Šogad svētkos, iespējams, Jānim un pārējiem grupas mūziķiem pēc ilgāka laika nebūs jāspēlē, tāpēc viņš ar ģimeni dosies ciemos uz Salacgrīvu.
Pirms vasaras saulgriežiem Jānis stāsta par savām dziesmām, jūru un to, kāpēc viņš devās uz Angliju, lai atpūstos no muzicēšanas.
Parasti citus gadus grupas Roja vadītājs un solists Jānis Kalniņš tāpat kā vairākums mūziķu Līgosvētkos un Jāņos bija aizņemti ar citiem pienākumiem, nevis svētku svinēšanu. "Esmu pieradis. Nezinu, ko nozīmē svētkos citu darīt, nevis muzicēt. Protams, muzicēšana jau nav nekas tāls no svētku svinēšanas, un no cilvēka paša ir atkarīgs, kādu svētku sajūtu viņš rada," stāsta Jānis Kalniņš, kura vadītā grupa lielu popularitāti šlāgerdziesmu aptaujā ieguva ar dziesmu Kamenes deja. Jaunajā grupas albumā, kas iznāks šovasar, tā būs tituldziesma.
Kad Jānis mācījies 1. klasē, uz skolu atnākusi pārstāve no mūzikas skolas un aģitējusi bērnus uz muzikālās izglītības mācību iestādi. "Ģimenes draugu ģimenē viens puisis spēlēja mežragu, un es no viņa ietekmējos. Mamma nezināja, ka pieteicos mūzikas skolā, un sākumā nebija apmierināta ar manu izvēli," atceras Rojas mūziķis. Viņš izvēlējies apgūt trompetes spēli. Paralēli mūzikai nodarbojies ar sportu. "Kad absolvēju pamatskolu, man nebija īsti skaidrs, ko darīt tālāk – izvēlēties mūziku vai sportu. Bija interesants piedāvājums – eksāmenus pēc 8. klases varētu nekārtot, bet doties uz treniņnometni. Mani pierunāja, ka mūzika var iet līdzi jebkuram vecumam, bet sports ir īslaicīga nodarbošanās. Tāpēc iestājos J. Mediņa mūzikas vidusskolā, bet finālā pabeidzu mūzikas vidusskolu Ventspilī."
Armija vai mūzika?
Muzikālās gaitas Jānis turpināja arī Latvijas armijā – viņš spēlēja orķestrī. Par aktīvu darbību tika iecelts par karavīru kluba priekšnieku. Kad dienestu bija beidzis, turpināja militārās gaitas virsdienestā. "Kad nomainījās vadība, kluba priekšnieka amatu zaudēju un aizgāju par rotas komandiera vietnieku, psihologu – audzinātāju. Pēc tam divus mēnešus atvaļinājuma laikā nezināmu iemeslu dēļ mani ar virsseržanta pakāpi ielika par pulka komandiera vietnieku. Visi kolēģi brīnījās par šādu nebijušu gadījumu armijas vēsturē – kā esmu iecelts lielā amatā. Man arī tas bija pārsteigums, par kuru sākumā nemaz nebiju tik priecīgs. Daži uz mani skatījās šķībi, taču es darīju savu darbu, un mani tas īpaši nesatrauca," atzīst Jānis. Protams, viņš varēja veidot karjeru militārajā jomā, iestāties Aizsardzības akadēmijā, bet mūziķim tā nebija sirdij tuva lieta. "Rīgā iepazinos ar savu sievu Gundegu. Viņu, rīdzinieci, aizvedu dzīvot uz Roju. Kopā esam jau 14 gadu. Lēnām sāku nodarboties ar muzicēšanu un paralēli strādāju bārā par bārmeni."
Pamazām Jāņa ikdiena kļuva cieši saistīta tikai ar mūziku – viņš spēlēja dažādos pasākumos. 1998. gadā Jānis satika kursabiedru Ivaru Makstenieku, tagad grupas Otra puse dalībnieku, kuram Rīgā bija sava studija. "Viņš aranžēja manas dziesmas, un 1998. gadā izdevu pirmo albumu Laiks mīlēt. Tas bija liels uzrāviens. Ar Ivaru mūsu ceļi šķīrās, bet es sāku strādāt kopā ar mūziķiem no Rojas – Modri un Ingu Sproģiem." 2000. gadā iznāca otrs albums Tavs smaids, bet pēc trim gadiem sākās pārmaiņu laiks. Grupas līderis nolēma, ka jāveido jauns sastāvs un jāizmanto akustiskie instrumenti. 2005. gadā jaunveidotais kolektīvs izdeva albumu Mazliet no vēja. Ar nelielām izmaiņām sastāvā grupa darbojas joprojām – pērn tika nosvinēta Rojas desmit gadu jubileja.
Visu rakstu lasiet 16. jūnija izdevumā