, ka man abas rokas nav kreisās un ka man ir tā pa īstam jāmācās dekupāža. Vairāk nekā gadu mācījos pie pasniedzējas Lolitas Sīmanes. Pēc tam vēl ilgu laiku klubiņā tikāmies pie savas skolotājas un mācījāmies klāt, jo knifu un nianšu ir daudz un iespējas neizsmeļamas. Viss atkarīgs no tā, ko tu spēj izdomāt un kur tu spēj iemācīto pielietot, un tad jau atliek tikai darīt!

Uz kurpēm esmu dekupāžu veidojusi, uz lietussarga, uz drēbju pakaramā, traukiem, paplātēm, mēbelēm, lampām, pulksteņiem un vēl, un vēl…" uzskaita Andra un atklāj, ka salvetes noslēpums slēpjas tajā, ka tai ir trīs kārtas, taču derīgā ir tikai virsējā, divas apakšējās kārtas ņem nost. "Ļoti uzmanīgi jāstrādā, jo salvete ir plāna?– to liek uz nokrāsotas virsmas, tad rūpīgi un uzmanīgi ar otiņu jāuzklāj līme no vidus uz maliņām. Salvete drusku stiepjas, drusku slīd, rokai jāpierod pie spiediena, citādi salvete ātri izšķīdīs un pazudīs. Un visbeidzot?– daudzas lakas kārtas."

Gadsimtiem sena vēsture

Par dekupāžas izcelsmi domas mēdz dalīties. Citi uzskata, ka izgriezumu tehnikas pirmsākumi meklējami jau 12.?gadsimtā un tā nāk no Ķīnas, jo tieši tur izgudroja papīru. Daži apgalvojot, ka pirmie ar to nodarbojās Sibīrijas klejotāji, kuri tā rotājuši kapenes, par savas aizraušanās vēsturi uzzinājusi Andra un pastāsta, ka Eiropā dekupāžas pirmsākumi meklējami viduslaikos. Tolaik mūki izgriezumus izmantoja savu manuskriptu rotāšanai. 16.–17.?gadsimtā Eiropas galmos popularitāti iemantoja Ķīnas darinājumi?– tie bijuši lakoti priekšmeti un lakojums bija sarežģīts. "Bija tādas ilustrācijas, kuras rūpīgi liktas uz mēbelēm, uz priekšmetiem un neskaitāmas reizes lakotas. Lēnām ļaujot žūt, atkal lako, desmitiem kārtu. Līdz ar to process un darbi bija unikāli un ārkārtīgi vērtīgi, jo bija autordarbi. Pieprasījums bija milzīgs, un meistari to nespēja apmierināt. Eiropieši, protams, to visu arī gribēja pamēģināt, un tad Venēcijas meistari izdomāja, kā to visu vienkāršot un kā veidot atdarinājumus?– var izmantot estampus jeb gravīru izgriezumus, pielīmēt, lakot. Tad iegūtais priekšmets ir līdzīgs Ķīnas mākslinieku darbiem, tikai process sanāk ātrāks un daudz lētāks. Šī māksla, pateicoties Venēcijas meistariem, ieguva nosaukumu nabadzīgo māksla. Tik zīmīgi sasaucas ar šo laiku!"

Dekupāža kļuvusi populāra visā Eiropā. "Un tas notiek viļņiem?– dekupāža ir populāra, tad norimst un pēc laika atkal ir modē," novērojusi Andra. Pašlaik tehnika esot iecienīta gan Eiropā, gan Amerikā, gan arī Baltijas valstīs. "Lai gan vienā otrā preses izdevumā apgalvo, ka dekupāža atkal iziet no modes, man jāsaka, ka no modes iziet vienkāršā dekupāža. Cilvēks pamēģina pielīmēt salveti un saprot, cik tad ilgi vienkārši līmēsi bildītes. Dekorēšana?– lietu smalka un pamatīga apdarināšana?–, šķiet, diezin vai izies no modes. Cilvēki meklē ko tādu, kur sirds klāt, kur domāts, kur lieta ir maza, bet mīļa, sirsnīga, un kur jūt darinātāja attieksmi."

Beidzot laiks sirdsdarbiem

Andra jau gadu ir prom no radio. No pērniem Ziemassvētkiem, precizē māksliniece. "Ja pavisam godīgi, es par dzīves pagriezienu neskumstu. Varētu skumt vienīgi par to, kā tas notika. Mana dzīve tagad ir krāsaina. Iepazīstos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Esmu sākusi apgūt vēl vienu senu tehniku, bet pagaidām tas lai paliek noslēpums. Šobrīd esmu amatniece un maziem solīšiem eju uz priekšu." Viņa braukājot arī uz gadatirgiem. Andras Alksnes ateljē?– krāsainu dāvanu darbnīca drīzāk esot tāds virtuāls projekts. "Jo man šķita, ka tā tas ir jādara. Ne jau velti es par Franciju ierunājos, Francija mums abiem ar vīru?(ģitāristu Armandu Alksni?– D.?E.) ir īpaša zeme. Parīze jo īpaši, tur braucām kāzu ceļojumā, tas bija pirms 15?gadiem, un vienlaikus abi iemīlējām zemi. Pēdējos gados diezgan regulāri uz Parīzi braucām, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, koncertus skatīties un izzināt Parīzi no citas puses. Armandam tas izrādījās idejisks grūdiens jaunam projektam, jo pagājušajos Ziemassvētkos mēs abi divi vienā dienā mainījām savu darba dzīvi: Armands aizgāja no Credo tieši tajā datumā, kad es pēdējo dienu strādāju radio. Armands, guvis daudzas idejas un impulsus no Parīzes koncertiem, nolēma veidot instrumentālās rokmūzikas projektu Arm And Sound, bet es nonācu pie Andras Alksnes ateljē. Interesanti, ka Parīzes noskaņas gan manos darbos, gan Armanda mūzikā ir tīkamas arī citiem. Alksnim ir skaņdarbs, kas tā arī nosaukts Paris rendezvous jeb Satikšanās Parīzē. Mani darbi savukārt ir aizceļojuši uz Angliju, Īriju, Zviedriju, Vāciju, Andoru, Austrāliju, Franciju, arī uz Parīzi."

Spēlēties ar dekupāžu varot dažādi?– ar krāsām, lakām, zeltījumiem un attēliem. "Man ir labo darbu saraksts. Reizēm satiekos ar Baldones mūzikas pamatskolas bērniem, kuriem gribējās pamēģināt dekupāžu, un viņi pamēģināja. Ik pa laikam man piezvana, ka atkal gribot kopīgi pastrādāt, un mēs satiekamies un kopā darbojamies. Tas aizrauj ne tikai meitenes, bet arī puišus. Vienam top velosipēdista ķivere, cits dekupē hokeja ripu, vēl kāds?– mobilo telefonu, jo dekupāžas pielietojums patiešām ir plašs."

Andra teic, ka radošā ziņā viņa jūtoties gandarīta. "Jā, man ir žēl radio darba tāpēc, ka man tas patika?– patika mikrofona un tiešā ētera valdzinājums. Turklāt man bija tik lieliski skolotāji Gunārs Jākobsons un Lia Guļevska?– tie ir radiocilvēki, kurus es apbrīnoju un novērtēju. Bet visam ir sākums un beigu punkts. Un ne velti saka: kamēr tu tās iepriekšējās durvis neaizvērsi, tās jaunās jau vaļā neatvērt. Esmu atvērusi citas durvis, tagad tās ir manas un es pa tām staigāju. Cik ilgi tas būs, to es pateikt nevaru, jo mēs jau nezinām, kas ar mums notiks un, otrkārt, kādas idejas var nākt pretī. Taču tas, ka dzīve ir interesanta un krāsaina, tas gan ir tiesa.