Agnese Zeltiņa ir strādājusi gan Latvijā un Krievijā, gan Amerikā un Itālijā. Lai gan viņa nomainījusi savā dzīvē tik daudz māju, Agnesei vienmēr gribas atgriezties dzimtajā Latvijā pie saviem mīļajiem.
Tagad aktrise atkal ir Latvijā. Ne tikai prezentē savu rotu zīmolu, bet arī Dailes teātrī strādā pie režisora Džilindžera topošajā izrādē Milēdija.
«Latvijā man lika atgriezties tas, kas liek atgriezties vienmēr – mana ģimene,» teic Agnese un stāsta, ka pašlaik viņas rūpe numur viens ir mazmeita Mīla Jasmīna. «Braucot uz Itāliju pirms divarpus gadiem, nezināju, ka mazmeita plānojas. Tas simtprocentīgi būtu pilnībā mainījis manu lēmumu doties uz Itāliju, taču mana meita acīmredzot domājot, ka man šī Itālijas pieredze ir vajadzīga, izlēma citādi un tāpēc savu grūtniecību slēpa.»
Lēmums atgriezties
Atgriezties likuši arī divi piedāvājumi no mākslas telpas 64 krēsli. «Bet tas bija otršķirīgi. Tad jau biju pieņēmusi lēmumu atgriezties. Nekad dzīvē nepieņemu nekādus garantētus lēmumus. Es nedevos uz Maskavu, jo man tur bija garantēts darbs, neaizbraucu uz Ameriku, jo man tur bija kas solīts. Arī ar Itāliju bija tāpat. Zinu, ka ir cilvēki, kuri mani, iespējams, nesapratīs, kuri nevar iedomāties, kā tas ir – braukt kaut kur, riskēt un pēc tam atgriezties. Lai varētu to saprast, ko nozīmē dzīvot svešumā, obligāti jānoskatās Oskara Koršnova Dailes teātrī iestudētā izrāde Izraidītie,» saka aktrise. «Atklāti sakot, tā izrāde paņem tāāādā varā! Bet pieņemu, ka uz daļu sabiedrības tas nerezonējas. Taču man, kas pēdējos gados ir dzīvojusi trīs dažādās, pilnīgi pretējās valstīs, bija ļoti interesanti sevi identificēt ar šo pieredzi. Tā tiešām ir izceļošanās odiseja.»
Aktrise uzskata, ka ir divi cilvēku tipi: ir tādi, kas var dzīvot svešumā ilgstoši un neatgriezties, un tādi, kas tur var veidot karjeru un viņiem tas izdodas, bet viņi tur nevar palikt uz visiem laikiem. «Es piederu pie otrajiem. Man vajag dzirdēt, ka man apkārt skan mūsu valoda, ir tā, kā saka: mājās pat sienas palīdz. Tas ir pat svarīgāk par kaut kādu starptautisku panākumu iegūšanu, par pārticību, lielākas naudas iegūšanu, jo Itālijā un Maskavā pelnīju ļoti labi. Tikai tas man neatsver pilnīgi neko, un tas nekad nebūs iemesls, kāpēc izvēlēšos pamest Latviju.»
Kālab tad aktrise tomēr pametu Latviju? «Esmu jau minējusi, ka man nojuka divi lieli projekti. Teātrī Observatorija trīs nedēļas pirms pirmizrādes atcēlās iestudējums, kurā es biju producente un trīs galveno lomu izpildītāja. Tā bija Gaļinas Poļiščukas režisēta izrāde. Otrais bija seriāls Būt mīlētai Latvijas Televīzijā, kurā es spēlēju galvenās varones draudzeni. Es netiku pāri šīm divām neveiksmēm. Vienkārši vairs nesapratu, ko darīt. Un tieši tajā brīdī nāca piedāvājums pārcelties uz Itāliju. Ilgi nedomājot, piekritu. Vienmēr uzskatu, ja dzīve tev dod iespējas, tavā varā ir izvēlēties vai ne. Itālijā nestrādāju savā tiešajā profesijā, bet iemācījos valodu sarunvalodas līmenī. Varu tagad sarunāties, un izdevās nopelnīt pamatkapitālu savam rotu biznesam, ar ko es pašlaik nodarbojos Latvijā.
Nekad neesmu sevi saukusi par modeli un nekad neesmu bijusi modele. To esmu darījusi tāpēc, ka man to lūguši fotogrāfi un esmu pietiekami fotogēniska. Itālijā strādāju televīzijā, reklamēju apģērbu defilē, rādīju rotaslietas, demonstrēju apavus un kosmētiku. Vēl joprojām esmu modele savai rotu līnijai. Piedāvājumu fotografēties man ir daudz. Tomēr vienmēr būšu aktrise, jo filmēties un strādāt teātrī pārtraucu vien divu gadu periodā Itālijā.»
Starp daudzām mājām
«Pēdējo 14 gadu laikā esmu nomainījusi 27 dzīvesvietas,» saka Agnese un ir pārliecināta, ka māju sajūta ir cilvēki. «Es gribētu, lai man būtu maza māja, kur āvarētu pavadīt savas dzīves atlikušo daļu. Tur būtu jābūt lielam galdam, kur varētu sapulcēties visi mani mīļie. Manai māsai ir divi bērni, man pašai divi bērni, ir brālēni un māsīcas, un varu ar lepnumu teikt, ka piecas paaudzes mums vēl ir dzīvas. Mums ir arī tāda fotogrāfija, kur mēs visas piecas paaudzes esam kopā,» saka aktrise, stāstot par viņas omīti, tad mammu, Agnesi un māsu, meitiņu un mazmeitiņu.
«Man ir tā, ka pašlaik, sēžot mājās Rīgā, vispār negribu nekur iet, tik ļoti pietrūkst miera un siltuma, ko dod apziņa, ka piederi kādai konkrētai vietai.
Nemitīgi lidojumi un aizvien jaunu dzīvesvietu iekārtošana, lai visur radītu māju atmosfēru, mani ir ārkārtīgi nogurdinājuši. Pēdējā laikā man bija trīs mājas – Rīga, Boloņas un Milānas dzīvokļi. Bet varu pateikt, ka tas traumē psihi – šīs nemitīgās pārvākšanās, iekārtošanās. Kad redzu kārtējās pārvākšanās kastes, gluži vienkārši izplūstu asarās. Vairs fiziski nesaprotu, kur man kas atrodas, kur man ir nepieciešamās lietas. Bet, ja tu nemitīgi esi ceļā, tad sanāk, ka tavas mājas vairāk ir lidmašīna nekā tavs dzīvoklis.»
Rīgā Agnese atgriezās 22. septembrī un uzreiz sākusi veidot rotu kolekciju. «Ir tā, ka mājās esmu divas stundas no rīta, jo man patīk gari rīti, un divas stundas pirms miega. Saprotu, ka pēc mana grafika, kurš ir intensīvs, tagad vajadzētu celties, iet, bet alkatīgi ķeru to lieko minūti un stundu, kuru varu būt mājās. Tas man ir pietrūcis pēdējā laikā,» atzīstas aktrise un teic, ka mājas sajūtu viņai rada arī daudz zaļumu, kurus viņa kopj un audzē visos dzīvokļos. «Ir dzīvi, griezti ziedi un sveces, kuras dedzinu katru dienu. Laikam uzturu veikalu, jo man mājās vienmēr ir atrodamas apmēram 20–30 sveces.»
Ne tūrista acīm
Ar ko Itālija atšķiras no Latvijas? «Ar pilnīgi visu! Sākot ar klimatu, ēdienu un kultūras paražām. Itāļi pat gultu klāj citādāk. Jāatzīst, ka Maskavā un Amerikā man bija daudz vieglāk nekā izprast un sevi pielāgot Itālijai. Sev bieži jautāju: kāpēc? Citādi domā tie cilvēki, kas uzauguši saulē. Viņiem pilnīgi cits kods ielikts asinīs. Cita dzīve, cita emocionalitāte,» secinājusi Agnese un stāsta, ka Itālija ir brīnišķīga valsts – visskaistākā pasaulē, ar tik brīnišķīgu arhitektūru. «Divu gadu laikā man izdevās būt 55 pilsētās. Tas ir ārkārtīgi daudz, ja rēķinām, ka gadā ir 52 nedēļas. Es vienmēr ceļoju – tuvāk vai tālāk, bet vienmēr uz citu vietu. Pēc horoskopa esmu Strēlnieks, un mēs esam tādi pasaules klaidoņi. Neesmu piesienama vienai vietai.
Itālija tūrista acīm ir viens, bet dzīvot tur, celties un gulties, un redzēt visas brokastu ēšanas, dzīvot lielā itāļu ģimene, kurā es biju, tas ir pilnīgi citādi nekā sēdēt četrās sienās un lasīt par to visu internetā. Tā ir milzīga neatsverama bagātība. Bet ne tāda bagātība, lai to mainītu pret mājām, pret Latviju. Nesaprotu tos, kas noniecina Latviju un saka, ka te nekā nav. Bet kur tad tu pats esi? Itālijā es sapratu, ka mans klejošanas periods ir noslēdzies. Laiks paciemoties, laiks braukt mājās.»
Nepazaudēt sievieti sevī
Savā vecumā Agnese sapratusi, ka brīžiem daudz neizprot no tā, kāda ir sievietes loma mūsdienās. Attiecībā pret pasauli, pret bērniem. «Nezinu, vai esmu sievišķīga. Varētu teikt, ka noslēpums ir būt maigai, mīļai, sasildīt visus apkārt. Brīžiem man liekas, ka to ļoti grūti izdarīt, jo dzīves ritms ir tāds, ka sievietes pašas brīžiem apjūk un nezina, kāds ir viņu uzdevums un misija. Dzīve bieži noliek situācijā, ka to sievieti sevī bieži pazaudē.»
Vajag strādāt ar sevi – lai būtu ne tikai sieviete, kas valkā augstus papēžus, bet būtu sieviete šā vārda vistiešākajā nozīmē, Agnese ir pārliecināta. Bet ar šo uzdevumu esot grūti tikt galā. «Sievietes dabā nav tā mētāties pa daudzām mājām. Sieviete grib mājas, grib savu valstību, kur viņai darboties virtuvē, iekārtot visu, radīt mīļumu un mājīgu atmosfēru, kas ir viņas uzdevums.»
Stāsta sākums par to, kāpēc aktrise sāka nodarboties ar rotu veidošanu, ir stāsts, kā Boloņā viņu apzaga. Nozaga visu, kas bija dāvināts no dzimšanas līdz 41 gada vecumam.
«Protams, ja steidzos, varu iziet no mājas arī bez rotām. Protams, uz svētkiem gan ne. Jūs mani gandrīz nekad neredzēsit bez auskariem. Tāpat vienmēr cenšos nēsāt arī krustiņu. Kopš skicēju kolekcijas, un nu jau to ir trīs, man pašai nav savu rotu. Taču es uzlieku visus izstrādājumus, jo tos uz sevis izmēģinu pirmā,» pasmaida Agnese.
«Katrs akmens ir manis pašas atlasīts – vai tas būtu tirkīzs vai ahāts, Bohēmas vai Swarovski kristāli. Saskicēju un tad braucu pēc konkrētiem materiāliem. Milānā ir daudz vietu, kur koncentrēti pusdārgakmeņu veikali, tur tad arī pamatā visu iegādājos. SoulstoneS, kas ir mana zīmola nosaukums, ideja ir tāda, ka visas rotas ir unikālas un neviena neatkārtojas, viss izgatavots, lūdzoties un skaitot mantras.»
Milēdija Dailē
Dailes teātrī pašlaik notiek mēģinājumi Džilindžera iestudētajā lugā Milēdija, kurā Agnese spēlēs galveno lomu.
«Šī man būs jau ceturtā izrāde kopā ar Džili. Dailē esmu nospēlējusi daudz, taču tas bija pirms 15 gadiem. Milēdija ir sapņu sieviete visiem vīriešiem. Lugas autors rakstījis šo lugu, jo bērnībā domājis, ka viņa ir negatīva varone. Bet autors parāda, ka pasaule un it sevišķi vīrieši viņu tādu ir padarījuši. Mēs lauzīsim visus uzskatus par trim musketieriem un milēdiju,» sola aktrise.
«Mans vismīļākais cilvēciņš ir mazmeitiņa Mīla Jasmīna, kurai 5. februārī palika divi gadi. Mums ar Mīlu ir labs kontakts. Viņa saka «omīte, omīte» un ļoti mani gaida. Es jūtos labi kā vecmāmiņa, jo man tas liekas tik normāli, ka par tādu esmu kļuvusi 40 gados. Pati vēl esmu jauna, un man pašai vēl varētu būt bērni. Ar viņu ir interesanti – midzinu Mīliņu, kurai kā Marijai nevajag dziedāt dziesmiņas, taču noteikti vajag paturēt rociņu. Tie ir mani skaistākie brīži, kad esmu kopā ar Mīlu. Diemžēl, kopš sākušies intensīvi mēģinājumi teātrī, nevaru būt ar viņu tik bieži kā vēlos, taču brīži, kurus varam pavadīt divatā, kļūst vēl divkārt dārgāki un nozīmīgāki.».
