Ar misiju savienot savējos visā pasaulē

Šoruden Latvijas izrāžu apvienība "Panna" pirmo reizi Īrijas latviešiem aizveda teātri – īslandiešu autora Bjarni Haukura Torsona monoizrādi "Tētis" ar Jāni Jarānu galvenajā lomā.

"Pannas" iniciators ir režisors Juris Rijnieks, kurš pirmais Latvijā aizsāka "standup" teātra tradīciju. "Mūsu uzstādījums ir, ka cilvēks vairāk gatavs iemācīties tad, kad izklaidējas. Bet izklaidei jābūt ar domu, ar zemtekstu un ar jēgu. Tad, kad cilvēks ir atbrīvots un priecīgs, mierīgs, viņš ir gatavs daudz vairāk sadzirdēt un mācīties," skaidro "Pannas" producente Ilze Salna.

"Mēs visi Īrijā bijām pirmo reizi. Latvijā bija 0 grādi, bet tur plus 18, jo salu apskalo Golfa straume. Viņiem, ja ziemā paskrien zem mīnusiem, tā ir gandrīz katastrofa," par Īriju stāsta aktieris Jānis Jarāns. "Runājot par dabu, Jānis mūsu pirmajā brīvajā dienā, kad devāmies ekskursijā pa Viklovas nacionālo parku, teica: es neko nesaprotu, esmu vīlies, Īrijai taču bija jābūt zaļai. Nacionālais parks atrodas 900 metru virs jūras līmeņa, tas ir purvains, viršu lauki, niedres. Ainava interesanta, bet mums diemžēl nepaveicās, diena bija ļoti miglaina, kalnus pie apvāršņa neredzējām. Kad braucām uz Kilkeni pilsētu, kur spēlējām otru izrādi, tad varējām redzēt to Īrijas daļu, kas ir ļoti cieši saistīta ar lauksaimniecību. Un tur jau gan bija zaļie lauki līdz apvārsnim. Esam gandrīz vienos un tajos pašos platuma grādos, bet Īrijā apstādījumos aug palmas un citi augi, kādus Latvijā ieraudzīsi veikalos puķupodos par bargu naudu. Klimats ir pilnīgi cits," pievienojas Ilze.

Domā, kā dabūt darbu, ne naudu

"Tā ir vesela tēma – stāsts par mūsu tautiešiem, kas dzīvo Īrijā, un arī par mūsu atbildību par viņiem. Kad ienācu zālē, man sauca: re, Miedziņš atnācis! Tas man bija pārsteigums, kaut gan es pie tā jau esmu pieradis. Īrijā dzīvo paaudze, kas uzaugusi ar mani kopā kā ar Miedziņu," ar lepnumu stāsta Jānis, tomēr tūlīt pat kļūst nopietns. "Tie ir mūsējie, kas no šīs valsts bijuši spiesti braukt projām. Tāpat kā pirmskara periodā latvieši bija spiesti emigrēt, tāpat šis vilnis bija spiests. Tikai tie muka no kara projām, no represijām, bet šie muka no tās valdības, kas šeit valda. Tu ej pa ielu un dzirdi latviešu valodu, lietuviešu valodu, krievu, čigānu valodu, īru, poļu, angļu, tur visas nācijas dzīvo draudzīgi kopā. Latviešus un lietuviešus ciena, jo viņi ir kārtīgi darba rūķi. Savukārt paši īri, spriežot pēc redzētā un pēc vietējo stāstiem, ir drusku lielāki iedzērāji. Vienīgā vieta, kur atpūsties, viņiem ir krodziņi, pabi. Tur iet arī sirmas kundzītes 70, 80 un 90 gadu vecas – viņām nav citur, kur iet, tāpēc viņas iet kopā uz krodziņiem pasēdēt, paņem to savu pinti Ginesa melnā alus, sēž, dzied, klausās īru mūziku un padejo pašas savā starpā. Tā viņiem ir gadsimtu tradīcija," salīdzina Jānis un turpina, "tas mums ir tā bišķi jocīgi, jo mēs esam pieraduši sēdēt katrs savā kaktā un aprunāt citus."

Arī Ilze novērojusi kādu latviešu atšķirību: "To, ko mēs redzējām, ko konstatējām, precīzi un prātīgi raksturoja Juris Rijnieks. Mēs Latvijā runājam, kā tikt pie naudas, kā dabūt naudu. Viņi runā par to, kā dabūt darbu, kā strādāt. Tur ir tālbraucēji šoferi, atslēdznieki, galdnieki un citu profesiju cilvēki. Viņi, pirmkārt, ir īru un savu darba devēju cienīti, arī viņu skatā var just lepnumu par savu darbu. Par to, ka es eju un strādāju. Viņi ar degošām acīm runā, ka Eiropa piešķirs naudu Dublinas metro būvniecībai."

Skatītāji uzņem ar sajūsmu

Izrāde Tētis bija pirmā latviešu teātra izrāde Īrijā. "Izrādē mēs runājam par tām pašām situācijām, kas atkārtojas katrā ģimenē, kur ir tēvs, mamma, bērni. Ir vienalga, vai to spēlētu ziemeļos pie eskimosiem vai Āfrikā – visur situācijas ir vienādas," raksturo aktieris. "Tas bija īpašs notikums gan mums, gan viņiem. Par to jāpateicas izrādes organizatoriem – kompānijai Sergevi. Tie ir divi latvieši – Evita Dāve un Sergejs Kudrjašovs, ģimene, kas nu jau regulāri rīko pasākumus Īrijā dzīvojošajiem latviešiem. Viņi ir tie, kas aicina uz Īriju latviešu māksliniekus, grupas, arī mūs. Tas darbs, ko viņi izdarīja, ir neaprakstāms. Sākotnējo nedrošību – nez, vai vietējie latvieši nāks arī uz teātra izrādēm, ne tikai koncertiem – nomainīja pārliecība: jā, tas ir tas, kas vajadzīgs. Īrijā Tēti nospēlējām divas reizes: Svordā, netālu no Dublinas, un Kilkeni pilsētā. Abas zāles bija patiešām pilnas, un organizatorei Evitai vēl pārdesmit minūtes pirms izrādes telefons zvanīja gandrīz nepārtraukti – vai ir vēl iespēja tikt uz izrādi? Mums pēc tam nāca klāt cilvēki un teica: pēdējo reizi biju teātrī pagājušajā gadsimtā, kad vēl dzīvoju Latvijā. Atsaucība bija fantastiska," vērtē Ilze.

Īrijas latvieši lūguši arī, lai kādas lielākas izrādes aizved, bet tas esot problemātiski, jo lielo dekorāciju transportēšana vien izmaksātu ievērojamu summu. Otrkārt, ar sarīkojumu telpām Īrijā, izrādās, ir vēl trakāk nekā Rīgā. Tēta izrādes spēlēja kinoteātrī un viesnīcas konferenču zālē, noīrēt citas telpas ir dārgi. Tagad Panna plāno jau nākamo braucienu uz Īriju, lai 8. martā spēlētu izrādi par sievietēm Tāda es esmu ar Zani Daudziņu galvenajā lomā. Sagatavošanā ir arī divas jaunas izrādes. Tās gaidāmas februārī vai martā, informē Ilze.

Dzīvo kā viena liela ģimene

Lielākie pasākumi Īrijas latviešiem esot pašu vārda un dzimšanas dienas, kurās sapulcējoties apmēram 40 cilvēku – dziedot latviešu dziesmas, skatoties latviešu filmas, jūtot kopību, novērojuši mūsējie. "Un tas, kā mūs uzņēma, patiešām bija ļoti sirsnīgi. Par mums rūpējās 24 stundas diennaktī, mēs bijām samīļoti un apmīļoti, un pabaroti. Dzīvojām nelielā viesu namā, bet par mūsu vēderiem rūpējās Evita un Sergejs. Viņi ne tikai rīkoja izrādes, bet arī mūs baroja. Katrs producents zina, ko nozīmē noorganizēt izrādi, tas nav viens telefona zvans vien. Tie ir tūkstoš sīkumu, kas jāizdara, lai viss notiktu, bet Evita un Sergejs vēl paspēja mūs lutināt ar fantastisku ēdienu," par piedzīvoto stāsta Ilze. "Nu var teikt – brauksim atkal pie saviem draugiem. Mēs esam uzauguši kopā, mēs visi esam vienādi, līdz ar to ir saprotami joki, kultūras konteksts. Sajūta tāda, ka tu esi aizbraucis kaut kur pie radiem. Tu esi savējais," spriež J. Jarāns.

"Tā ir tā Latvijas kultūras un mākslas pasaules, producentu atbildība, misijas darbs, un es esmu priecīga, ka Panna šo projektu īstenoja un aizveda pirmo latviešu teātra izrādi uz Īriju. Ceru, ka tas izvērtīsies par sadarbību tālāk. Viņi joprojām ir patrioti. Viņi joprojām mīl Latviju. Un viņi grib būt saistīti ar Latviju. Tieši tāpēc es to uztveru zināmā mērā kā misijas darbu. Būt kopā," rezumē Ilze.