"Esmu dzimis rīdzinieks, pārdaugavietis, un sevi atceros no kādiem trim gadiņiem. No kara laika kaut kādas mazas epizodītes. Mūsu mājā vienu laiku bija apmetušies vācu karavīri. Pēc kara sākās skolas gadi, un atmiņas jau ir citādākas," stāsta aktieris Ģirts Jakovļevs.
Ģirta mamma Irma visu mūžu strādāja saldumu rūpniecībā. Pašā jaunības sākumā Torņakalnā sāka pie Gotiņu konfekšu ražotāja. Vēlāk turpināja Vilhelma Ķuzes fabrikā (vēlāk 17. jūnijs un Staburadze). "Tomēr es nevaru teikt, ka man ļoti garšoja saldumi," atzīstas Ģirts. Tētis Aleksandrs bija beidzis elektrotehnisko tehnikumu, strādāja VEF un pēc tam "ļoti ilgu laiku grāmatu tirdzniecības pārvaldē, kancelejas piederumu bāzē par ekspedīcijas vadītāju". Ģirts bija vienīgais bērns ģimenē, kuru mamma un tētis iespēju robežās lutinājuši.
Lilioms pielipis
"Mamma bija liela koru dziedātāja. Pirmskara laikos piedalījās lielajos masu teatralizētajos uzvedumos Esplanādē. Tāpēc teātra būšana galīgi sveša nebija. Skolas gados mēs ļoti bieži gājām uz teātriem – Jaunatnes teātri, toreizējo Drāmas teātri un Daili. Vidusskolā bija dramatiskais ansamblis, un es tiku iesaistīts šajā pulciņā. Tur mēs iestudējām divas nopietnas lugas," teātra mīlēšanas sākotni atceras Ģirts.
"Nacionālajā teātrī, toreiz gan Drāmas teātrī, sāku spēlēt 1960. gada 1. decembrī. Īpaši sūdzēties par nospēlētajām lomām nevaru – bijušas dažādas. Gan humorpilnas, gan traģiskas, gan liriskas. Kādas lomas tika dotas, tādas arī vajadzēja spēlēt. Lilioms mums abiem ar Uldi Dumpi pielipis. Mēs šajā jaukajā Jaunušana režisētajā ungāra Molnāra lugā dublējāmies. Lilioma dziesmu dzied pat dziesmu svētkos."
Tagad Blaumaņa tik ļoti latviskajās Skroderdienās Silmačos, ar kurām tradicionāli Nacionālais teātris slēdz sezonu, ir jauni Dūdari, bet kritiķi Ģirtu nodēvējuši par visu laiku labāko Dūdaru. "Silmači, manuprāt, ir fenomens. Mums ir aktieri, kuri šajā lugā spēlējuši divas trīs lomas, bet es 19 gadu spēlēju Dūdaru un tagad esmu tautā. Citas lomas Silmačos man nav bijušas," saka mākslinieks. "Bija tāds periods, kad man iedalīja Rūdi. Bet režisors Katlaps liktenīgi pirmajā mēģinājuma dienā neieradās, jo diemžēl bija aizgājis citā saulē. Tā viss mainījās, un šis variants neiznāca. Bet ir labi, kā ir. Tā jau ir latviešu tradīcija – vasarā, Jāņos, jāspēlē Skroderdienas Silmačos". Mēs piedzīvojām Atmodas laiku, kad Druvienā pulcējās tūkstošiem cilvēku. Tas gan skatītājiem, gan mums, aktieriem, bija milzīgs pacēlums. Izrādēs piedalījās pat nopušķotas govis. Viss, kā ir īstā lauku sētā," savu sajūsmu izteic aktieris.
Kinoleģenda Žans Gabēns
Ģirts ir arī salīdzinoši daudz filmējies. Zobena ēnā un Pūt, vējiņos! bija jāsastrādājas ar vidusskolniecēm Indru Briķi un Esmeraldu Ermali. "Nu gāja labi! Nopietnas meitenes, vēlāk talantīgas jaunās aktrises, tagad atzītas vidējās paaudzes aktrises. Visi līdzēja, pieredzējušākās aktrises nāca palīgos," šo sadarbību atceras Ģirts.
Kinolomas Ģirtam bijušas dažādas. Nāves ēnā, Ezera sonātē, kur Ričam gan nav galvenā loma, bet filmas notikumi vijas ap viņu. Liela Vissavienības mēroga loma bija Johans Štrauss filmā Atvadas no Pēterburgas, kas daudz tika rādīta toreizējā Savienībā un arī ārpus tās robežām. "Mana kinoleģenda ir Žans Gabēns. Man kādreiz ļoti patika filma Nožēlojamie. Viņš it kā filmā neko nedarīja, bet viss no viņa bija nolasāms, skaidrs. Viņam bija īpašs personības valdzinājums," secina Ģirts.
Nevar nomērīt ar olekti
"Grūti pateikt, kur vieglāk spēlēt – teātrī vai kino. Kino nofilmē, pasaka – viss! Teātrī tev vēl paliek tā iluzorā doma, ja šoreiz kas nesanāca, tad nākamreiz būs labāk. Kādreiz nospēlē un pašam šķiet, ka viss labi sanācis, bet režisors ir galēji neapmierināts. Aktiera profesijā ļoti grūti nomērīt ar olekti." Ģirts strādājis ar daudziem režisoriem – Jaunušanu, Kublinski, Kroderu, Freibergu, Pētersonu, Rogu u. c. "Katrs režisors cenšas notīrīt tev nost tos dēvētos štampus. Lomas bijušas daudz, grūti pateikt, kura tuvāka sirdij. Piemēram, Velna māceklī Ričards Dadžens, kas man bija ļoti mīļa loma Edmunda Freiberga režijā," atceras Ģirts Jakovļevs.
Aktieris ir dzīvesveids, citādāk nepateiksi. Tāpat kā skolotājs, ārsts. "Aktieris nav atkarīgs no savām vajadzībām un iegribām, vulgāri izsakoties, tā ir apkalpojošā sfēra. Nav viegli arī ģimenei. Normāli cilvēki strādā līdz pieciem vakarā, brīvdienās atpūšas, aiziet uz teātri, izbrauc zaļumos. Gandrīz jāteic, ka aktierim tā ir sava veida upurēšanās," vērtē Ģirts. Reiz slavenais rakstnieks Somersets Moems esot teicis, ka īstā skatuve ir dzīve, nevis teātris. "Aktierim īstā dzīve jātver un jāskatās, lai to ienestu lomā. Jādabū it kā sevī. Jāizmanto dzīves pieredze, mirkļi, kas gājuši pāri, pārdzīvojumi. Aktieris, protams, ir emocionāls cilvēks, un ar prātu jāregulē savas emocijas," atzīst Jakovļevs.
Pēc smagas lomas – nogurums
"Ja ir labi autoru darbi, tad tos vajag iestudēt. No tā iegūst gan skatītāji, gan aktieri," tā Ģirts. "Bet ir jau arī tā dēvētie kases gabali, lai cilvēkus izklaidētu. Dabūtu humora devu un atslābināšanos. Pa reizei vajag arī šāda veida iestudējumus."
Kā aktieris jūtas pēc smagas un traģiskas, sirdi plosošas lomas? "Es, piemēram, neesmu pieķēris sevi tādā šausmīgā transā. Nogurums ir garīgs, iekšējs. Ja tu esi nospēlējis lomu, kas ir arī liela un sarežģīta, kaut vai to pašu Liliomu, tad visas emocijas vēl ilgi paliek iekšā," tā Ģirts.
Ģirts savulaik skaitījis lomas. Viņa kādreizējais vidusskolas biedrs Andrejs Migla, kad sācis spēlēt Drāmas teātrī Amerikāņu traģēdijā lifta puiku Ediju Doilu, uzdāvinājis blociņu ar ierakstu: katrā lappusītē jāieraksta jauna loma. "Tad es cītīgi rakstīju, un, kad pirmais bija pilns, es viņam palūdzu vēl nākamo blociņu. Arī to es pierakstīju, bet kaut kā tas vienubrīd izbeidzās, žēl. Bet teātrī jau viss tiek fiksēts, statistika ir. Nevaru pateikt, vai man mīļākas komēdijas vai traģēdijas, bet, ja ir labi iestudēts, tad gan lielāka vai mazāka loma ir patīkama. Nākamajā sezonā man paredzēti divi nopietni darbi," atklāj aktieris.
Ģirts atzīst, ka tā pa īstam neprotot atpūsties. Būtu priecīgs, ja visas sadzīves būšanas varētu nomest un ar ģimeni kaut kur aizbraukt. "Brīvajā laikā pabraukājam gan tepat pa Baltiju, gan pa Eiropu – slēpojam Austrijā un Somijā, ceļojam pa Zviedriju, Norvēģiju, Itāliju. Tagad jau arī lidojumiem dotas iespējas ar mistiskajām lētajām biļetēm."
Skatītājiem vēl izturību
"Šajos gados daudz strādāts, dažādā kvalitātē," spriež Ģirts. "70. jubilejā man bija tik daudz sveicinājumu, ka es nebiju spējīgs pateikt visiem paldies. Gribu pateikties visiem maniem skatītājiem, kuriem apjukumā neesmu varējis to izdarīt. Nemaz nezināju, ka Latvijas Radio visu nedēļu atskaņo manus vecos ierakstus. Tāpat televīzijā rādīja filmas. Viens milzīgs, milzīgs paldies visiem, visiem, visiem!"
Ģirts atzīst, ka jādzīvo uz priekšu. Nekādus jaunekļus jau vairs nespēlēšot, jo dzīve nestāv uz vietas. "Teātris nekur nepazudīs, kaut ap to tiek lauzti visādi šķēpi. Brīžam par teātra eksistenci atskan dažādas murgainas runas. Taču latvietis bez teātra nevar," ir pārliecināts mākslinieks.
Latviešu tauta aktierus mīl. Viņi ir publiski cilvēki, visu laiku kā uz skatuves un katrā mājā ienāk kā savējie. Publicitāte tāda ir. "Skatītājiem šajā grūtajā laikā novēlu izturību un sapratni. Mainās laiks, teātris un aktieri. Nāk jauni režisori ar jauniem uzskatiem un pasaules redzējumu," uz radošas nots noslēdzas mūsu saruna.