Tiekoties un runājot ar lielāku vai mazāku privātdārzu kopējiem, bieži nācies dzirdēt apgalvojumu, ka satikšanās ar dendroloģi Aiju Kaškuri, viņas konsultācijas, praktiskā palīdzība teritorijas plānošanā, augu izvēlē un apkārtnes labiekārtošanā vai tikai vērīga ieklausīšanās pieredzes bagātās speciālistes viedajos padomos daudziem uz pasauli likusi paskatīties citām acīm.
Nevajag pārāk daudz pelēkuma – tāds ir viens no dendroloģes Aijas Kaškures pamatbaušļiem. Jau agrā bērnībā viņai attīstījusies spēja apkārtnē ieraudzīt un sajust citiem nepamanīto, perspektīvā redzēt to vīziju, kas vēl tikai pēc gadiem izveidosies no pārdesmit centimetrus gariem zemē tikko liktiem stādiņiem. Aijai piemīt Dieva dots talants dabas krāsu paletē ieraudzīt un izvēlēties apbrīnojami saskanīgas un košas krāsas, kas apkārtnes ainavu atdzīvina, liek tai nepārtraukti mainīties. «Atrodoties sakārtotā vidē, cilvēki kļūst skaistāki, labestīgāki, iejūtīgāki. Kad pierē parādās rūpju rieva, kad īgnums kā īlens no maisa lien uz āru, kad virsroku ņem vienaldzība un apātija, skaidrs – gan dvēselē, gan apkārtnē par daudz bezpersoniska pelēkuma. Tādā gadījumā palīdzēt spēj krāsas. Ir tikai jāvar tās pareizās ieraudzīt un izmantot savā labā,» pārliecināta ir Aija Kaškure.
Vārdi, kas izsaka visu
– Dendroloģija – mācība par kokaugiem – ir likumsakarīga jūsu dzīves izvēle?
– Citādi nemaz nevarēja būt, kaut gan... Arī mākslas pasaule vienmēr ir apbūrusi. Man bērnība asociējas ar priežu sveķu smaržu un mežu, kas pletās pārsimts metru aiz mājas, kuras vienā galā dzīvoja mežsargs, bet otrā mūsu ģimene. Tēvs strādāja mežā, un mežs visās izpausmēs un visā savā daudzveidībā bija arī manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Jau no mazām dienām koki bija mani draugi un sabiedrotie, mani sarunu un rotaļu biedri. Kad sāku iet skolā, meža lietās jau jutos varen gudra. Katram biju gatava izstāstīt un pamācīt, kad sējams mežs, kā stādāmi koki... Savu pirmo koku no meža pārnesu un mājas pagalmā iestādīju piecu gadu vecumā. Tā liepa tur aug joprojām. Pēc 29 darba gadiem Kalsnavas arborētumā administratīvajam darbam esmu pielikusi punktu. Jau gandrīz desmit gadu nodarbojos ar to, kas patiesi ir mans aicinājums: esot brīvdārznieces statusā, visos iespējamos veidos veicinu kokaugu kolekcijas paplašināšanu un bagātināšanu, lai būtu arvien jauni un jauni akcenti ainavā.
Mums katram Dievs ir devis divas acis. Es, Kalsnavā dzīvojot, diendienā savā redzeslokā nevaru dabūt to, ko var Ilmārs Graudiņš Grobiņā vai Agris
Veismanis no Ievugravām Alūksnes pusē. Sanākot kopā, mums, interesentiem, vienmēr ir, par ko runāt, dalīties atradumu priekā, apmainīties ar informāciju par katra tuvākā apkārtnē ieraudzīto, uzzināto. Tas pats sakāms par ainavu arhitektiem – latviešu mentalitātei tipiskāku biedrību: vienkopus nāk ļaudis, kam ir vēlme izzināt, izprast un pašiem mācīties pamatpatiesības par ainavas veidošanas principiem.
– Kā nokļuvāt Kalsnavā?
– Pēc Aizupes Meža tehnikuma beigšanas paliku turpat, strādāju par pasniedzēju un neklātienē iestājos Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātē. Taču drīz nāca rīkojums no augšas: tie, kas diendienā neatrodas mežā un nestrādā ar kokiem, neklātienē mācīties nedrīkst... Darbs «ar kokiem» nejauši atradās toreizējā Mežu pētīšanas stacijā Kalsnava.
Introdukcijas laboratorijā, kuru vadīja Gunārs Igaunis, radās aizsākums Kalsnavas arborētumam un vajadzēja kādu, kura ziņā būtu kokaugu kolekcijas veidošana, nodarbošanās ar vietējo un svešzemju koku un krūmu sugu vākšanu, to pētīšanu un pavairošanu, iegūto rezultātu apkopošanu zinātniskajiem pētījumiem, ar ainavisku stādījumu veidošanu. Kad jaunveidojamajam arborētumam vajadzēja izraudzīties vadītāju, kas spētu būt gan labs organizators un apsaimniekotājs, gan zinošs un uz savu lietu ķerts dendrologs, par labu esam atzina mani. Divdesmit deviņu gadu laikā, kurus esmu veltījusi Kalsnavas arborētuma izveidei, sākotnēji iecerētās kolekcijas apmēri no nepilna tūkstoša augu ir izauguši līdz vairāk nekā divarpus tūkstošiem dažādību.
– Kādi augi šajos gados ir aizgājuši tautā?
– Tādu ir ļoti daudz. Kā māte jūtos katrai Japānas spirejai ‘Little Princess’ un ‘Macrophylla’, katrai tagad ļoti populārajai spirejai ‘Grefsheim’. No Botāniskā dārza iegūtas, Kalsnavā pavairotas un tautās aizgājušas noteikti ir mikrobiotas, daudzi kadiķi, ievērojami papildinājusies ir parasto egļu kolekcija, vairāku šķirņu kārkli...
Atļaujos ampelēties
– Vai pašai ir savs dārzs?
– Kā lielākajam vairumam dārznieku pašai sava dārza tā klasiskā izpratnē man nav un droši vien arī nebūs. Pirmkārt, tāpēc, ka slinkums (smejas), otrkārt – gan iespējamajā pašas dārzā, gan citos, kurus tieku aicināta iekārtot, sakrīt sezonalitāte, un treškārt – skaisti veidotu dārzu ir pilna Latvija un tādu jauku vietu noteikti būs vēl vairāk. Lai baudāmā veidā sakārtotu savas kolekcijas, lietas labā kaut kas ir gan sākts darīt: no vairākus gadus nostāvējušās grunts, kas radās no sen izrakta dīķa, jauns puisis ar savu jaudīgo tehniku man
uzpaijāja pauguriņus, gluži kā Dieva rokas radītus... Mājās ir iekārtota neliela kokaudzētava, kuras vidū stāv 180 kvadrātmetrus liela neapkurināma plēves siltumnīca – tās pilnīgi pietiek, lai būtu, kur sēt, spraudeņot, pēc sirds patikas blēņoties ar potējumiem.
– Pieminējāt kolekcijas. Kādi augi veido kolekcijas?
– Braucot pa pasauli, joprojām iepērku un atvedu augus, kas varētu būt pārbaudīšanas vērti un Latvijai piemēroti. Gandrīz viss, ko dažādos laikos un visdažādākajos veidos esmu atstiepusi un mēģinājusi piejaucēt, aug – to lieliski apliecina arborētuma augu sortiments. Zinot, ka pie mums sastopamas tikai 115 vietējo koku sugas, atliek minēt tos vairāk nekā 2000 dažādību arborētumā, kas tur aug tagad, lai saprastu, kāds svētīgs darbs darās. Manā kokaugu kolekcijā ir arī tas, ko ieraugu tepat savvaļā augam un paķeru pavairošanai. Joprojām veiksmīgi sadarbojos ar Botāniskā dārza, ar arborētuma cilvēkiem: apmaiņa, dalīšanās ar jaunieguvumiem, mums, uz kokiem ķertajiem, pieder pie lietas.
– Kas ir tas citu acīm neredzamais, bet jums ieraugāmais?
– Unikālais, retais, kas izskaldījies un pagaidām nevienam neliekas interesants. Kāda ceļa malā pēkšņi ieraugu baltalksni ar interesantām, dekoratīvām lapām. Mums baltalksnis visu laiku asociējas tikai ar malkas vai taras dēlīšu koku, bet te – tāds skaistulis! No
Embūtes mājās atgriežos ar īpatnējiem punduralksnīšiem, kādiem līdzīgus nekur citur neesmu redzējusi. Latgales pusē, pie vienas benzīna uzpildes stacijas piebraucot, redzu – gandrīz uz ceļa izlīdusi ieva ar dzeltenām lapām. Ja es viņu tūlīt pat nepaņemšu, pēc stundas varbūt pāri ies buldozers un paliks tukša vieta. Mums ir daudz parasto ceriņu, kas no Salaspils Botāniskā dārza vai Kalsnavas arborētuma savā laikā kā nelieli stādi pārdoti apstādījumu veidošanai un tagad izplatījušies pa visu Latviju. Taču ar vēlajiem ceriņiem ir knapi – nav mums. Kad Aizkraukles pusē redzu: jau pēc tradicionālā ceriņu ziedēšanas laika vietām tomēr zied ceriņu jaunās atvases, kas pašas izstādījušās, skaidrs, ka man tās mudīgi ir jāsavāc un jāpavairo, jo tā taču ir pārbaudīta, bet izzūdoša vērtība. Ja kaut ko tādu nepaglābšu un nepavairošu, dendroloģiski retumi var pazust uz neatgriešanos.
– Vai var runāt par Aijas Kaškures radītiem augiem?
– Dekoratīvo stādu jomā mērķtiecīgas, organizētas selekcijas nav, ir tikai Dieva dotu krustojumu atlase. Latvijā, piemēram, sen pazīstama ir parastās egles šķirne ‘Aurea Magnifica’ – plaukšanas laikā tās jaunie dzinumi ir zeltaini dzelteni. Ja es dabūju šīs egles čiekuru, iesēju sēkliņas, var gadīties, ka no tūkstoša mazo eglīšu divas trīs iznāks itin dzeltenas. Tādas izstādot un ilgstoši novērojot, varu tikt pie eglēm, kurām skujas dzeltenas būs visu gadu, ne tikai pavasarī vien. Tā ir potētas egles jau augstāka pakāpe. Nu ir manā kolekcijā vairākas tādas egles. Par dažu labu dekoratīvu ābeli stāsts varētu būt līdzīgs. Vienai šādai atlasītai šķirnei esmu devusi savas skolotājas Ritas Insbergas vārdu.
Uz pasauli – citām acīm
– Jūsu konsultētie dārzi apliecina, ka to veidotājai piemīt kādas īpašas attiecības ar krāsu pasauli.
– Cieņā noliecu galvu savu skolotāju priekšā. Ar viņiem man ļoti paveicies. Gan Bruknas skolā, gan vēlāk – Aizupes Meža tehnikumā mācoties, skolotāji tālredzīgi ir mācījuši uz pasauli skatīties nedaudz citādākām acīm. Piecdesmito gadu beigās, Bruknas pamatskolā mācoties, pateicoties skolas direktoram Alfrēdam Bērziņam, visapkārt bija sajūtama īstas mākslas klātbūtne. Kad nokļuvu Aizupē, dendroloģijas un botānikas skolotāja Rita Insberga paralēli tiešajām mežkopības zināšanām atklāja, cik krāsaina un daudzveidīga ir pasaule, kas mums apkārt. Viņa mācīja, ka katrs koks, krūms, katra puķīte ir dzīva būtne ar savu izskatu, raksturu. Ja viens koks ir bezgala skaists, bet liekas nepamanāms, tad cits pārējiem lien virsū un lecas, kamēr tas trešais izskatās cienījams un solīds. Tā vien šķita, ka skolotāja rokās ielikusi gleznotāja krāsu paleti, iedevusi otu un ir jāmācās sakombinēt saderīgu un acij pievilcīgu īpatņu kompāniju.
Gan dendrologam, gan dārzniekam visu mūžu jāstaigā vaļā acīm un nepārtraukti jāmācās. Garus gadus man bija sapnis apgūt tieši parka dārznieka zinības, taču nebija vietas, kur to īstenot. Kad šādu iespēju piedāvāja Bulduri, steidzu to izmantot, lai papildinātu savu divkāršo mežsaimniecisko izglītību. Oficiālais dokuments par neklātienes studiju beigšanu tieši parka dārzniecībā apliecina, ka eju laikam līdzi.
Atšķirība ir
– Vai atšķiras lauku un pilsētas daiļdārzi?
– To nosaka katras atsevišķas teritorijas apjomi, cilvēku dzīvesveids, viņu prasības un nepieciešamības. Viena lieta, ja pēc darba birojā, augstskolā vai ministrijā cilvēks atgriežas savā rindu mājā, kuru ieskauj miniatūra izmēra dārzs ar pāris tikpat miniatūrām dobēm, kurās relaksācijas nolūkos aizmirsties no ikdienas un ielaist pirkstus zemē, lai sajustu to. Otra lieta – plaša viensēta laukos. Te nevar izkrist no apkārtējās ainavas radītā kopējā raksta, te nevar nodarboties ar sīku, nevajadzīgu tamborēšanu, aizmirstot par to, kas blakus. Ko darīt, lai katrs dārzs, kuru esi gatavs veidot, iederētos kopējā bildē? Dārznieka vai ainavu arhitekta profesionalitātes rādītājs ir iejusties katrā konkrētā situācijā. Pilsētas dārzā, domājot par stādījumiem savā teritorijā, nevar nedomāt arī par to, kas aug aiz vienā un otrā pusē dzīvojošā kaimiņa žoga. Ar gudru ziņu visi augi jāsaliek tā, lai labi justos gan paši, gan kaimiņi, lai dārzs nelēktu acīs. Te var atļauties spēlēties ar
krāsainību, ar skrupulozu knibināšanos. Lauku ainavā ne pārsātinājumi, ne dažādi sīki smalkumi un mākslīgi garnējumi noteikti neiederēsies.
Atšķirības galvenokārt nosaka klimats, līdz ar to vairāk jāpiedomā, izvēloties atbilstošus, piemērotus augus katram atsevišķam reģionam. Labi, nīcenieku dārzi tāpat kā viņu brunči, salīdzinot ar pārējiem novadiem, ir košāki, efektīgāki – kurzemniekiem nav bail no spilgtām krāsām, pārdrošiem toņu salikumiem un salīdzinoši maigākais klimats dod lielāku rīcības brīvību arī augu izvēlē. Katrā novadā uz atšķirīgo vērstas tendences gan neesmu pamanījusi: dažādās celtniecības firmas mājas vienādi būvē gan Vidzemē, gan Latgalē, gan citviet, vieni un tie paši speciālisti savu roku pieliek visur, kur tos aicina talkā, līdz ar to par dažādu rokrakstu runāt nevaram.
Pamatpatiesības, pamatprincipi
– No kā visbiežāk nākas cilvēkus atrunāt?
– Ar cilvēkiem, kuri strikti kaut ko pieprasītu un gaidītu, lai viņu vēlmes apmierinu, saskarties nav nācies. Man raksturīga ir dažādu ideju mētāšana, un cilvēkam atbilstoši viņa vēlmēm un iespējām parasti ir izvēles brīvība. Nevienu ne no kā atrunāt necenšos. Izsaku savu
viedokli, un cilvēkam ir iespēja manis sacīto pieņemt vai nepieņemt. Pat ja kāds finansiāli var atļauties, neatzīstu un neiesaku lielu stādu stādīšanu. Kāpēc? Dārzs ir process, kas sniedz baudu. Augs, iestādīts no maza stāda, augot kļūst par daļu no dārza un tā saimniekiem. Vai liels koks, pēkšņi parādoties dārzā, uzreiz organiski tajā iekļausies? Diez vai. Pēdējā
laikā aktuālas ir runas par koku masveidīgu griešanu. Ir reizes, kad tas ir nepieciešams un vajadzīgs, bet ja to dara tikai tāpēc, ka tas tagad modē... Tad ir jāuzdod jautājums sev pašam: kāpēc stādīt koku – lai to grieztu, mēslotu, audzētu un atkal grieztu??? Izvēle ir pietiekami liela un plaša, lai katrs savam dārzam varētu atrast pašu optimālāko, pašu saprātīgāko risinājumu, velti nešķiežot ne laiku, ne enerģiju, ne līdzekļus.
– Kas būtu pamatpatiesības, ko vajadzētu atcerēties?
– Pirmkārt: labāk mazāk nekā vairāk, otrkārt – pilnīgi noteikti ziemcietīgi, mūsu klimatam piemēroti stādi, treškārt – teritorijas mēroga un stādījumu samērīguma ievērošana.
Proporciju ievērošana dārzā vienmēr ir diskusiju vērts jautājums. Pasaules prakse nosaka, ka vienu ceturto daļu no dārzā augošajiem kokiem vajadzētu atvēlēt skuju kokiem. Mūsu platuma grādos parasti ir ļoti maz ziemzaļo un mūžzaļo lapu koku: rododendri, mahonijas, efejas, segliņi un... viss. Šā veida augiem dārzā vajadzētu atrasties. Dabisku un formētu augu proporcijas regulē dārza raksturs. Ja ir dabisks dārzs lauku ainavā, kāds formēts augs varētu būt tikai kā atsevišķs akcents. Pilsētu dārzos, kur ierobežota vieta, bruģēti celiņi un modernie materiāli arhitektūrā, gaumes, laika un rocības robežās var dauzīties pēc sirds patikas.
– Kāda ir jūsu attieksme pret cilvēku vēlmi piejaucēt mūsu klimatam neraksturīgus augus?
– Cik cilvēku, tik skatījumu uz dzīvi, tik izpausmju veidu! Ja nebūtu dullo, mums nebūtu nekā. Ja kāds nekrāmētos ar aprikozēm, persikiem, vīnogām vai datelēm, mēs vēl šodien dzīvotu pārliecībā, ka šīs kultūras iespējams audzēt tikai siltajās zemēs. Ja savā laikā no Rietumeiropas uz muižu parkiem un dārziem nebūtu vesti un stādīti dižskābarži un citi mūsu platuma grādiem neraksturīgi koki, mums šodien te tādu nebūtu. Ir taisnība vieniem, kuri apgalvo, ka jāturas tikai pie zināmām un pārbaudītām vērtībām, un ir taisnība arī tiem dullajiem, kuri, neskatoties ne uz ko, medī retumus, mēģina tos ieaudzēt, auklējas ar tiem un priecājas kā bērni par katru savu panākumu.