Balss kā Dieva dota dāvana

Nacionālās operas solists, viens no "Trīs tenoriem" Guntars Ruņģis pašlaik nesūdzas par tukšo periodu mākslinieciskajā darbībā.

Būs tenoru koncerts 16. augustā Jūrmalā "Ja tu man esi", bet pēc tam trijotne kopā ar komponistu Juri Kulakovu dosies pusotru mēnesi garā koncertturnejā pa Ameriku, ko mūziķi jau pamatīgi iepazinuši iepriekšējās viesošanās reizēs. "Tas ir jocīgi, bet tad, kad ir daudz piedāvājumu operā, visiem tenoriem un citviet, darba kļūst arvien vairāk. Kad kādā brīdī atsakos no koncertiem, pēkšņi iestājas mierīgs periods, un tad atkal darbi sāk griezties kā vāveres ritenī," stāsta Guntars Ruņģis.

Viņš neslēpj, ka gatavošanās koncertam Jūrmalā paņem daudz enerģijas. Pirmajā koncerta daļā skanēs latviešu tautasdziesmas Jura Kulakova apdarē, bet otrā daļa tiek veidota ar vairākiem pārsteigumiem. "Dziedāsim popmūzikas dziesmas, Zigmāra Liepiņa dziesmu Ja tu man esi no izrādes Adata, arī Ainara Mielava Tu saviļņoji mani. Pašiem tas būs interesants eksperiments, taču zināmā mērā arī liels risks, jo šādu programmu veidojam pirmoreiz. Ideja radās jau pirms astoņiem gadiem, taču tagad sapratām, ka ir īstais laiks, lai to realizētu," stāsta tenors. "Dzintaru koncertzāles valdes priekšsēdētājs Andrejs Kondratjuks vēlējās, lai šis koncerts ir latvisks. Tā arī būs. Parasti dziedam spāņu, angļu, itāļu valodā."

Pa rādīto ceļu

Šogad rit divpadsmitais gads, kopš savu darbību uzsāka Trīs tenori. "Šajā laikā ir bijuši dažādi periodi, reizēm – liels pacēlums. Mums patīk dziedāt, bet galvenais – lai tas, ko mēs darām, patīk cilvēkiem. Visur, kur vien esam bijuši, tiekam ļoti lutināti ar aplausiem un klausītāju mīlestību." Guntars uzskata, ka trijotnei tik ilgi noturēties kopā izdevies ar augstāko spēku labvēlību un pašu iniciatīvu. Tas attiecas arī uz mūziķa balsi. "Ja šāds ceļš tiek rādīts, tad pa to ir jāiet," uzskata mākslinieks. "Cilvēkus var iepazīt, ejot gadiem. Kad jādodas garākā izbraucienā, kā tas būs, arī dodoties uz Ameriku, tas ir līdzīgi kā realitātes šovos. Slēgtā vidē esot, atklājas cilvēku raksturi, to īpatnības un asumi. Tad ir jāmācās sadzīvot, jāzina, kāda otram ir sāpīga vieta un ka nedrīkst viņu speciāli tracināt," Trīs tenoru pastāvēšanas nianses atklāj Guntars. No Naura viņš esot mācījies būt apdomīgam un piesardzīgam, jo pats tāds agrāk neesot bijis. Savukārt no Miervalda pilnīgi pretējo – riskēt un pieņemt izaicinājumus. "Man patīk gan eksperimentēt, gan reizēm būt mierīgam, gan arī līdzsvarot mūsu kolektīva gaisotni. Citreiz to izdara mani kolēģi."

Redz spožo pusi

G. Ruņģis uzskata, ka tenora uzdevums ir dziedāt tā, lai dvēsele skan, iepriecināt cilvēkus. "Man vissvarīgākais – vispirms ir saikne ar augstākiem spēkiem, un pēc tam caur to dot klausītājiem. Ne vienmēr tas izdodas, jo vienā dienā balss skan pati no sevis, otrā var darīt nez ko, bet tā neskan. Tenora balss ir ļoti smalks instruments, tāds pats, kāds vajadzīgs juveliera darbā. Tajā pašā laikā tas ir fiziski smags un nogurdinošs darbs." Guntars apstiprina, ka koncertturneju dēļ nenoliedzami cieš arī ģimene, kurai jāpierod, ka viņš ir mākslinieks un ka viņš mājās arī dzied. "Cilvēki parasti redz mākslinieka dzīves spožo pusi – ziedus un aplausus, nevis darbu, mēģinājumu procesu."

Guntaram nekad nav bijusi doma kardināli mainīt savu dzīvi. "Ar mūziku nodarbojos kopš 14 gadu vecuma. Sākumā, protams, spēlēju ballēs Madonas pusē. Mūzika ir mans aicinājums," pamato tenors. Guntars neslēpj, ka reizēm kā visiem mūziķiem arī viņam piezogas šaubas par to, ko viņš dara. Tomēr saviem spēkiem vienmēr tic. "

Visu rakstu lasiet 11. augusta izdevumā

Svarīgākais