Cauri gadsimtiem līču ločiem
 
©F64

Dziedātājas Ievas Akurateres dzimtas rakstus un atmiņas caurvij pat senas teikas un nostāsti. Gandrīz visi senči bijuši savā laikā sabiedrībā labi zināmi cilvēki. Kultūras vidē labi pazīstama ir arī Ievas mamma, teātra zinātniece Līvija Akurātere, un tētis, aktieris Voldemārs Akurāters, kā arī, protams, vectēva brālis, izcilais dzejnieks un rakstnieks Jānis Akuraters.

"Mans brālēns Uldis pētīja dzimtas koka atzaru pa manas mammas Līvijas līniju. Tie ir mūsu Vidzemes radi, kas nākuši no Cesvaines. Ziņas viņš ievāca arī no Kurzemes puses, kur arī kādreiz dzīvoja mammas radi. Ir skaists stāsts, ka vācu baronu atvase fon Štālbergs iemīlējās kuršu ķoniņu meitā. Tas notika pirms pārsimt gadiem, un tajos laikos nebija pieņemts, ka vācu baroni precētos ar zemākas kārtas ļaudīm, tāpēc jaunā barona ģimene pieprasīja atteikties no šīm attiecībām. Bet viņš ģimenes prasībai nepakļāvās, un vecāki viņam atņēma oficiālo titulu un mantu. Bet jaunais baronets palika kopā ar savu skaisto latviešu kuršu ķoniņa meitu. Pirmais bērniņš bija mūsu vecākais zināmais ģimenes sencis. Vēlākā laulībā viņiem piedzima vēl citi bērni. Romantiska sāga. Tāpēc nav jābrīnās, ka mēs visi esam romantiķi," Ieva iepazīstina ar savu ciltskoku no barona laikiem līdz šodienai.

Pirmie senči – ienācēji

"Arī no Akurateru puses ir tikpat romantisks stāsts. Mūsu radinieks ir arī kāds Napoleona karavīrs, kurš Zemgalē nonāca Napoleona kara laikā. Franču armijas leitnants iemīlējās latviešu tautības muižas kalponē. Ņemot vērā tā laika vēstures situāciju, strādāt par muižas kalponi latvietei bija labs sasniegums. Un tātad franču kareivis viņā iemīlējās, viņu apprecēja un palika dzīvot Latvijā. Uzvārds Akuraters ir nācis no viņa, tikai ar latviski pārveidotu galotni.

No Akurateru puses ir jauki stāsti par to, kā mans vecvectētiņš apprecēja brīnišķīgu daiļavu Dārtu no Spuļģu ģimenes Sēlijā. Viņa bija bagāta – viņai pūrā nāca līdzi govis un aitas, bet mans vecvectētiņš Juris Akuraters bija mežsargs. Viņi svinēja savas kāzas mācītājmuižas telpās, jo draudzējās ar vietējo mācītāju. Tā bija vietējā lauku inteliģence.

Mana vectētiņa Pētera brālis ir Jānis Akuraters, visiem zināmais dzejnieks un rakstnieks, kam nākamgad 13. janvārī būs 135 gadu jubileja. Jānis Akuraters bija karojošais dzejnieks (labā nozīmē), pirmais Latvijas kultūras ministrs, viņš piedalījās valdības veidošanā, un pie viņa mājās visus padomju gadus, starp citu, glabājās noslēpts sarkanbaltsarkanais karogs, kuru pirmo reizi pie Brīvības pieminekļa nesa brīvdomīgie latvieši vēl pirms oficiālajiem Atmodas gadiem.

Mans vectētiņš Pēteris bija tieši aktīvais karotājs – baznīcās lasīja uzsaukumus pret caru, pret varas spiedienu un par latviešu atbrīvošanos no jebkādiem jūgiem, piedalījās 1905. gada revolūcijas cīņās un bija arī, protams, 13. janvāra notikumu dalībnieks. Te savukārt ir jāpiemin, ka J. Akuraters šim notikumam veltīja dzejoli Ar kaujas saucieniem uz lūpām, ko veltīja savam draugam Antonam Austriņam, kurš bija ievainots

13. janvāra mītiņā Daugavas malā. Tā izveidojās dziesma, kura pēc tam kļuva par latviešu sociāldemokrātu himnu. Bet mans vectētiņš Pēteris piedalījās kā cīnītājs šajās kaujās un, kad melnās sotņas soda bataljons siroja pa Latviju, slēpās savās Zemgales mājās Biržos. Stāsta, ka ziemā, kad mājā ienācis soda bataljons, viņš pirmajā brīdī noslēpies aiz durvīm. Atverot durvis uz iekšpusi, cilvēku vienkārši neredz aiz tām. Bet brīdi vēlāk viņš bez jebkādām mantām izmeties laukā pa logu un aizbēdzis pa sniegu. Kaut kā nokļuvis līdz Polijai, kur turpināja musināt poļu armiju pret caru, bet viņu saņēma ciet un ielika cietumā, piesprieda nāvessodu, taču viņš ar viltotiem dokumentiem dažas dienas pirms nāves soda izpildīšanas izkļuva no cietuma kā tāds Fanfans Tulpe un aizbēga no Polijas uz Brazīliju. Ja paskatās viņa bildēs, kuras es dabūju, viņš pilnīgi pēc tāda gaiša balodīša izskatās. Debešķīgais cilvēks.

Brazīlijā viņš nodzīvoja gandrīz 10 gadus, iemīlējās poļu baronesē, atraitnē, kuras vīrs, dabas pētnieks, bija aizgājis bojā un pazudis džungļos, pētīdams dabu. Viņai jau bija bērni. Viņš apprecēja šo atraitni Mariju Kuharsku, un viņiem piedzima vēl trīs bērni, to skaitā mans tēvs Voldemārs. Mans tēvs tur, Brazīlijas pilsētā Kuritibā, nodzīvoja deviņus gadus, viņam pat pasē ierakstīts, ka viņš ir dzimis tālajā zemē. Jānis Akuraters viņiem aizsūtīja naudu, lai viņi tiktu atpakaļ uz Latviju, jo bija jau brīva valsts. Tad viņi atbrauca, un mana tēva atmiņās ir, ka viņš pat no sākuma neesot tīri labi mācējis latviski runāt, jo runāja portugāļubrazīliešu valodā. Māsa aizbrauca atpakaļ, bet divi brāļi palika Latvijā.

Muzikalitāte ielikta jau asinīs

Mans vectētiņš strādāja Jēkabpilī, Krāslavā un Daugavpilī par skolotāju un arī spēlēja vijoli. Viņš bija ļoti brīnišķīgs skolotājs. Ir tādi mīļie skolotāji, kurus vēl ilgi atceras vairākas paaudzes. Viena viņa skolniece, tagad jau sirma māmuļa, man nesen atsūtīja vēstuli par to, kā viņa atceras, kāds bija mans vectētiņš. Kā viņš viņai mācīja un cik viņš bija stingrs, inteliģents un prasīgs. Un kā viņš vijoli spēlēja un kādi viņam bija ideāli. Vēlāk viņš Mazzalvē strādāja un apprecējās otrreiz, jo mana vecmāmiņa Marija nomira.

Pēteris esot bijis ļoti muzikāls, bez īpašas mācīšanās pārvaldījis trīs instrumentus: vijoli, akordeonu un klavieres. Un vadījis pat orķestra grupu. Par to man liecināja viens sirms profesors. Kad es mācījos Mūzikas akadēmijā, viņš pienāca pie manis un pateica, ka viņi jaunībā bija pazīstami.

Mans tēvs Voldemārs Akurāters sākumā mācījās spēlēt vijoli, bet tad pārgāja uz aktieriem. Viņš bija dzīves garšas pazinējs, dāmu mīlulis un no sākuma strādāja Liepājas teātrī. Sakarā ar to, ka mana tēva brālis bija vācu armijā diezgan augstā postenī un manu tēvu jaunībā paguva iesaukt izpalīgos – pirms 2. pasaules kara pašām beigām, kad latviešu puišus, padsmitgadīgos, vienkārši ar varu paņēma izpalīgos, kad atnāca padomju vara, viņu aizsūtīja uz Sibīriju.

Sibīrijā viņš gluži kā kaķis, kas krīt no septītā stāva, tomēr nokrita uz kājām. Viņam nebija tur jāstrādā smagie darbi, vakaros viņš vietējos sarīkojumos spēlēja vijoli. Kad bija reabilitācija, viņš esot atbraucis mājās, protams, tievs un nomocījies, bet viņam kabatās bijuši dāmu kabatlakatiņi. Ar monogrammām... Viņš saka strādāt Valmieras teātrī par aktieri un tajā laikā iepazinās ar manu mammu Līviju Akurāteri.

Pārmanto atraktivitātes gēnu

Mana mīļā vecmāmiņa Johanna Katrīna Elizabete, mammas mamma, kura ir no Štālbergu radu līnijas, mūs ar brālīti Mārtiņu praktiski arī uzaudzināja, jo mamma vairāk bija teātrī. Vecmāmiņa man stāstīja, ka viņas tēvs jaunībā bijis tālbraucējs jūrnieks un vēlāk vadījis celtniecības brigādi, bijis darbu vadītājs un uzraugs. Un mamma bija beigusi Kaucmindes skolu un bijusi profesionāla virēja. Baltvāciete.

Ir interesants stāsts, ka tad, kad nāca revolūcijas laiki, kad strādnieki bija saorganizējušies uzbrukt saviem uzraugiem un vadītājiem, vecmāmiņas tēvu neesot aiztikuši, jo viņš esot bijis ārkārtīgi cilvēcīgs, labs un lojāls. Viņu esot mīlējuši visi strādnieki. Viņš arī ļoti mīlējis ģimeni un bijis uz jokiem, pārgalvīgs un skraidījis pa tām būvdarbu stalažām visiem par uzjautrinājumu, jo jau jaunībā uz kuģiem braucis un kuģinieki jau ir veikli uz tādām lietām. Un arī labi peldējis. Citreiz viņam paticis darīt tā: viņš paķēris Johannu uz rokām un skrējis pa purva ciņiem, un viņas mamma tik klaigājusi. Vai arī ieniris kaut kur ūdenī un ilgi neniris ārā, un skatījies, kā viņas abas klaigā gar krastu, bet pats pēc tam priecīgs nācis smiedamies. Viņš bija tāds pārgalvis.

Manai vecmāmiņai Johannai bija brālis, kurš pirms 2. pasaules kara aizbrauca uz Vāciju un padomju laikā, kad vēlāk sarakstījāmies, sūtīja mums paciņas, kas skaitījās ļoti pretvalstiski.

Mana vecmāmiņa apprecēja manu vectētiņu Pēteri Pečaku, kurš strādāja par dzelzceļa telegrāfa priekšnieku. Un vecmāmiņa arī strādāja par telegrāfisti, tāpēc viņai ļoti patika vilciena troksnis. Viņa mums ar brālīti arī bērnībā mācīja visādus telegrāfa klikšķus un Morzes ābeci. Vecmāmiņa mums daudz iemācīja arī par putniem, dzīvniekiem, zālītēm, visu dzīvo dabu.

Vectētiņš Pēteris Pečaks bija ļoti interesanta personība, viņš ļoti daudz lasīja, viņam ārkārtīgi patika literatūra. Viņš ir pirmais cilvēks, kurš oficiāli iztulkoja Džeka Londona darbus, kad laida klajā pirmo izdevumu. Viņa tulkojumā to varbūt vēl var atrast kaut kur bibliotēkās. Pats viņš gleznoja mājās, bija pat apgleznojis krāsni ar piramīdām vienistabas dzīvoklītī Pārdaugavā. Mamma man nesen rādīja to māju. Viņš ārkārtīgi mīlēja savu ģimeni, un viņam darbā bija tā, ka viņš strādāja telegrāfā uz maiņām: divas diennaktis nostrādāja, un tad divas viņam bija brīvas. Un viņam vēl bija brīvbiļetes, ar kurām pa visu Latviju ceļot. Viņš varēja savu ģimeni vadāt apkārt, un mamma man stāstīja, ka tā bija liela laime, īpaši vasarās, braukt staigāt pa mežu un uz Siguldu, un vēl visur kur... Ogot un sēņot. Viņi bija tādi klejotāji, ceļotāji. Un tie mammai bija laimīgākie bērnības brīži. Tēvs daudz arī lasījis priekšā, un mamma mums, kad mēs ar brāli mazi bijām, daudz lasīja. Pieradināja mīlēt literatūru un mākslu. Tā bija tāda kā pārmantojamība no viņas tēva.

Ceļ aizmirstos autorus saulītē

Mana ģimene pārdzīvoja smagas situācijas sakarā ar komunistu teroru. Māmiņa iestājās teātra fakultātē un mācījās aktieros, bet, tā kā viņa jau parādīja savu vēlēšanos analizēt, jo ārkārtīgi iemīlēja teātra mākslu un rakstīja publikācijas, viņai piedāvāja darbu kā analītiķei, vērtētājai un teātra kritiķei. Vēlākos gados mana mamma ir uzsvērusi, ka viņa gribēja distancēties no nosaukuma teātra kritiķe, jo vairāk sevi uzskatīja par teātra zinātnieci. Būdama padomdevēja un analītiķe, viņa vairāk gribēja parādīt mīlestību pret šo, pēc viņas domām, visskaistāko un visinteresantāko mākslu kā dzīvesveidu un pasaules uztveri. Un tad arī bija tā, ka viņa sāka strādāt, viņu uzaicināja 50. gados, kad Kalpiņš bija kultūras ministrs, par viņa palīdzi, un viņa paguva reabilitēt vairākus latviešu rakstniekus, piemēram, Rūdolfu Blaumani, kuru tajos laikos vēl netika atļauts lasīt un par kuru nemācīja arī skolā. Sakarā ar šiem uzskatiem padomju vara izmeta Kalpiņu no Kultūras ministrijas un līdz ar viņu arī manu mammu. Bet mana mamma turpināja strādāt kā literārās daļas vadītāja Jaunatnes teātrī, vēlāk Zinātņu akadēmijā, valodas un literatūras institūtā. Ārkārtīgi vērtīgus darbus ar labiem kolēģiem izdarīja. Un tad jau viņa ieguva pirmā habilitētā profesora grādu Latvijā. Uzrakstīja arī ārkārtīgi plašu pētījumu par teātri Latvijā.

Mamma jau nosvinējusi 85 gadu jubileju. Tikko Teātra biedrībā bija ārkārtīgi skaisti svētki. Viņa joprojām aktīvi apmeklē visus tautas teātru festivālus, notikumus un konsultē. Un tur viņu mīl un uz rokām nēsā. Protams, viņa darbojas arī ar profesionālajiem teātriem, bet tautas teātri ir tādi viņas mīļie bērni. Viņai patīk aizrautība un atdeve. Galvenais, ko no viņas esam saņēmuši, ir cieņa pret mākslu un literatūru.

Mammai ļoti patika klejot pa dabu. Man tās ir skaistākās bērnības atmiņas, kā mēs klejojām ar mammu un brāli. Darba gaitās Latvijas pilsētās viņa bija teātru komisiju priekšsēdētāja, bet vasarās mēs bijām tāda ceļotāju komanda, tie ir mūsu brīnišķīgākie piedzīvojumi. Un tas ir saglabājies visu mūžu. Tad, kad es vēl šajos gados iesēdinu mammu mašīnā un mēs dodamies ceļojumā pa Latviju.

Tētis jau ir sen citā saulē, viņš bija izšķīries ar mammu, nākamā sieva viņam bija Dagnija Zigmonte, bet pirmā sieva bija Marija, no kuras man ir brīnišķīga pusmāsa – Ruta Ozola, viņas vīrs ir Jānis Ozols, un viņa dzīvo Čikāgā. Viņai ir nedaudz gadu vairāk nekā man, viņa ir brīnišķīga, skaista, jauka, pasakaina, un mēs ļoti mīlam viena otru. Un vienmēr, kad es aizbraucu uz Ameriku, mēs satiekamies. Protams, viņa ir bijusi arī Latvijā.

Tētim sieva savulaik bija arī Dzidra Ritenberga. Tētis bija ļoti izskatīgs vīrietis, un tajā laikā, kad es strādāju Liepājas teātrī, man vecākā gadagājuma aktrises stāstīja, kādi viņam bijuši zīdaini mati, cirtaini, ar rūsas pieskaņu, un ka viņš bijis tik elegants. Valdemārs Zandbergs, kurš pats uzrakstīja humora pilnu atmiņu grāmatu par sevi, atceras, ka tajā brīdī, kad viņš strādāja Nacionālajā teātrī, mans tēvs bijis viens no Jaunušana mīļākajiem aktieriem. Viņš ir spēlējis arī kino – piemēram, Vella kalpos. Padomijas filmās viņš tēloja vācu ģenerāļus, jo latviešus jau parasti ņēma vācu virsnieku lomām.

Ar lellēm spēlēties garlaicīgi

Mans brālis Mārtiņš Akuraters ir tāds īpatnis, savdabis, dzīvo filozofijas grāmatu pasaulē, tā ir viņa lielākā aizrautība. Viņš visu mūžu tiešām ārkārtīgi dziļi izzina dažādas filozofiskas un psiholoģiskas nostādnes, ētiskos kodeksus un tamlīdzīgi. Viņš arī glezno, tas sasaucas ar mammas tēva nodarbi, bet Mārtiņš pat lielākā mērā aizrāvās ar glezniecību, viņš konsultējās ar draugiem, kas mācījās Mākslas akadēmijā. Un pats daudz studēja. Bet periodiski. Vispār jāsaka, ka viņš ir tāds humānists, un, ja mēs gribam pielikt manam stāstam par brāli garšu, tad es atļaušos viņu nosaukt par kņazu Miškinu – ja kāds ir lasījis Dostojevski.

Mārtiņš ir 1,5 gadus vecāks par mani, mēs līdz 15 gadiem vispār bijām nešķirami, visa fantāziju pasaule, visas spēles un rotaļas bija kopīgas, mani draugi bija mana brāļa draugi, es esmu no tām meitenēm, kas bērnībā lec pāri sētām, rāpjas kokos un šauj ar kaķenēm, brauc ar velosipēdu un spridzina kaut ko, ķīmiķo un spēlē indiāņus.

Asinsbalss dzirdama vēl šodien

Mans pirmais vīrs, dēla Matīsa tēvs, pieņēma manu uzvārdu, jo viņš ir no īstajiem disidentiem, kurus čeka vajāja, kura dzīvība tika apdraudēta, jo viņš cīnījās par Latvijas brīvību, un tā es arī viņu iepazinu un no 1981. gada pati sāku tajā visā piedalīties. Un, tā kā Sergeju vajāja čeka un viņš gribēja izvairīties arī no padomju armijas, tad pieņēma manu uzvārdu, lai viņu būtu grūtāk atrast. 1982. gadā piedzima Matīss. Sakarā ar to, ka mūsu dzimtā līdz ar Sergeju ir ienākušas arī dienvidaustrumu tautu asinis un kaut kur tālumā ir bijuši pat grieķi, Matīsam ir brūnas acis.

Matīsam tāpat kā manam brālim piemīt vairāki talanti. Brālim arī bija talants gan uz ķīmiju, gan matemātiku, gan glezniecību, gan mūziku. Atšķirībā no manis Mārtiņam ir absolūtā dzirde. Man muzikāla dzirde vienkārši ir izkopta. Man nav absolūtās dzirdes. Bet Matīsam ir talants uz vizuālo mākslu, uz analītiku, uz pasaules aktuālu uztveri. Protams, viņam ir lielas dotības arī mūzikā. Viņam ir iedzimta ritma izjūta."