Kino kritiķes un reklāmas speciālistes Žanetes Aščukas un filmu producenta Bruno Aščuka laulības stāžs ir jau trīsdesmit gadu.
Pa šo laiku izaudzināti trīs bērni un sagaidīti četri mazbērni. Pirms trim gadiem viņi izšķīrās par ļoti nopietnu un atbildīgu soli – Žanete un Bruno paņēma aizbildnībā piecarpus gadus vecu zēnu, kurš saviem bioloģiskajiem vecākiem šķita lieks un nevajadzīgs.
"Viss sākās vienos Ziemassvētkos. Mēs ar vecāko meitu Agnesi, sarūpējušas dāvanas, aizbraucām uz vienu no Rīgas bērnunamiem Āgenskalnā. Protams, mazie salipa mums apkārt, rādīja, ko māk – dejoja, dziedāja, meta kūleņus, ritentiņus un pat salto. Tikai viens sīks puisītis apsēdās man cieši blakus ar dzejoļu grāmatiņu rokās un lūdza, lai es viņam palasu dzejolīšus. Šis lūgums aizķēra kādu manas sirds stīgu, jo pati biju uzaugusi ar Raiņa dzeju. Pienākušais puisītis man šķita neparastāks par pārējiem bērniem. Mēs sākām braukt pie viņa ciemos uz bērnunamu, nedēļu nogalēs vest uz savām mājām, jo Andrim nebija neviena tuvinieka, kas par viņu izrādītu interesi. Sapratām, ka bērnunama bērniem ne jau tās konfektes vai rotaļlietas ir vajadzīgas, bet uzmanība, mīlestība un iespēja. Jo katrs cilvēks grib justies īpašs. Pēc kāda liktenīga gadījuma izšķīrāmies Andrīti paņemt aizbildnībā.
Kad viņš pie mums ciemojās nedēļu nogalēs, bieži vien pie mums bija arī mazbērni. Tad visi kopā kaut kur devāmies – slēpot, braukt ar ragaviņām vai tāpat pastaigāties. Ja mēs būtu bijuši ar vīru divi vien, zēnam būtu grūtāk adaptēties mūsu ģimenē, taču mazbērni ir Andrīša vecumā, bija šī tiešā komunikācija, tāpēc zēns daudz ātrāk aptvēra gan jaunas rotaļas, gan savstarpējo attiecību nianses.
Svētdienas vakarā līdz astoņiem man viņš bija jāaizved atpakaļ uz bērnunamu. Vienudien es atjēdzos tikai pusastoņos un iesaucos: "Vai, Andris taču jāved uz bērnunamu!" To izdzirdējis, puisēns pazuda. Bija paslēpies koridorā stūrītī un rūgti raudāja. Kad jautāju, kas viņam kaiš, Andris sāpju pilnā balsī vaicāja: "Kāpēc man jābrauc prom? Kāpēc es nevaru atstāties?" Bruno tad teica, ka mēs nedrīkstam tā vairs turpināt, ka ir jāpieņem lēmums, vai mēs bērnu ņemam aizbildnībā vai ne. Izšķīrāmies par jā. Vēlāk no Andrīša dzirdējām šādus vārdus: "Es gaidīju simts tūkstoš reižu, kad kāds atnāks man pakaļ."
Daudzās sarunās ar bērnunama darbiniekiem un sociālo pedagoģi Ilzi Vīganti es guvu lielāku izpratni par to, ko nozīmē uzņemties rūpes par bērnu, kurš savā neilgajā mūžā piedzīvojis ne vienu vien dvēseles un fizisku traumu. Jārēķinās arī ar to, ka bioloģisko vecāku bezatbildība mazulim mantojumā nodod veselības problēmas, kas vēl ilgi nāk līdzi. Tas ir uzmanības deficīta sindroms, garīga atpalicība vai citas diagnozes. Kad ar viņu satikāmies pirmoreiz, puisītim bija piecarpus gadu, bet nu jau Andris mācās otrajā klasē. Tā ir liela slodze mums visiem – man, Bruno un arī Andrītim, jo viņš cieš no uzmanības deficīta sindroma. Kad jāgatavo mājasdarbi, ir jāmobilizējas mums visiem.
Protams, ceļā ir daudz un dažādu grūtību, taču tās ir pārvaramas. Mēs gribam izaudzināt labu cilvēku.
Visu rakstu lasiet 5. maija izdevumā