Ja liekas, ka zem zāliena ir zeme, tad tur ir kas vairāk. Mārtiņš Šternbergs ir viens no nedaudzajiem, kurš Latvijā pārstāv grīnkīpera profesiju.
Dabā viņš jūtas kā mājās un savas trīs meitas nosaucis ziedu vārdos, dzied korī, spēlē golfu un slēpo. Pirms 13 gadiem pieņēmis izaicinājumu, kam vēl nebija gatavs, bet tagad to sauc par savu labāko pieredzi.
Bērnība nebija grūta, es uzaugu daudzbērnu ģimenē. Ar ģimeni man paveicies – mamma Maija, tētis Andris, jaunākā māsa un vecākais brālis Kārlis. Tēvu bērnībā redzēju retāk, jo viņš aizrāvās ar zinātni, viņš pēc profesijas fiziķis un joprojām strādā un vada Cietvielu fizikas institūtu. Kad atbrauc ciemos, vienmēr ar viņu mums ir interesantas sarunas. Mamma pēc profesijas ir ķīmiķe un vairāk pievērsa uzmanību bērnu audzināšanai, tāpēc strādāja neilgu laiku. Esmu dzimis Rīgā un šeit dzīvoju līdz vidusskolas beigšanai. Mācījos 2. pagarinātās dienas skolā, un toreiz eksperimentāli tika pārbaudīts, kā bērniem veicas pagarinātajās grupās. Paralēli 5. bērnu mūzikas skolā apguvu spēlēt klarneti. Saldu atmiņu no skolas laika man nav. Bijām ļoti daudz bērnu padomju sistēmas maksimālisma ietvaros. Nebija kā tagad, kad skolotāji zina katru bērnu. Skolas laikā bosiks nebiju, jo labi mācēju saprasties ar cilvēkiem.
Ar ķerru un lāpstu
Pēc pamatskolas iestājos Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Tas ir mammas nopelns, viņa saredzēja manu saikni ar dabu. Zālieni mani ieinteresēja agrā bērnībā. Reiz nācu mājās no skolas, bija ceļa posms, kur aprakta siltumtrase. Tur zāle vienmēr bija zaļa un viss ziedēja. Ar ķerru un lāpstu devos tai pakaļ. Atvedu mājās, pārstādīju pagalmā, un šķita, ka esmu atnesis pavasari. Tad gan nedomāju, ka nākotni saistīšu ar golfu laukumu zāliena iekārtošanu. Tehnikumā iemācījos noderīgu teoriju. Agronomija un agroķīmija – bez tā tagad manā darbā neiztikt, joprojām varu nosaukt visu augu un koku nosaukumus. Gan latviski, gan latīniski. Beidzot skolu, ieguvu daiļdārznieka profesiju. Pēc tehnikuma iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) budžetā ainavu arhitektos. Devos praksē uz Austriju. Ieguvu zināšanas par vīnogu audzēšanu, vīna darīšanu un pārdošanu. Grūti pateikt, kas būtu tagad noderējis vairāk. Golfa laukuma kopšanā gan noteikti noder agronomija.
Ģimenes bizness
Kompozīcija un zīmēšana man nepadodas, protu uzprojektēt vienkāršas lietas. Man ir laba komanda, jo kopā mācījāmies. Arī mana sieva ir ainavu arhitekte un ir daļa no komandas. 2000. gadā kopā ar sievu un brāli nodibinājām ģimenes uzņēmumu Ainavists, kas nodarbojas ar ainavu projektēšanu. Pagāja gandrīz pieci gadi, kamēr iešūpojāmies un sākām aprast, kā viss notiek. Pašreiz esam četri arhitekti, kuri veido projektus. Kopā ar sievu strādāt ir vienkārši, jo viņa projektē, bet es menedžēju. Ja esi ainavu arhitekts – zīmē, ja dārznieks – stādi kokus. Neesmu saskatījis nevienu problēmu, kopā strādājot, manuprāt, tas tikai palīdz. Ja kādā projektā neesmu klāt, tad zinu, ka viss būs kārtībā. Sieva arī mācījās LLU, vienu kursu augstāk. Viss bija vienkārši – saskatījāmies un iepatikāmies viens otram. Kopā sākām dzīvot, kad mācījos 4. kursā. Tad apprecējāmies, 2001. gadā piedzima pirmā meitiņa Gundega, 2002. gadā – Alise un 2011. gadā – Jasmīna. Visām manām meitām ir ziedu vārdi. Meitām savu profesiju neuzspiežu, bet Alisei patīk būt saskarsmē ar dabu. Viņa meklē dzīvnieciņus, liek sienāžus burciņās.
«Kur es esmu ielīdis?»
Darbības sākumā mani uzmeklēja Ozo golfa kluba direktors Armands Puče. Sākumā likās vienkārši. Izveidosim pauguriņus kā teletūbiju zemē, un viss, darbs gatavs. Tomēr tik vienkārši nebija. Armands aizveda parādīt golfa laukumu Viesturi. Ieraudzīju un nodomāju: «Kur es esmu ielīdis?» Vai nu bija jādodas ātri prom, vai jāizprot lieta līdz galam. Tobrīd ģimenes vēl nebija, bet jaunības maksimālismā sapratu to, ka es neko nesapratu. Neko nezināju, jo neviena profesionālā kopšanas tehnika nelīdzinājās parastai pļaujmašīnai. Aizbraucu uz Austriju praktizēties. Biju nobijies. Armands iedrošināja izprast līdz galam. Austrijā pavadīju vienu vasaru, pastrādāju trīs golfa laukumos. Iepazinu vietējos grīnkīperus. Tikmēr Latvijā veidoja golfa laukuma reljefu. Protams, vieglāk ir samaksāt firmai, kura uzkopj golfa laukumu un veic pakalpojumus. Tomēr finansiāli izdevīgāk un labāk laukumam, ja ir cilvēks, kurš bijis klāt zāliena izveidošanas procesā un pieskata. Tagad cenšos būt klāt mēslošanas un smiltošanas darbos.
No darba pienākuma līdz hobijam
Grīnkīpers esmu tikai Ozo golfa laukumā, bet palīdzību neatsaku arī citiem. No sākuma golfu pats nespēlēju, jo likās, kas tas ir neaktīvs sporta veids. Priekšroku devu tenisam. Bet tad tas sākās kā darba pienākums – spēlēt. Sāku, un iepatikās. Vienmēr ieplānoju laiku golfam. Ja spēlēšu tikai tad, kad ir laiks, tad laika nebūs nekad. Vasarā katru trešdienu no
16 līdz 19 ieplānoju laiku golfam, tā es relaksējos. Redzot, kā pa laukumu ripo bumbiņa, labāk saskatu, kādi uzlabojumi jāveic un to, kā izpļauts. Piespiedu spēlēšana nāca par labu. Golfs patīk, tāpēc arī pats spēlēju ar prieku.
MĀRTIŅA ŠTERNBERGA Pieredze:
• 2010. gadā Latvijas Ainavu arhitektūras biedrībā (LAAB) iegūts ainavu tehniķadarbu vadītāja un parka dārznieka kompetences sertifikāts
• Teicamas zināšanas par dažādu veidu zālājiem un zālieniem, jo specializējies golfa laukumu projektēšanā un uzturēšanā, ko uzskata par savu sirdslietu. Profesionālā darba pieredze uzsākta Austrijas golfa laukumos
• Profesionāļu atzīts grīnkīpers Ozo Golf Club.
• Ieguvis 2002. gada Latvijas arhitektūras gada labāko darbu skatē balvu Par labāko ainavu – golfa klubu Ozo Golf Club Aplokciemā
***
KAS IR GRĪNKĪPERS?
• Profesionālis, kurš veido un apkopj golfa laukumu vai privātīpašumu zālienu.
• Jāpiemīt plašām zināšanām agronomijā, augu patoloģijā, entomoloģijā, ķīmijā un augsnes zinātnē.
• Jābūt agronoma vai vides zinātnes izglītībai.
