"Te pa vasaru varu gleznot pēc sirds patikas. Kad tik vien laika apstākļi atļauj un nelīst, tad stiepju ārā lielo molbertu, krāsas un audeklus," saka māksliniece Linda Freiberga.
Kad pirmo reizi sazinājos ar Lindu Freibergu, viņa minēja, ka neatrodas Rīgā, jo vasarā te ierodas retumis. Pārsvarā uzturas laukos 65 kilometrus no galvaspilsētas, Jelgavas rajonā. Cerējām, ka mums izdosies satikties saulainā laikā, taču, kad mērojam ceļu pie Lindas un viņas vīra Kārļa Freiberga, lija kā no spaiņiem. Īsts sēņu un gurķu lietus. „Rīgā mums ir brīnišķīgs dzīvoklis ar visām ērtībām, tomēr mums abiem jau sen ir vīzija par to, ka reiz dzīvosim dabiskākā vidē. Pirms gada sākām internetā meklēt lauku mājas. Pērnā gada oktobrī atradām šo nostūri, kur pašlaik uzturamies. Kopā te ir nepilni četri hektāri zemes, tieši upes krastā, gleznainajā Zemgales līdzenumā. Mums šeit uzreiz iepatikās, lai gan toreiz diena bija nomākusies un šausmīgi vējaina.Esošajiem īpašniekiem šo, ar mīlestību loloto vietu Jelgavas rajonā, ir grūti apsaimniekot, jo viņi dzīvo Jūrmalā. Tāpēc viņi mums ļauj te uzturēties un uzkopt teritoriju. Mēs labprāt šo īpašumu no viņiem nopirktu, bet, lai to varētu darīt, mums vispirms jāpārdod cits īpašums Mērsraga pagastā. Sludinājumus esam izlikuši internetā un ceram, ka vistuvākajā laikā visu varēsim nokārtot līdz galam. Mēs te gribētu dzīvot no agra pavasara līdz vēlam rudenim, cik vien ilgi spēsim. Abi strādājam mājās, mums pa vasaru nav obligāti jāatrodas Rīgā. Toties ziemā šeit, laukos, varētu kļūt pārāk tumši. Man gleznošanai svarīga ir gaisma, un Rīgā mani gaida piemērota, gaiša darbnīca ar jumta logiem. Turklāt šeit ir tradicionāla lauku sēta tajā ziņā, ka ziemā māja būtu jākurina divas reizes dienā ar malku, ūdens jāienes no akas un jāizmanto sausā tualete. Māja nav pilnībā izolēta pret aukstumu. Nav jau nekas traks, bet ar laiku varētu rasties kārdinājums braukt atpakaļ uz Rīgu, kur ir visas ērtības," saka māksliniece Linda Freiberga.
Zemgales auglīgais māls
Viņa stāsta, ka nopietni ar lauksaimniecību nenodarbojas, bet audzē sev nepieciešamo. Te jau ir plūmes, ābeles, bumbieres, ķirši un dažādu ogu krūmi. Dārzā iesējuši cūku pupas, zirņus, burkānus un citus dārzeņus. Iestādījuši kartupeļus un zemenes, siltumnīcā aug gurķi, tomāti un pipari. „Mums ir liels prieks, ka varam pārtikt no pašu stādītajiem un izlolotajiem produktiem. Tas mums, pilsētniekiem, ir kaut kas jauns. Kārlis šovasar pirmoreiz brīvā dabā redzēja, kā aug brokoļi, līdz šim - tikai veikalu plauktos. Pats par sevi saprotams, ka savā dārzā izaudzētais garšo vislabāk. Viss ekoloģiski tīrs, bez herbicīdiem, pesticīdiem, fungicīdiem un citām indēm.Mājvietas īpašniece ir liela augu mīļotāja, pati arī aco rozes, kuru te ir ļoti daudz. Mēs šogad šeit vēl iesējām saulespuķes, puķuzirņus, ipomejas un citus stādus. Šis Zemgales nostūris var lepoties ar izcili labu augsni, tādēļ, viss te aug griezdamies," saka jaunā vasaras dārzniece Linda.
Daba palīdz atbrīvoties
Pa vasaru Linda var gleznot pēc sirds patikas. Kad tik vien laika apstākļi atļauj un nelīst, stiepj ārā lielo molbertu, krāsas un audeklus. „Man patīk strādāt brīvā dabā, tad gaismas pietiek un ātri izvēdinās terpentīns. Ārā man ir vieglāk atbrīvoties. Triepiens kļūst drosmīgāks, krāsa sulīgāka. Daba ir fantastisks vizuālais materiāls, papildināts ar putnu balsīm un citām skaņām. Piekrītu gleznotāja Borisa Bērziņa teiktajam, ka „daba apaugļo visu - literatūru, mūziku, gleznotāju, arhitektu," saka māksliniece Linda Freiberga.
Brālis - celmlauzis
Greiškānu ģimenē vecākais ir dēls Sandijs, arī mākslinieks. Māsa Linda par viņu ir četrus gadus jaunāka. Viņam pašlaik 36, dzīvo Ķegumā un radoši strādā katru dienu. Brālis ietekmējis arī māsas gaitas. Ar brāli Lindai ir labas attiecības, viņiem līdzīgi dzīves uzskati. Kad viņš pabeidza Lietišķās mākslas vidusskolu, likumsakarīgi, ka arī māsa tur iestājas. Brālis sāka iet uz studiju Ogrē, Linda arī. „Man arī patika tās mākslas lietas, bet brālis Sandijs pirmais izlauza ceļu, jo ir vecāks. Es viņam pakaļ. Visi mani pazina kā Sandija māsu. Vienu brīdi pēc Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas sāku pārdomāt, vai māksla ir tiešām mans aicinājums? Varbūt, ka vajag darīt ko citu? Iestājos Reliģijas zinātņu augstskolā, kur gatavoja ticības mācības un ētikas pasniedzējus. Studijas nepabeidzu, kaut mācīties tur bija interesanti. Sapratu, ka tomēr bez mākslas nevaru dzīvot. Tad stājos Mākslas akadēmijā ar domu kādreiz atgriezties arī pie teoloģiskajām mācībām. Šo domu neesmu pametusi, jo kā kristiete, es vēlētos vairāk iepazīties ar savas ticības vēsturi un saknēm," saka Linda Freiberga. Mūsu pulciņam piebiedrojas Lindas dzīvesbiedrs Kārlis, kurš omulīgajā virtuvē ienāk reizē ar baltu kaķi.Viņš atbridis no dārza basām kājām, bet ar pilnu plūmju grozu.
Akadēmijas septiņi gadi
2001. gadā Linda iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studējusi septiņus gadus. Pirmā lielā izstāde bija kopā ar brāli Sandiju 2005.gadā Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Ar Kārli 2006.gadā Latgalē rīkojām nākamo izstādi. Mani tekstildarbi papildināja viņa fotogrāfijas vai arī otrādi - Kārļa iemūžinātie mirkļi un noskaņas bagātināja manus darbus. Šī kopējā izstāde vēl ceļo pa Lietuvu, šķiet, ka iestrēgusi Kretingā. Darbi noņemti, jābrauc tiem pakaļ. 2007.gadā rīkoju savu pirmo personālizstādi Ziedēšana mākslas salonā Pārogre," saka Linda. Daudzi noteikti ir pamanījuši, ka no galvaspilsētas tuvajā Ogrē izstādes rīko ne tikai Vēstures un mākslas muzejā, bet arī mākslas salonā Pārogre. Ideja par šā salona izveidi radās Lindas tētim. Doma pavisam vienkārša: tie, kuri nāks iepirkties, lai barotu savu miesu, varētu apmeklēt salonu, aplūkot izstādes un iegādāties kādu mākslas darbu, lai priecētu savu dvēseli. Ar Lindas tēvu Staņislavu Kārlim bijis labs kontakts no pirmās reizes, kad iepazinušies. „Šķiet, ka viņš mani uzreiz pieņēma, neskatoties uz 13 gadu starpību starp mani un Lindu," saka Kārlis. Te vietā piebilst, ka Lindas tētis par znotu ir tikai 10 (!) gadus vecāks. Tēvi parasti kritiski nopēta un apsver, kāds ir vīrietis, kuram varētu uzticēt savu meitu. Līdzīgi arī mammām. Vai topošais znots būs labs un iejūtīgs pret manu lolojumu? „Tas, manuprāt, atkarīgs no tā, cik ļoti mammas vai tēvi uzticas savai meitai. Mani vecāki man pilnīgi uzticējās šajā jautājumā," saka Linda.
„Attiecībā uz Lindu, mana mamma (eksprezidente Vaira Vīķe - Freiberga - aut.) sākumā neteica neko. Nezināju, vai viņai patīk mana iemīļotā draudzene. Pēc pirmās tikšanās reizes Linda man atzinās, ka viņai šķitis - mamma uz viņu pētoši skatījusies. Tagad varam priecāties par to, ka mani vecāki abi ļoti mīl Lindu un viņu pieņem gluži kā savu meitu. Mēs ar Lindu diezgan ilgi draudzējāmies gandrīz sešus gadus, pirms salaulājāmies," saka Kārlis. „Esam daudz kopā ceļojuši, piedzīvojuši dažādus apstākļus un situācijas, nakšņojuši zem klajas debess. Kalnos kopā neesam kāpuši, es ar to neaizraujos, bet Kārlis gan," saka Linda. „Sākām ceļot kopā ar Kārli jau drīz pēc tam, kad pirmo reizi sastapāmies. Tas mums palīdzēja padziļināti vienam otru iepazīt. Sapratām, ka esam piemēroti un ka vēlamies viens otru pavadīt arī pa turpmāko dzīves ceļu. Laikam abi ar Kārli sirdī esam svētceļotāji. Dievs ir visa sākums un beigas, no Viņa mēs esam nākuši un pie Viņa atgriezīsimies. Ja pieņemam to kā faktu, tad būtībā visa dzīve sanāk, kā svētceļojums uz Tēva mājām. Ceļojot pa citām zemēm, pamanām, cik radība ir daudzveidīga. Tajā pašā laikā cilvēkiem visā pasaulē ir vienas un tās pašas ilgas pēc mīlestības, sapratnes un piepildījuma, lai kāda būtu viņu ādas krāsu un ticība," saka Linda. „Mums galus vēl izdodas savilkt kopā, bet ir sāpīgi dzirdēt par tiem, kuriem tik pēkšņi apcirptas algas un pensijas un kuri zaudējuši darbu. Lai Dievs sniedz mierinājumu šajā grūtajā posmā un palīdz pārvarēt visas grūtības," saka Kārlis.
Visu rakstu lasiet 11.septembra Patieso Stāstu izdevumā.