Lilita Danilāne – psiholoģe konsultante, psiholoģijas zinātņu maģistre un personības attīstības centra Alter ego vadītāja, kura savā darbā līdz ar citām metodēm izmanto arī pasaku terapiju.
Viņa teic, ka pasaku terapija, kuras galvenais instruments ir metaforas izmantošana, ir ļoti laba metode, lai ieskatītos cilvēka dvēselē. Sacerot, stāstot un izspēlējot savu pasaku – runājot ar metaforas palīdzību, cilvēks nejūt, ka patiesībā pasaka ir par viņu pašu un viņa dzīvi, lai cik fantastiski tāls no realitātes liktos sižets.
Vai der jebkāda pasaka?
– Savā darbā iekļauju tikai brīnumu pasakas, jo brīnums ir tas, kas pasaku padara par pasaku vispārpieņemtajā nozīmē. Saturs var būt ļoti dažāds, bet jāievēro tradicionālās brīnumu pasakas struktūra, kas nav mainījusies gadu tūkstošos.
Mums ir ārkārtīgi svarīgi, kāds ir pasakas nosaukums, kas ir galvenais varonis, vai šis galvenais varonis iet laimi meklēt vai kādu glābt. Ļoti būtiski pasakas struktūrā bez galvenā varoņa ir vēl citi tēli – dāvinātājs, ļaunais, dažādi palīgi. Pasakai noteikti jābūt par to, kā mēs kaut ko darām un uzveicam. Beigās noteikti ir kauja, un jūs jau zināt, ka visas pasakas beidzas laimīgi.
Kāpēc terapijā ir vajadzīga šī pasaka?
– Lai cilvēks varētu atklāt savus iekšējos resursus, ieraudzīt to, kas viņā sākotnēji jau ir, bet ko pašam kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevies saskatīt, vai arī to, kas ir vienkārši piemirsies. Tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem pasaku terapijā. Pasakā izmanto maģisko spēku, lai notiktu brīnums. Tagadnē to sauc par situāciju, vēl es mēdzu teikt, ka tas ir notikums, jo mēs visai bieži arī pasakās atspoguļojam tos notikumus, kas mums ir ļoti saistoši dzīvē vai kas mūs uzrunā. Tas notiek absolūti neapzināti, strādā zemapziņa. Lielākoties cilvēki domā, ka uzrakstītajai pasakai nav nekāda sakara ar viņu konkrēto dzīves situāciju. Bet terapijas gaitā šī pasaka ir arī jāizspēlē, un tad izrādās, ka viņš galu galā to visu ir uzrakstījis par savu dzīvi, tieši par savu konkrēto situāciju – tad nudien ir ļoti liels izbrīns, jo ir noticis brīnums un tu sāc ticēt brīnumiem. Brīnumam ir spēks, un katram brīnumam ir konkrēta jēga. Dzīvē mēs nereti esam kaut kur iestrēguši, kaut kam netiekam pāri, mums priekšā ir barjera. Ļoti bieži tā notiek arī pasakās, piemēram, alai priekšā aizveļas milzīgs akmens vai burvis ir kaut ko nobūris un galvenajam varonim jādomā, ko nu darīt. Viņam ļoti bieži nāk talkā kaut kādi palīgi, piemēram, rūķi, meža zvēri vai putni. Nav tik svarīgi, tieši kādi ir pasakas sižeta pavērsieni, bet svarīgi ir, vai cilvēks tajā brīdī šos resursus pasakā pats atrod vai viņam pasaka šeit tad arī ir izbeigusies, apstājusies. Un tad mēs strādājam, lai cilvēks saprastu, ka ir iespējams ar palīgiem, ar savu darbību atklāt, kur slēpjas brīnums, kāpēc ir noticis tā, ka akmens ir noburts vai varoņa ceļā radušies kādi citi šķēršļi. Bez pašiem brīnumiem svarīgi vēl ir personāži, kas darbojas pasakā, jo arī tiem ir kaut kāda noteikta, konkrēta jēga. Piemēram, izplatīts personāžs ir dāvinātājs – tas, kurš varonim dāvina brīnumieročus. Pasakās viņš bieži parādīts kā pavisam necils tēls. Nereti ir viens tēls, kurš kaut ko dara, un otrs, kurš neko nedara, piemēram, Maija un Paija, bārenīte un mātesmeita. Ļoti svarīgi, ka galvenajam varonim ir jābūt darbībā. Un pasaka ir tas instruments, kas parāda, vai viņš darbojas vai ne. Dažreiz it kā cilvēks uzraksta pasaku līdz beigām, bet neredz, kur sākas un kur beidzas darbība. Viņam liekas, ka varonis ir aizgājis līdz galam, bet beigās sanāk, ka nevis viņš pats ir aizgājis, bet gan palīgs vai dāvinātājs visu nokārtojis tā, kā mūsu varonim vajag.
Un ja nu tas ir pasīvs varonis – kā princese stikla kalnā?
– Dzīvē ļoti bieži mēdz gadīties, ka mums ir problēma, bet mūsu problēmu atrisina kāds cits, vai arī mēs vienkārši esam tik bezpalīdzīgi, ka ļaujam to darīt kādam citam. Bet cilvēkam jāsaprot, ka viņam daudz jādara pašam, lai būtu laimīgs. Visas šīs pozīcijas atspoguļojas arī terapijā uzrakstītajās pasakās. Cilvēks to ierauga un saka: "Es taču tā nemaz nerakstīju, es pavisam citādi domāju..." Daudzi mēģina aizmukt no patiesības, mēģina izdomāt pasaku nevis sev, bet terapeitam, to uzrakstīt it kā gudrāk. Bet es esmu allaž teikusi cilvēkiem, lai viņi absolūti nepūlas rakstīt pasaku man vai kādam citam, jo no sevis šajā pasakā nevar aizmukt. Pasakā ir ietērpta cilvēka dvēsele, un, ieraugot galvenā varoņa īpašības, viņam ir iespēja ar savu dvēseli saskatīties un iepazīties.
Vai visi spēj pieņemt redzēto?
– Reizēm ir ļoti liela pretreakcija. Katram patīk sevi izskaistināt un gribas, lai dzīvē viss notiek ātri un bez pūlēm. Pasakā tas uzreiz ir redzams: varonis stāv, bet dara un domā kāds cits, kaut kas notiek, un viņš nesaprot, kas tas ir. Tur ir ļoti intensīvs iekšējais dialogs, galvenā varoņa saruna ar pārējiem personāžiem. Un kad visbeidzot klients tiešām izspēlē savu pasaku, tad saka: "Bet kā tas tā var būt? Es taču absolūti nebiju domājis rakstīt kaut ko tādu, bet ir sanācis tā, kā man ir tieši patlaban." Viņš velk paralēles starp reālo dzīves situāciju un metaforu, starp to, ko viņš ir izdzīvojis ar savas pasakas varoņiem, un to, ko varbūt pat ir speciāli slēpis, maskējis ar kaut kādiem tēliem, lai neatpazīst. Kā jau teicu, no sevis tiešām pasakā nevar aizmukt. Pasaka ir iespēja pārnest klienta problēmu metaforiskā līmenī, kas slēpj sevī daudz jaunu atklājumu.
Un ko šie atklājumi dod?
– Tas nozīmē arī lielus resursus. Jebkurā konsultēšanā cilvēks nāk, lai atklātu sevī kaut kādus resursus. Cēlonis, kāpēc tie nav bijuši atklāti agrāk, parasti ir emocijas, kas šos resursus bloķē. Un, kamēr cilvēks nav izdzīvojis šīs emocijas, viņam pašam ļoti grūti tikt skaidrībā – kas tas ir, ko es varētu mainīt? Tāpēc jau terapeits ir, lai palīdzētu atbrīvoties. Cilvēka dvēsele ir ļoti bagāta, mēs nesam līdzi ne tikai savu, bet arī citu cilvēku informāciju, kas mums ir dzīvojuši apkārt. Pasaka atklāj, ko mums visi šie ļaudis nozīmē, un tas viss tiek uztverts neapzinātā līmenī, atkal caur citiem tēliem. Cilvēks visu to ietērpj pasakā, nāk uz pasaku terapiju un, protams, domā, ka viņam ir pati skaistākā un jaukākā pasaka, un nemaz nenojauš, ka viņš izdzīvo kaut kādu sev svarīgu notikumu, atklāj sev svarīgus resursus. Viņš iegūst situācijas izpratni, izdzīvojot šo pasaku – pasaka ir jāizdzīvo, jo ar uzrakstīšanu vien ir par maz. Kamēr savu pasaku neizspēlē, cilvēks nemaz nesaprot, kāda tajā ir darbība un vai šī darbība vispār ir.
Vai pasaku terapija der visiem, arī ļoti nopietniem, cienīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem, kam tā varētu likties tāda niekošanās?
– Der pilnīgi visiem. Taču es vienmēr klientam jautāju, vai viņš vispār tic pasakām, vai viņam dzīvē brīnumi vispār notiek. Ja viņš saka, ka brīnumu nav, viņš pasakas nekad nav lasījis un viņam tās nav lasītas arī priekšā, tas nozīmē, ka viņš nav izdzīvojis ļoti daudz šādu stāstu un noteikti ies grūti ar rakstīšanu. Un visbiežāk, ja klienta nostāja pret pasaku terapiju ir ārkārtīgi noliedzoša, tad nav vajadzības viņam to uzspiest, mēs piedāvājam kādu citu iespēju. Tas, ka pasaku terapiju cilvēki sākumā neuztver īsti nopietni, savā ziņā nāk par labu. Pasakas raksta gandrīz visi, kuriem es esmu to piedāvājusi, un daļa tikai tāpēc vien, ka viņiem ļoti interesē, nu ko tad psihologs ar to pasaku izdarīs, tas taču ir smieklīgi! Neviens sākumā netic, ka tur tiešām kaut kas apslēpts un ka pasaka kaut ko izskaidros.
Visu rakstu lasiet9. jūnija izdevumā