Misija – vairot mīlestību

Hariju Ozolu var saukt par mīlestības dziesminieku, jo viņa dziesmas ir par to. Pabijis gan dzīves padibenēs, gan augstumos, viņš atzīst, ka tikai mīlestībai ir nozīme. Bet mīlestības un dzīves izpratni viņam mācījusi mamma – izcilā aktrise Antra Liedskalniņa.

"Bērnību es atceros ar ļoti labām sajūtām, jo manai ģimenei paveicies ar to, ka tur valdīja liela mīlestība, sākot jau ar vecvecākiem. No bērnības esmu paņēmis līdzi to, ka zinu, kas ir īsta mīlestība. To es sevī arī glabāju. Līdz ar to man dzīvē ir daudz vieglāk. Es netieku maldināts ar dažādiem blakus efektiem," apgalvo Harijs Ozols. "Dzīvē ir tādas lietas, ko nevar vienkārši saskatīt, ko jūt. Līdz ar to bērni redz arī, kādas attiecības ir starp pieaugušajiem. Mani mīlēja gan mammas vecāki, gan tēta vecāki, es biju laimīgs, un man nekā netrūka. Es mammai piedzimu vēlu – 33 gados, un tāpēc vēl jo vairāk tiku lutināts. Nebiju tāds, kas prasīja visu kaut ko, biju priecīgs par to pašu, ko man nopirka. Toreiz jau vispār maz ko varēja dabūt. Koka rotaļlietas un smilšu kaste bija manas sabiedrotās. Man bērnībā daudz ko piedeva, ko nevajadzēja piedot. Mamma centās manā vietā daudz ko izdarīt, ko arī, es domāju, nevajadzēja darīt. Tādēļ vēlāk pie grūtībām nebiju pieradis. Es vienmēr zināju: gan jau mamma nokārtos, gan jau mamma izdarīs. Manī nebija rūdījuma. Līdz ar to raksturs veidojās ne tāds, kādu es tagad vēlētos. Bērnībā mani nesita, šad tad mamma uzšāva, bet neatceros lielus pērienus. Atceros gan, ka man skudriņas skrēja, kad mamma bija dusmīga. Kad viņa pacēla balsi, un viņai tā balss nostādne bija pamatīga, tur varēja zemē ielīst no tā trokšņa vien," atceras Harijs.

Stiprāka, nekā vīrietim patīk

"Mamma tēti, arī Nacionālā teātra aktieri Elmāru Ozolu, mīlēja tajā posmā, kad viņi bija kopā. Tētis bija ļoti uzmanīgs, labsirdīgs, viņš bija interesants vīrietis un pret mammu attiecās ļoti labi. Lielākā problēma slēpās apstāklī, ka mammai bija daudz darba, līdz ar to viņai nepietika laika veltīt pietiekamu uzmanību tētim. Viņam bija grūti pieņemt, ka sieviete atrodas nedaudz augstākā statusā. Tas skar vīrieša pašapziņu. Un ne visi to var izturēt," Harijs gremdējas atmiņās par bērnību un vecāku attiecībām. "Mammai bija daudz pielūdzēju, un viņai nesa ziedus, kaut gan tajā pašā laikā mamma nekad neielaidās nekādās mīlas dēkās. Blakus ir jābūt spēcīgam vīrietim, lai to pieņemtu, acīmredzot tētis tāds nebija, viņš to negribēja un nevarēja. Viņš pēc savas dabas bija vienpatnis, pēc šķiršanās vairs neapprecējās, jo mīlēja manu mammu. Viņš daudz lasīja un daudz zināja, bija gudrs, erudīts. Mamma bija liela personība, un ne katram vīrietim tas patīk. Viņa visu darīja pati. Un ne tāpēc, ka viņai nebija kas to dara, bet tāpēc, ka viņa vienkārši gribēja to darīt. Viņai nekas nebija par grūtu, nekas par sarežģītu..."

Par aktrises attiecībām ar citiem vīriešiem. "Manuprāt, īsta mīlestība viņai bija ar Rūdolfu Allabertu no Igaunijas. Viņš bija Tallinas Jaunatnes teātra galvenais režisors. Viņi filmējās kopā filmā Tarāns. Viņš bija tāds, ka es domāju – paldies Dievam, mamma ir atradusi savu vīrieti. Viņš bija vīrišķīgs, saprata mammu. Bet viņš bija Igaunijā, viņa – Latvijā, abiem daudz darba, tādēļ diemžēl tur nevarēja izveidoties kopdzīve. Es neteikšu, ka pārdzīvoju mammas un tēta šķiršanos, jo biju tā audzināts, ka man nav jājaucas vecāku cilvēku darīšanās. Ja mamma tā izdomājusi, acīmredzot tam tā jābūt. Mani jau no tēva neviens nenošķīra: nē, es pie tēva varēju iet. Bija tieši otrādi – mamma teica: aizej pie tēta, paskaties, kā viņam iet. Bērnībā pusi vasaras es nodzīvoju pie tēta vecākiem Dārziņos, otru pusi – pie mammas vecākiem Jaungulbenē," Harijā nav ne kripatiņas rūgtuma.

Dievs vairāk neuzliek

"Nezinu, ko esmu mantojis no mammas, bet pārņēmis gan, sevišķi pēdējos gados. Es cenšos turēt vārdu, nemelot, nemānīt nevienu, cenšos būt godīgs, cenšos pēc iespējas runāt to, ko domāju. Kopumā – būt godīgs un nedarīt citiem cilvēkiem pāri. Tās ir tās lietas, kuras es pēdējos 15 gados mēģinu ievērot," atzīstas Harijs un piebilst: "Es augot nebiju vientuļš. Man bija cilvēki apkārt un pašam visādas nodarbes. Spēlēju hokeju, gāju pa ielām ar puikām dauzīties. Ar mammu jau mēs lielākā vai mazākā mērā bijām kopā, jo mēs taču kopā dzīvojām. Es tā neizjutu viņas aizņemtību. Tāpat es bieži gāju pie viņas uz teātri, braucu līdzi uz koncertiem, kinostudiju un televīziju. Ko šodien mamma teiktu par manu dziedāšanu? Es domāju, ka viņa būtu iekšēji priecīga par to, ka es esmu atradis nodarbošanos, kas man patīk. Domāju, ka viņai noteikti būtu kādas piezīmes, sevišķi attiecībā uz dziesmu tekstiem. Viņa teiktu, lai es padomāju.

Izdari negribot

Turpinot par raksturiem. "Domāju, ka pēdējā laikā esmu mammas dēls. Esmu neatlaidīgs?– ja es kaut ko ieņemu galvā, mēģinu to novest līdz galam. Sanāk, nesanāk, cits jautājums. Tomēr man vajag, lai tas, ko esmu izdomājis, arī notiktu. Mamma bija tieši tāda pati. Ja viņa kaut ko izdomāja, viņa to izdarīja vienmēr un līdz galam."

Bez aktiera profesijas Harijam ir vēl otra specialitāte – autoceltņa vadītājs. "Jā, kā profesija uz papīra tā man bija pirmā. Es beidzu 6. profesionāli tehnisko vidusskolu. Un tad divus gadus atstrādāju uz autoceltņa. Tajos celtniecības darbos gāja visādi. Tad nāca visas armijas peripetijas... Lai mani neaizsūtītu uz Afganistānu, mamma mani ielika trakomājā, līdz ar to es nevarēju turpināt strādāt arī uz autoceltņa. Un man no turienes, paldies Dievam, bija jāaiziet."

Par tēvu. "Ja man ir tā kritiski uz to jāskatās, viņš nebija tāds īsts vecis, bet vairāk pakļāvās apstākļiem. Viņš bija diezgan mierīgas dabas. Tētis nebija cīnītājs, kāda bija mamma. No tēva manī iedzimis slinkums. Tikt galā ar slinkumu palīdzēja mamma, būtībā ar vienu teikumu: dēliņ, pamēģini tā – tev negribas kaut ko darīt, negribas nest ārā miskasti, bet tu saņemies, paņem to miskasti, iznes, un redzēsi, cik tev būs laba sajūta, ka esi sevi pārvarējis. Un tiešām forša sajūta, ka es esmu uzveicis sevī slinkumu. Tas man iepatikās, un tā es turpināju. Apzinos, ka manī šī īpašība ir, bet es ar viņu cīnos. Varbūt ne cīnos, bet saku sev: darīšu. Manuprāt, stiprs vīrietis ir tas, uz kuru var paļauties jebkurā dzīves situācijā. Kurš nemelo, nemānās, nebaidās riskēt saprāta robežās, kuram ir savs viedoklis, sava nostāja, kurš māk mīlēt sievieti. Es tāds cenšos būt. Starp citu, tētis agrā jaunībā rakstījis dzeju, bet es neesmu to lasījis. Krusttēvs man to pateica. Dievs zina, kur tie dzejoļi ir tagad. Vecaistēvs Harijs Ozols, no tēva puses, ļoti labi spēlēja klavieres un dziedāja. Visās viesībās, kad biju pie tēta mammas, viņš sēdās pie klavierēm un mēs visi dziedājām."

Patīk sievietes, kas sevi ciena

Par attiecībām starp vecākiem un bērniem Harijs domā tā: "Mamma mani centās audzināt par godīgu un labu cilvēku. Viņas ar māsu Jogitu bija sarunājušas tā: kad viņām būs bērni, tad viņas tos mēģinās padarīt par saviem draugiem. To viņas būtībā arī izdarīja. Tāpat arī mana māsīca Iveta labi sapratās ar manu un arī savu mammu. Mēs ar mammu daudz runājām, draudzējāmies. Runājām par visu, viņa bija sirdsgudra, viņai bija tā iekšējā intuīcija. Viņa bez grāmatām nevarēja dzīvot. Protams, to, ko viņa man mācīja, es uzreiz pirmajā brīdī neņēmu vērā. Pēdējos gadus tikai vien dzīvoju no viņas padomiem, cenšos visu atcerēties, ko viņa mācīja, ko teica. Kā jādzīvo, kas jādara, cenšos to visu arī realizēt. Žēl, ka tikai viņa neredz to. Godīgums viņai bija primārais, jo viņa pati bija tāda."

Par paša attiecību pieredzi. "Man bija 20 gadu, kad tā pa īstam iemīlējos meitenē, mēs trīs gadus satikāmies, tad pieteicās Laura. Man ar meitu tagad ir labas attiecības. Viņa strādā un mācās Zviedrijā. Mācās augstskolā, mācās valodas un vasarās strādā. Viņa ir aktīva meitene. Uz teātri gan nav tendēta. Droši vien kādi gēni ir, jo darbojas pašdarbībā."

Lielas laimes nemēdz būt

"Mammai Laura bija vienīgā mazmeita. Mamma viņu sauca par savu C vitamīnu, viņa bija laimīga par mazmeitu. Lauriņa viņai bija pilnīgi tā kā svaigs gaiss. Mamma Lauriņu tāpat kā mani ņēma līdzi uz teātri un pieskatīja. Mana dzīve patiesībā ir bijusi raiba. Esmu gan izgājis cauri pašām padibenēm, gan bijis pašās augšās. Līdz ar to man ir vieglāk saprast cilvēkus, kas ir nonākuši grūtībās, es saprotu tos, kuri dzīvo pārticīgi. Tā bagāža, kas man ir pašlaik, ir ļoti vērtīga.