Vienam no Liepājas teātra vadošajiem aktieriem Edgaram Pujātam 11. februārī aprit 40gadu. 20 no tiem nospēlēti uz teātra skatuves un tikpat pavadīti kopā ar sievu Santu.
No bērnības Edgars atceras, ka toreiz skatījies slavenās padomju filmas par karu un pats vienatnē savā nodabā spēlējis teātri. "Es vienmēr tēloju partizānu vai Čapajevu. Uztaisīju koka zobenu, pārģērbos un pats ar sevi runāju. Mammīte teica: nuja, dēls aizgājis karot. Zemapziņā man tas teātris sēdēja. Turklāt es visu laiku esmu intensīvi darbojies pašdarbībā. Skolā bija aģitbrigādes un deklamēju dzeju, piedalījos dažādos pasākumos un vinnēju– tas jau arī kaut ko man nozīmēja."
Liktenis noliek īstajā vietā
Edgars uzskata, ka aktiera profesija ir viņa liktenis. "Es nemaz neplānoju kļūt par aktieri, man neviens radinieks ar teātra mākslu nav saistīts, bet man līdzās nepārtraukti bija cilvēki, kuri mani virzīja. Aizgāju uz Kandavas tehnikumu mācīties, tur mūs mācīja brīnišķīga skolotāja Berga. Viņa mani virzīja pa teātra līniju, palīdzēja nodibināt kontaktus ar Valmieras Viestura vidusskolu."
Taujāts, vai nekad nav nožēlojis, ka izvēlējies aktiera profesiju, Edgars pārliecinoši iesaucas: "Nekad! Brīžiem tikai jokojoties saku: ak Dievs, māte taču teica: neej par aktieri! Īstenībā mamma nebija ne pret, ne par. Es diezgan agri jau biju patstāvīgs. Nekādu pārmetumu man nebija. Vienkārši priecājās par panākumiem un skuma, ja kaut kas neizdevās."
Lomās ieliek kaut ko no sevis
Pēc aktiera domām, lomās no sevis prom aiziet nevarot. Kaut kādas paralēles vienmēr esot, un tas neizbēgami atstājot iespaidu. "Ir rakstura īpašības, kas ir līdzīgas man un maniem tēliem. Tomēr kaut kā negribu dzīvot skatuves tēlu dzīvi, labāk savu. Citi runā, ka viņiem bez darba nekā nav. Man darbs ir darbs, tā ir mana profesija, spēlēju savas lomas un par to saņemu naudu. Tas ir mīlestības darbs, es to daru ar prieku," atzīst mākslinieks.
Viņš lomas iedala pēc grūtuma un sarežģītības pakāpes. "Man ir bijušas arī ļoti grūtas lomas. Lai cik tas dīvaini izklausītos, daudzi uzskata, ka komēdijas ir vieglāk spēlēt nekā traģiskas lomas. Bet es tā neuzskatu. Es domāju, ka tieši komiskās lomas man ir nākušas grūtāk nekā nopietnākās un traģiskākās. Es esmu radījis to tēlu, bet, lai tiktu līdz tam, ir daudz jāstrādā. Katrā no mums ir kaut kas traģisks iekšā, un traģēdijā tikai vajag pavērt tās durvis, un emocijas nāks ārā. Komēdijā pateikt smieklīgo un komisko ir daudz grūtāk."
Šajā sezonā aktiera nopietnākā loma ir Ceplis. "Cepli es pieņemu kā tēlu, es varu radīt viņu uz skatuves, apzinoties viņa vājās vietas, plusus, mīnusus, bet, ņemot vērā viņa rakstura iezīmes, man pašam viņš nav tuvs," atzīstas aktieris un stāsta par lomām, kas palikušas atmiņā visspilgtāk. "Vienmēr ar patīkamām emocijām atceros Liliomu. Tas bija mans sākums teātrī. Ļoti tuvs autors man ir Kārlis Skalbe. Viena no lugām, kas man patika, bet to maz spēlēja, bija Skalbes Kaķīša dzirnaviņas, es tēloju Kaķīti. Drīz jau tēvus, vectēvus dos spēlēt," smejas Edgars.
Katru gadu sāk ar apņemšanos
Tomēr aktiera dzīve saistīta ne tikai ar teātri. Šajā gadā Edgaram, kā pats saka, viss esot noapaļojies?– 40?gadu pašam, 20?gadu uz skatuves un 20?gadu ģimenes dzīvē ar sievu Santu, ar kuru kopā izaudzināti divi dēli. Vecākajam Kristapam palika 18?gadu, Madaram ir 14. "Ir jau tā, ka daudzi saka: es nekad nenovēlētu saviem bērniem būt par aktieriem. Kristaps iet pa mākslas līniju, mācās Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas koledžā. Dzied un pats mēģina kaut ko komponēt. Viņam vēl daudz jāmācās. Jaunākais savukārt pa sporta līniju, viņam patīk florbols un futbols," raksturo tētis un ar smaidu atklāj savas attiecības ar sportu.
"Man arī ir tie liekie kilogrami. Kolēģi jau man te pārmet par manu vēderu, smejas. Tad es katru gadu no jaunā gada nolemju iet uz trenažieru zāli. Sāku iet, tad atkal pametu. Bet es katru gadu sāku ar apņemšanos. Kā sanāk, tā sanāk?– citreiz divi mēneši, citreiz trīs. Šogad vēl neesmu uzsācis..."
Finansiālo iespēju robežās Pujātu ģimene mēģinot katru vasaru kaut kur aizbraukt. Pēdējais brauciens bijis uz Vācijas akvaparku. "Man pieder mājas netālu no Liepājas, Pērkonē, un, ja ir iespēja, es kaut ko mūrēju un darbojos ar zemes darbiem. Mēģinu savu dārzu iekopt. Sākšu ar dārzu un beigšu ar māju un pirtiņu. Ziemā paniekojos ar gleznošanu. Pēdējo darbu es uzgleznoju pēc Imanta Ziedoņa dzejas motīviem Vientulība."
Briedums beidzot ir atnācis
Emocijas katra cilvēka dzīvē spēlē lielu lomu, bet aktieriem jo īpaši. "Citreiz vajadzētu desmit reižu nomērīt un vienreiz nogriezt, bet es vienreiz nogriežu un pēc tam mēru. Citreiz tas nemaz nenāk par labu. Daudzas lietas tiek sabojātas. Tad ar mierīgu prātu to apdomāju un tieku tam pāri. Brīžiem man kļūst jocīgi, jo uzskatu, ka pasaule ir krietni mainījusies, bet ne uz to labāko pusi. Skatoties savos jauniešos, secinu, ka mēs paliekam mazliet komercializēti. Visi kaut ko rēķina, un emociju ir par maz," aizdomājas aktieris un atklāj, ka tic liktenim. "Ticu un varu nesūdzēties par to?– esmu savā vietā, tikai jāpiespiež sevi būt vēl stiprākam."
Brīžiem, kā teic Edgars, vājības pārņemot. "Es negrasos nolaisties līdz tik zemam līmenim kā atsevišķos laikrakstos. Ja kādu tik ļoti interesē, lai palasa Bībeli. Šī Dieva pasaulīte ir tik grēcīga... Omārs Haijams pat ir teicis: "Ja dzērāji visi un mīlētāji ies projām uz elli, būs debesis tukšas." Ir reizes, kad rokas nolaižas un sapņi sairst.
Edgars esot galējību cilvēks. "Ja es mīlu, tad es mīlu; ja nemīlu, tad nemīlu. Es domāju, ja nebūtu mīlestības, mēs ar sievu nemaz 20?gadu kopā nenodzīvotu. Tas tomēr ir ilgs laiks. Brīžiem es neizrādu savas emocijas, varbūt daru pāri kādam savam tuvam cilvēkam ar to, ka neizpaužu mīlestību. Bet katrā ziņā es ļoti pieķeros cilvēkiem. Domāju, ka varu būt laimīgs, ka man ir tā, kā ir. Man tagad tuvāka filozofiskā puse. Palieku apcerīgs un filozofisks. Vairs neizdaru pārgalvīgus lēmumus. Nav vairs strauju kustību, daudzas lietas vairāk izvērtēju, pārvērtēju un pārdomāju. No vienas puses, tas varbūt ir labāk, no otras puses, varbūt nāk virsū vecums, kaut gan vēl tā nejūtos. Tas laikam pavasaris."
***
VIEDOKĻI
Sigita Jevgļevska, aktrise:
– Edgars ir mans kursa biedrs, tādēļ pazīstu viņu jau sen. Kā kolēģis Edgars ir ļoti silts un atvērts partneris, ar kuru vienmēr kopā ir interesanti veidot lomas. Kā cilvēks?– noslēpies aiz daudzām ādiņām kā sīpols.
Harijs Ozols, mūziķis:
– Edžus ir sirdscilvēks ar gaišu dvēseli un labestīgām domām. Viņš ir mākslinieks it visā: gan uz skatuves, gan sadzīvē. Lai mans viedoklis nebūtu tik salds, piebildīšu, kā jau visi, arī Edžus paklūp, bet, cepuri nost, atkal pēc brīža ir zirgā, un ceļš turpinās. Vārdu sakot, viņš ir īsts kurzemnieks un īsts cilvēks.
Inese Kučinska, aktrise:
– Edžis ir cilvēks ar plašu dvēseli, talantīgs, spožs gan kā pirmā, gan otrā plāna aktieris. Viens no tiem, kas stutē Liepājas teātri. Viņam ir milzīgas darbaspējas un lieliska humora izjūta. Ar viņu droši var kāpt kalnos un iet izlūkos. Ja brien jūrā, tad dziļi, dziļi, viņš zina, kas viņa dzīvē ir lielākās vērtības, un, pat ja gadās nomaldīties, vienmēr atrod ceļu uz mājām.