"Dīvaini, bet manas bērnības mājīgākās atmiņas saistās ar vēlu vakaru, ziemas aukstām zvaigžņotām debesīm, sasaluša siena smaržu un skaņām, kas ceļas uz augšu no kūts, kas pilnum pilna ar visraibākajām dzīvībām. Ar mieru un drošību," stāsta Anna Putniņa.
Viņa uzskata, ka ir mājas cilvēks. "Brīžiem liekas savādi, ka esmu izvēlējusies tik publisku profesiju, bet tas laikam ir saistīts ar iespēju šajā profesijā mūžīgi mainīties. Mēģinājumu process jau nav publisks, tur esmu kopā ar saviem kolēģiem, ar cilvēkiem, kuriem uzticos. Savukārt izrādēs esmu viena pret vienu ar skatītāju." Aktrisei mājas ir tā sala, kurā viņa var būt tāda, kāda ir patiesībā, kurā viņu saprot un pieņem. "Tā ir arī vieta, kurā vienkārši var paklusēt." Annai bijis daudz mājvietu, īpaši tajā laikā, kad dzīvoja un mācījās Liepājā. Tad gandrīz katru gadu dzīvojusi citās. "Bet manas mājas ir tās, kurās dzīvoju šobrīd, kuras esmu pati izveidojusi. Un mūsu lauki. Pie vecākiem dzīvojot, tas bija citādi, tās bija vecāku mājas, mammas un tēta. Man vienmēr bija svarīga apziņa, ka tas ir manis radīts." A. Putniņai ir būtiskas dažas lietas, kurām ir ļoti pieķērusies, kaut gan pati zina, ka tas nav labi. Tās dod mājas smaržu. "Lai gan pēc pieredzes zinu: ja vajag, varu visu sākt no nulles. No liekām mantām atbrīvojos viegli, pareizāk – cenšos tās neiekrāt."
Viņa vērtē, ka it nemaz nav pedantiska. "Ļoti svarīga man ir mājas tīrība. Ģenerāltīrīšanām nepietiek spēka, tāpēc cenšos pa druskai, pa lietiņai, vietiņai. Man visā vajag rast prieku, lai darbs veiktos. Īpaši tas attiecas uz ēdiena gatavošanu. Vajag zināt, ka kādam tas sagādās prieku, jo gatavot tikai tādēļ, lai nomāktu izsalkumu, – nē! Tad labāk uzvāru tikai rīsus..." Anna pieder pie cilvēkiem, kuriem ir žēl tērēt naudu mājoklim, bet, no otras puses, apzinās, ka tās ir svarīgas, lai būtu omulīgi un mājīgi. "Bet, ja naudas nepietiek, zinu, ka visu var atrisināt un izdomāt. Pēdējais, ko iegādājāmies, bija ekonomiskās spuldzes viesistabai," atklāj Anna.
Visu rakstu lasiet 5. maija izdevumā