Par profesinālismu un garīgumu

"Aizvadītais gads man bija piepildīts ar pārsteigumiem, tas bija lielu pārmaiņu laiks manā dzīvē, gads nesis lielus izaicinājumus, kurus esmu pieņēmis, un esmu procesā. Man šie izaicinājumi patīk, un varētu teikt, ka esmu laimīgs," saka Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

"Esmu pieradis strādāt daudz un ar lieliem apgriezieniem, bet, ja kāds vēl pirms pusgada man būtu pateicis, ka es būšu tur, kur esmu tagad, un ka darīšu tik daudz, cik tagad – tam nenoticētu," iespaidos dalās arhibīskaps, norādot, ka varbūt tīri cilvēcīgi ir zaudējis laiku, iepriekš darot to, kur nav jutis savu patieso aicinājumu. Bet viņš nenožēlo. "Viss, kas man dzīvē ir bijis, visas pieredzes man tagad ļoti palīdz, jo es daudz labāk varu saprast cilvēkus un viņiem arī liekos tuvāks. Saprotu arī jauniešus, kas novēršas no Dieva, jo pats tam esmu gājis cauri. Manos laikos gan tas bija citādi, jo tika uzspiesta cita ideoloģija, un tad es arī atradu tādu kā kompromisu ar sevi un novērsos no garīgās dzīves. Lai arī iepriekš bija laiks, kad apmeklēju baznīcu pat katru dienu un mani vecāki vienmēr ir bijuši ļoti ticīgi cilvēki. Mamma ļoti pārdzīvoja, kad es paziņoju, ka Dievs nav tas, kas man nepieciešams."

Enerģijas novirzīšana

Zbigņevs Stankevičs saka, ka ir izmēģinājis darīt daudz lietu, tādējādi meklēdams savu aicinājumu. Jaunībā fanātiski pievērsies sportam un grāmatu lasīšanai. Pateicoties lasītkārei, iemācījās arī krievu valodu, jo reti kas tika tulkots latviešu valodā, lasīja arī poļu valodā. Patika dažādu žanru grāmatas, tomēr viens detektīvromāns īpaši iedvesmoja, un grāmatas sižetu un domu viņš atceras joprojām. Tā bija grāmata par zemūdens kuģi un izmeklētāju, kuram bija jāatklāj ārkārtīgi sarežģītu slepkavību scenāriji. Tieši šī grāmata iemācīja viņu nekad nepadoties un nemest plinti krūmos, bet pat šķietami bezcerīgās situācijās iet uz priekšu un cīnīties līdz galam.

Kad Zbigņevs sāka strādāt par inženieri, viņam bija diezgan daudz brīva laika, jo savus pienākumus varēja paveikt ātri. Tas bija laiks, kad viņš sāka lasīt un iepazīt mākslas, filozofijas, literatūras, mūzikas vēsturi.

Vēl pirms studijām arhibīskapu interesēja naudas pelnīšana, un, tā kā viņam bija iespējas braukāt uz ārzemēm pie radiem, tur nodarbojās ar to, ko tagad sauc par biznesu. Priekš tiem laikiem viņš diezgan labi tika galā arī ar to. Kad apgrozījums pieauga un līdzekļu kļuva vairāk, jaunais cilvēks sapratis, ka arī nauda nesniedz gandarījumu.

Atgriešanās

Apzināti arhibīskaps atgriezās ticībā 1980. gadā, kad satika jaunu kristiešu grupu un atklāja, ka tas, ko viņš meklēja jogā un austrumu reliģijās, nesniedz iespēju sasniegt to, ko vēlējās. "Es sapratu, ka tas tiltiņš ar Dievu, kuru es meklēju, ir Jēzus Kristus, un tad, kad vērsos pie viņa, es redzēju, ka tas strādā, tas pierādījās kaut vai tādā eksperimentālā līmenī." Bija brīdis, kad Zbigņevs saprata, ka vēlas nest šo vēsti arī citiem. Padomju laikos to darīja slepus individuālā kārtā vai ar draugiem. Tajā laikā viņš nedomāja par priesterību, jo priesteris tajā laikā nevarētu darboties ārpus baznīcas sienām. "Pēc desmit gadiem sapratu, ka kaut kas nav kā vajag, kaut kā man pietrūkst. Es redzēju, ka mani pūliņi dalīties ar citiem nevainagojas ar paliekošiem rezultātiem. Sāku domāt par priesterību, un tajā pašā laikā trīs labi draugi vienlaikus man jautāja, vai es nevēlētos iet studēt un būt priesteris."

Tagad arhibīskapa dienas ir intensīva darba pilnas. Katru rītu Zbigņevam Stankevičam nepieciešamas apmēram divas stundas, lai iesāktu dienu. Pēc pamošanās stundu viņš pavada Dieva klātbūtnē klusējot, sakārtojot domas un plānojot prioritātes. Tad seko stunda liturģijai, kas ir obligātās priestera lūgšanas. Pēc tam apmēram 20 minūtes viņš vingro, lai uzsāktu dienas gaitas, un stājas pie altāra, lai svinētu Jēzus Kristus Pēdējo vakariņu notikumu, ko katoļu baznīcā sauc par Sv. Misi. Rīta posms ir ārkārtīgi svarīgs, jo tajā ielikts pamats visām dienas aktivitātēm.

Lai gan atliek maz laika, lai, piemēram, apciemotu mammu, arhibīskaps katru sestdienu viņai zvana, un tā ir kļuvusi par viņu abu kopīgo tradīciju. Mamma priecājas par dēlu un saka: "Es ticu, ka viņš ir arhibīskaps, bet tam noticēt joprojām ir grūti, vēlos to redzēt savām acīm un atbraukt ciemos."

Kontrole dara pasīvus

Pēc ordinēšanas arhibīskapa amatā Zbigņevs Stankevičs kā vienu no saviem mērķiem minēja garīgo atdzimšanu, ko uzskata par daudzdimensionālu izaicinājumu. Viena no dimensijām ir kopējais labums, apzināšanās, ka katrs ir līdzatbildīgs par to, lai visiem būtu iespēja attīstīties un sasniegt personības uzplaukumu. Sabiedrībai ir jābūt solidārai. "Patiesībā ikviens cilvēks grib būt labs, bet ne visi šo vēlmi īsteno. Mums jārunā, kas notiek, un jādod iespēja īstenot vēlmi, alkas pēc palīdzības sniegšanas. Vajag atbrīvot to solidaritātes un līdzatbildības sajūtu pret tuvāko. Es domāju, te ir milzīgs neizsmelts potenciāls, mūsu sabiedrības pasivitāte vēl arvien ir liela. Lai arī tas process ir sācies, tomēr to vajag veicināt."

Kā vēl vienu dimensiju arhibīskaps min palīdzības principu. "Augstāk stāvoša struktūra nejaucas zemāk stāvošās struktūras darbā tikmēr, kamēr tā tiek galā ar saviem uzdevumiem. Pārlieka kontrole dara cilvēkus pasīvus. Šis palīdzības princips atbrīvo zemāk stāvošā iniciatīvu, jo viņš jūtas atbildīgs, viņam ir autoritāte risināt jautājumus, vienīgi, ja viņš netiek galā, tad vēršas pie augstāk stāvošas instances. Tādā veidā augstāk stāvošās struktūras var minimizēt, un tā būs arī tā reālā pārvaldes optimizācija, nevis mehāniska apgraizīšana. Esmu gatavs gādāt, lai politiskajos procesos tiktu ievērotas morālās vērtības, lai politiķi rūpējas par tautas labumu."

Skatoties taisni

Arhibīskaps zina ārējos un iekšējos mērķus nākamajam gadam. "Mani ārējie mērķi ir izveidot ikdienas līdzstrādnieku komandu, reorganizēt katoļu informācijas centru, lai ir direktors, kas strādā pilnu slodzi. Attīstīt sabiedriskās attiecības un padarīt interneta portālu dinamiskāku. Izstrādāt stratēģiskās attīstības plānu 20 gadiem, jo saskaņā ar kanonisko likumu kodeksu manā rīcībā ir 20 gadi. Kad ķeros klāt kādam jautājumam, es cenšos pieaicināt kompetentākos profesionāļus, jo esmu par profesionālismu, diletantisms man nav pieņemams."

Par svarīgāko iekšējo prioritāti arhibīskaps uzskata savas iekšējās saiknes, vienotības ar Dievu saglabāšanu un nepieļaušanu ievilkt sevi notikumu virpulī. "Šī saikne ir mana drosme, mans spēks, un tās avots ir neizsmeļams. Tiklīdz man šī saikne novājinās, enerģija, drosme, spēks un skaidrība, kas notiek, iet mazumā. Lai saikni nepazaudētu, man vajag katru rītu pacīnīties, lai, neskatoties uz to, ka vēl neesi izgulējies, varētu stāties komunikācijā ar Dievu un celt viņa priekšā visu. Tā, lai, dienu iesākot, es jau būtu iestādījis tās asumu."

Dieva valstība ir tuvu, tā ir mūsos, mūsu sirds dziļumos, atgādina arhibīskaps. Tā ir ar mums, kad mēs esam kopā, kad lūdzamies un kad esam vienkārši kopā patiesībā un mīlestībā, kad kopā domājam, ko mēs varam darīt, lai padarītu manu, tavu, ģimenes un Latvijas dzīvi labāku. Tā vietā, lai nebeidzami kritizētu, čīkstētu un sūdzētos, jādomā, ko mēs katrs personīgi varam izdarīt, lai kaut kas mainītos. Un tā arī būtu apslēptā potenciāla atraisīšana. Arhibīskaps ir stingri pārliecināts, ka mums Latvijā ir milzīgs neizmantots potenciāls. "Novēlu, lai tas potenciāls jaunajā gadā tiek likts lietā, lai ikviens ierauga to sevī un izmanto!"