Aktieris Uldis Siliņš: Apzinoties māju, tu apzinies arī sevi
 

Jaunais aktieris Uldis Siliņš vēl nav piederīgs nevienam teātrim. Vienā iestudējumā piedalījies Dailes teātrī, un nu jau būs trīs darbi Nacionālajā teātrī. Bet pašlaik visvairāk rūpju tiek veltīts ģimenei, kurā drīz gaidāms pieaugums.

Uldis nāk no Birzgales pagasta Ķeguma novadā, kas agrāk bija Ogres rajons. «Manas mājas ir pāri Ķeguma HES, mežā iekšā. Kādreiz tas bija lauku kolhoza centrs, tagad tur ir daudzstāvu mājas un privātmājas. Mēs dzīvojām daudzstāvu namā,» stāsta jaunais aktieris un priecājas, ka tur ir skaisti cilvēki, skaista vide, ka arī attīstīta kultūrvide. Mazā miestiņā ir amatierteātris, deju kolektīvi, sieviešu koris, bērnu koris, ansambļi, mūzikas skola, pamatskola ar jaunu sporta zāli, bērnudārzs, pat muzejs.

Mešanās iekšā nezināmajā

«Kad Birzgalē jau mācījos pēdējās klasēs, sāku dziedāt Ogres skolotāju kamerkorī, kura diriģente ir Ilze Kūle. Ilzes māsa un viņa pati strādāja Rīgas Doma kora skolā, un Ilze mani iedrošināja pamēģināt stāties Rīgas Doma kora skolā – izdosies, neizdosies, potenciāls ir. Domāju, ka tas nav iespējams, bet iestājos. Mācoties otrajā kursā, klavieru pasniedzējas Aritas Orravas uzaicināts, piedalījos mūziklā «Vestsaidas stāsts», kas tika uzvests Ķīpsalā. Spēlēju Mazuļa Džona lomu. Tur piedalījās arī pieredzējuši aktieri. Enerģija man bija, un kolēģi mani uzmundrināja stāties aktieros. Es domāju: kāpēc ne?» atminas jaunais skatuves mākslinieks. Tieši Rīgas Doma skolā izkristalizējusies doma, ka pats nevēlas iet tālāk mūzikas jomā un arī pedagoģijā ne. «Doma kora skolā es mācījos par kormeistaru. Kļūt par aktieri bija liels mērķis, un es tam pamatīgi gatavojos. Domāju: ja man neizdosies, iešu uz Sporta akadēmiju. Mans tētis arī ir treneris.»

Studijas Kultūras akadēmijā uzsākuši 15 aktieri, bet līdz galam izturējuši 12. «Studiju laiks bija neaizmirstams, tas bija liels pagrieziens manā dzīvē. Kā mešanās iekšā nezināmajā – tajā, ko es nekad nebiju darījis. Domāju, ka nekad tā nedarīšu, bet tagad tas notiek,» pasmaida aktieris. «Maksimāli mēģināju darīt to, kas ir ārpus komforta zonas. Naktīs nebraucu mājās, klaiņoju un paliku pie draugiem! Un tā dienu no dienas, tas dod lielu brīvību. Es nedzīvoju kojās, man vienmēr ir bijis, kur palikt.»

Pirmā Ulda izrāde vēl studiju laikā bija Dailes teātrī – Petra Zelenkas luga «Vau!» pie režisora Mihaila Gruzdova. «Tās ir mūsdienas, postpadomju cilvēks ir dzīvojis tajā laikā un tagad dzīvo mūsdienās. Viņam ir apmēram 50 gadi, un kādā rītā viņš pamostas kā bezdarbnieks. Viņš lieto alkoholu, viņam ir problēmas sirdslietās. Rodas jautājums – kā dzīvot? Kā būt laimīgam? Bija kaut kāda sistēma, kurā viņš dzīvojis, vērtības, kam ticējis, un tagad viņš ir iemests pavisam citā vērtību sistēmā, kur neviens priekšā nesaka, ko darīt, kā darīt, tikai baro ar pārsātinātu informāciju. Šis cilvēks ir panikā,» sižetu ieskicē aktieris.

Pēc Kultūras akadēmijas beigšanas kursu piemeklējis līdzīgs liktenis. «Mēs bijām bezdarbnieku kurss, jo neesam piesaistīti nevienam teātrim. Šobrīd ir aktieru pārprodukcija. Neesmu Nacionālajā teātrī štatā, bet strādāju atsevišķos projektos.»

Pirmā sadarbība Nacionālajā teātrī Uldim bijusi ar režisoru Valdi Lūriņu izrādē Žilbinoši!. «Izrāde ir par leģendāru dziedātāju Florenci Forsteri Dženkinsu, darbība risinās 1944. gadā, kad notika viņas karjeras skandalozākais koncerts slavenajā Carnegie Hall. Dženkinsa dziedāja slikti, bet mantojumā bija saņēmusi tik daudz naudas, ka varēja dziedāt, kur vien vēlas,» stāsta Uldis, kas izrādē spēlē Kosmu Makmūnu, Dženkinsas koncertmeistaru, pianistu. «Man šis darbs patīk, jo darbs nav par cilvēku, kas neprot dziedāt un visiem krīt uz nerviem, bet par jebkura cilvēka vēlmi sasniegt savu sapni. Man uz skatuves jāspēlē klavieres, esmu beidzis bērnu mūzikas skolu, kur mācījos pie savas mammas Sandras Siliņas. Arī Rīgas Doma kora skolā aizrāvos ar klavierspēli. Izrādē spēlēju – sākot ar Šopenu un beidzot ar tā laika populāro mūziku,» palepojas skatuves mākslinieks un atklāj, ka drīz Indras Rogas režijā sāksies mēģinājumi izrādei Kabarē, kam pirmizrāde būs 3. un 4. jūnijā. Uldis tur dublēsies ar Aināru Ančevski divās lomās – galvenajā vīriešu lomā – Klifords Bredšovs – un mazākā lomiņā – Hans.

«Vēl es Nacionālajā teātrī tēloju Jūtu tektonikā, kur man jāspēlē akordeons. Pirms tam šo mūzikas instrumentu nebiju turējis rokās. Man patīk kā skan ērģeles. Kad strādāju Jāņa baznīcā par kormeistaru, dievkalpojumos skanēja ērģeles. Akordeons jau ir tādas mazas ērģelītes. Mēs tur kopā esam seši aktieri, kas muzicē,» atklāj Uldis, priecājoties, ka apgūtās prasmes noder.

Mazulītim – Mocarta mūzika

«Man patīk klasiskā mūzika, bet šlāgerus gan es nesaprotu. Patīk Šopens. Patīk romantiska mūzika. Interesē elektronika, bet tajā pašā laikā mūzikā meklēju dvēseli. Patīk atsevišķi skaņdarbi, kur es jūtu, ka kaut kas ar mani notiek. Tas īstenībā ir vienīgais kritērijs,» stāsta aktieris un atklāj, ka ikdienā, kad jāgatavojas izrādei, vispār neklausās mūziku. «Mēs ar manu mīļo sieviņu Lauru Siliņu nopirkām Mocarta mūzikas disku, kas domāts tieši jaunajām māmiņām. Uzliekam un abi aizmiegam.»

Aprīļa beigās Siliņu ģimenē gaidāma atvasīte. Tālab šogad aktieris nolēmis «nostāties uz savām kājām». «Studiju laikā nebija iespējams paralēli strādāt, nebija arī stipendijas. Jaunieši saka: dzīvot vecākiem uz kakla. Tagad es esmu sācis strādāt, bet ar to, ko saņemu par projektiem, par izrādēm, ar to nepietiek dzīvei. Vajag piepelnīšanos. Pašlaik ar nodrošinājumu viss ir kārtībā, bet šis ir pirmais gads – vēl remonts mājās un vide ap mums nav nostabilizējusies. Ar to, kas teātrī nopelnīts, ar to nepietiks – vismaz es tā domāju,» spriež aktieris un kā nenovērtējamu pieredzi un arī peļņas avotu nosauc pasākumu vadīšanu, muzicēšanu ballītēs. Aktieris ierunājis arī lomu bērnu filmā Ledus sirds. «Radio bija Aspazijas un Raiņa vēstules: es lasīju Raiņa vēstules, mana sieva – Aspazijas vēstules. Tas bija skaisti un interesanti.» Vaicāts, vai ikdienā sanāk daudz lasīt, aktieris atzīst, ka cenšas. Viņam nav mīļāko rakstnieku, bet pašlaik viņš lasot Latviešu zelta noveles.

Grib būt piederīgs Nacionālajam

«Es cenšos būt labs pret cilvēkiem. Es domāju, ka man ir paveicies, jo apkārt ir daudz labu cilvēku, no kuriem varu just atbalstu, mīlestību un draudzību. Viņu ir tik daudz. Godīgi sakot, es visus gribētu saukt par draugiem. Tie ir kursabiedri, darbabiedri, bijušie klasesbiedri,» teic jaunais aktieris, lai gan neslēpj, ka ir vienpatis. «Nemīlu draugu lokus, nemīlu tusēties – manī vairāk ir ģimeniska apziņa. Man ir trīs brālēni, brālis, un man ir svarīgi viņus ik pa laikam satikt. Citreiz es sev tuvos cilvēkus ataicinu pie sevis. Tā mēs sabraucam, un kontakti nepazūd. Tu ierocies savos darbos, bet tie ir cilvēki, kurus negribētu zaudēt, ar kuriem vēlētos uzturēt kontaktus. Cilvēki, kuriem esi vajadzīgs vai kuri tev vajadzīgi. Mīlestība cilvēka dzīvē ir pats galvenais. Tāpēc, ka viss sākas ar mātes mīlestību, un būtu žēl, ka kaut kādā brīdī mēs to aizmirstu. Mēs ieslēdzamies kaut kādā savā pasaulē, negribam pieņemt palīdzību vai rūpes no vecākiem. Aizejam prom un tikai tad saprotam, ko tas nozīmē. Galvenais ir tas, ka Dievs mūs mīl. Es ticu Dievam. Mājās es lūdzu Dievu,» atklāts ir jaunais aktieris, kurš vienu brīdi pat strādājis Svētā Jāņa baznīcas korī. Šajā baznīcā Uldis arī iesvētīts.

Aktieris teic, ka viņu valdzina atmosfēra Nacionālajā teātrī. «Neteiksim, ka tās ir manas mājas, bet te ir jauki. Draudzīgs kolektīvs, labi cilvēki. Es esmu pieķēris sevi pie domas, ka gribētu te strādāt. Būt aktierim ir grūti, bet interesanti. Nekad nav garlaicīgi. Kamēr tevi pašu profesija interesē, darbs teātrī ir patīkams. Nav tādas teorijas, kā būt uz skatuves. Viss ir darbs ar izjūtām, ar pieredzi.» Aktierim esot arī kāds sapnis. «Kad remonts būs beidzies, es apgulšos dzīvokļa centrā uz grīdas un ieklausīšos, ko tas saka, jo pašlaik jūtos tur kā ciemiņš. Apzinoties māju, tu apzinies arī sevi,» ir pārliecinājies Uldis.