Saules dziesma no Sanfrancisko līdz Skrīveriem

Svētku priekšvakarā savā epastā saņemu priecīgu ziņu no mūziķa un komponista Gio Saules: «Sveiciens no aizjūras kontinenta. Dienu pirms došanās uz Ameriku Migrācijas pārvalde man piešķīra Latvijas pilsonību ar tiesībām paturēt arī Venecuēlas pilsonību. Tas nozīmē, ka man tagad ir dubultpilsonība.

Sešus mēnešus baudījis Latvijas sauli, dzīvojot un radoši strādājot Skrīveros, Gio devies pie tuviniekiem uz Sanfrancisko, kur mitināsies un strādās līdz nākamā gada maijam, lai atkal atgrieztos dzimtenē un vadītu savas dienas līdzās dvīņubrālim gleznotājam Vigeo Saulem. Un tā jau vairāk nekā desmit gadu.

Žurnāls – unikāla ģimenes relikvija

Tieši Gio vārds bija pirmais, kas piesaistīja uzmanību. Vēl nepazīstot mākslinieku klātienē, domāju, kā cilvēks ar tik latvisku uzvārdu ticis pie tik latviski neierasta vārda. Vēlāk izrādījās, ka Gio ir arī dvīņu brālis Vigeo. «Mūsu vecāki bija lieli mākslas cienītāji, daudz lasīja, apmeklēja kultūras pasākumus, izstādes, koncertus. Vecākais brālis Igo tika pie vārda par godu rakstniekam Viktoram Igo. Savukārt mans vārds ir saīsinājums no itāļu vārda Džovanni (Giovanni), kas latviskajā nozīmē ir Jānis (sanāk, ka esmu Pusjānis). Brālis, kas ir trīs stundas par mani jaunāks, tika pie vārda Vigeo, kas veclatīņu valodā nozīmē «dzīvespriecīgs». Māsas gan tikušas pie latviskiem vārdiem – Lilija un Skaidrīte. Laiks nestāv uz vietas. Igo un Skaidrītes vairs nav, nu esam palikuši tikai trīs,» skumji piebilst Gio.

Savukārt iepazīstot mākslinieku klātienē, viņš apbur ar savu galantumu, zināmu kautrību un smalku humora izjūtu. Viņš nepārtraukti bārsta komplimentus te spāņu, te franču valodā. Vārdi citās valodās ik pa laikam iezogas mūsu sarunā, jo, lai gan Saules ģimenē arī svešumā runājuši latviešu valodā un arī tagad Gio dzīvo latviskā vidē, Vairāk nekā 60 gadi svešumā atstājuši neizdzēšamas pēdas. Interesanti, ka ik pa laikam viņš kādam latviešu vārdam atrod neparastu skaidrojumu arī kādā citā valodā.

Vecāku mīlestība uz mākslu ietekmējusi ne tikai bērnu vārdu izvēli. Tā radījusi arī kādu unikālu Saules ģimenes, varētu pat teikt, relikviju.

Vecāki ar mākslas pasauli centušies iepazīstināt arī savus bērnus un, pamanot, ka Igo, Gio un Vigeo bērnībā sākuši rakstīt nelielus stāstiņus un novelītes, nolēmuši izdot ģimenes žurnālu, kas iznāk jau apmēram 70 gadu. Sākumā tajā bijuši Gio, Vigeo, viņu vecākā brāļa un māsu, kā arī pašu vecāku radošie darbi. Ar laiku tiem pievienojušies viņu bērnu un nu jau arī bērnubērnu darbi.

Pēc vecāku aiziešanas mūžībā žurnāla izdošanu uzņēmusies vecākā māsa Skaidrīte Amerikā, bet nu arī viņa devusies aizsaules ceļos. Gio prāto, kāds būs šī ģimenes žurnāla liktenis – vai būs kāds, kurš uzņemsies turpmāk tā izdošanu. Taču tas, kas tapis, ir unikāla vienas dzimtas vēsture gandrīz gadsimta garumā, kas noteikti būtu kāda muzeja cienīga.

«Sākumā tas bija tāds plāns žurnāliņš, kuram ātri varēja izskriet cauri, bet tagad tas jau ir izdevums, kura izlasīšanai vajag vismaz pusi dienas. Kad sabraucam kopā, parasti sanāk kādi 17 cilvēki, lasām to cits citam priekšā un gaisā jūtam viļņojam vienotības saites,» saka Gio.

Vēlme atgriezties bijusi vienmēr

Gio no mākslām jau kopš bērnības tuvāka bijusi tieši mūzika. Bērnībā, vēl dzīvojot Rīgā, viņš sāka apgūt klavierspēli. Taču 1944. gadā Saules ģimene bija spiesta doties projām no dzimtenes un 1948. gadā izceļoja uz Venecuēlu, kur Gio turpināja muzikāli izglītoties. «Kad braucām cauri Gibraltāram, man palika 16 gadu,» stāsta Gio.

Viņš atklāj, ka ģimene vienmēr dzīvojusi ilgās to atkal ieraudzīt. Pirmo reizi Gio tāda iespēja radās pēc 30 gadu prombūtnes. «Es tolaik strādāju kādas cementkompānijas skolā par mūzikas skolotāju un man izmaksāja vairāku gadu laikā uzkrāto mājokļa pabalstu. Ticis pie lielākas naudas summas, es uzreiz meklēju iespēju tikt uz Latviju. Viegli nebija, mūs visu laiku uzraudzīja, kontrolēja, cikos aizejam un cikos atnākam, katrā viesnīcas stāvā dežurēja kāds uzraugs, Rīgā varējām palikt tikai piecas dienas, tomēr es atkal redzēju Latviju,» stāsta Gio. Otrreiz izdevās atbraukt, kad bija pagājuši vēl 20 gadi.

«Vēlme atgriezties Latvijā bijusi vienmēr, taču pirmie dzimtenes apciemojumi neradīja pārāk labu iespaidu par Latviju. Cilvēki bija tādām cietām sejām, diezgan nelaipni, ja ko jautāju, saņēmu asas atbildes. Tas gan pamazām ir izzudis vai varbūt, dzīvojot šeit, Skrīveros, esmu to aizmirsis, jo te ir brīnišķīgi ļaudis un es vēl neesmu sastapis nevienu, kurš man būtu nelaipni atbildējis. Es varu uzrunāt svešu cilvēku un saņemt laipnu atbildi. Taču diemžēl ārpus Skrīveriem man par šo nelaipnību ik pa laikam kāds atgādina. Piemēram, šovasar Rīgā nelaipni policisti Dziesmu un deju svētku laikā,» piebilst Gio.

Ieraksta disku Likteņdārzam

Uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pirmais pārcēlās Gio brālis Vigeo. Viņu uz Latviju atveda mīlestība, tagadējā sieva Mārīte, ar kuru viņš apmetās uz dzīvi Skrīveros un iedibināja skaistu tradīciju – dārza svētkus, uz kuriem tika aicināti draugi un tuvinieki. «Es tiku iecelts par šo dārza svētku muzikālo direktoru. Uzrakstīju kādu dziesmu par godu šim pasākumam, spēlējām, dziedājām. Kad sāku šurp braukt 1998. gadā, redzēju, cik te ir jauki. Sākumā varēju palikt tikai 10 dienas, tad, nokārtojot visas nepieciešamās formalitātes, šis laiks kļuva arvien ilgāks, līdz nu jau turpat 10 gadus es Latvijā, Skrīveros, pavadu sešus mēnešus gadā,» stāsta Gio.

Vasarā viņu var satikt rosāmies mazajā mājiņā Skrīveru centrā, tieši blakus brāļa mājai. Mazā namiņa otrajā stāvā virtuvīte apvienota ar dzīvojamo istabu un darbistabu. Stūrīti stāv dators un sintezators, kur, tverot iedvesmu, Gio rada savas dziesmas. Pēdējo gadu ievērojamākais veikums ir dziesmu albums, kas veidots sadarbībā ar dzejnieku Jāni Spārniņu no Pļaviņu novada. Tapušas vairākas kompozīcijas ar Jāņa vārdiem un Gio mūziku, kas apkopotas albumā ar nosaukumu Mūsu laiks. Tas kopā ar Jāņa Spārniņa otro dzejoļu krājumu ar tādu pašu nosaukumu prezentēts Pļaviņās sarīkojumā Dzeja, mūzika, māksla.

«Ar Jāni ir viegli strādāt, viņa dzeja ir pietiekami ritmiska, tā mani iedvesmo, un viņš arī neprasa pārāk modernu muzikālo izpildījumu,» atklāj dziesmu mūzikas autors.

Kāda īpaša dāvana pirms pāris gadiem sagatavota un pasniegta Koknesē topošajam

Likteņdārzam un tā idejas īstenotājiem Kokneses fondam. Ar komponista Gio Saules iniciatīvu ierakstīts Likteņdārzam veltīts kompaktdisks Dziesma Likteņdārzam. Diskā apkopotas Gio Saules kompozīcijas – patriotiskas un Līgo dziesmas, kas ierakstītas mājas kārtībā. Dziesmu vārdu autori ir Jānis Spārniņš, Ligita Ābolniece un Gio Saule. Dziesmas iedziedājuši Dace Rapa, Kārlis Žols un Andris Dindzāns. Disks Dziesma Likteņdārzam kopā ar notīm pret ziedojumiem pieejams uz vietas Likteņdārzā, informācijas ēkā. Nesen Gio atkal viesojies Kokneses fonda birojā un pasniedzis vēl vienu savas mūzikas disku. Sekojot Gio Saules piemēram, savas grāmatiņas Kokneses fondam un Likteņdārzam uzdāvinājis arī Gio radošais sadarbības partneris Jānis Spārniņš.

Radošais gars nerimst

Tapušās dziesmas iedziedātas un diskos ierakstītas mājas kārtībā, tāpēc netiek tiražētas pārdošanai, bet gan dāvinātas draugiem, paziņām un sadarbības partneriem. «Man nepiemīt uzņēmēja gars, tāpēc manas mūzikas nav tirdzniecības vietās, tomēr man patīk, ka cilvēki var iepazīties ar manām dziesmām, tāpēc es tās dāvinu. Es nealkstu slavas, man vairāk patiktos izcelt tos cilvēkus, kas manas dziesmas iedziedājuši,» saka Gio Saule.

Uzzinājuši par šādas radošas personības apmešanos uz dzīvi Skrīveros, vietējie kultūras ļaudis sarosījās un, kā smejas pats Gio, ātri vien iekļāva viņu vietējā sabiedriskajā un kultūras dzīvēm, par ko mākslinieks ir visnotaļ priecīgs. Laba sadarbība viņam izveidojusies ar senioru kori Baltābele un tā vadītāju Edīti Aneraudi, Skrīveru mūzikas un mākslas skolu un tās direktori Ivetu Biķernieci un novada kultūras centru un tā direktori Baibu Dronku. Pensionāru biedrības priekšniece Ilga Ušaka vienmēr uzaicina piedalīties ekskursijās, rodot iespēju apceļot dzimto zemi. Rasma Bodniece, represēto pārstāve, sagādājusi iespēju būt klāt Ikšķiles gadskārtējā piemiņas ceremonijā, kas Gio liekas īpaši nozīmīga. Viņu aicina viesoties kora pasākumos, kopā muzicēt, kultūras centrā Gio ar klavierspēli mēdz izklaidēt un iesildīt publiku pirms lielākiem koncertiem. Te rīkota arī Vigeo gleznu izstāde, kur Gio sniedzis muzikālos priekšnesumus. Muzicēts arī kopā ar mūzikas skolas audzēkņiem. Skrīveru mūzikas un mākslas skola nupat saņēmusi Latvijas Olimpiskās komitejas veicināšanas balvu par mūzikas skolas bērnu iedziedāto dziesmu, kas bija veltīta Olimpiskajai dienai un kuras vārdu autore ir mūzikas skolas audzēkne Kristiāna Salnāja, bet mūzikas autors Gio Saule.

Gio muzikālā darbība neapsīkst arī laikā, ko viņš pavada Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur Gio savā pulkā laipni uzņem vietējā latviešu biedrība. Sanfrancisko Gio Saule darbojies kā klavieru pavadītājs latviešu korim, solistiem un kā akordeonists Sanfrancisko tautas deju grupai Ritenītis. Tapusi kopīga programma Ziemassvētku koncertiem, kas lielākoties būs baznīcās. «Vienmēr atrodas kāds darbiņš, rakstu dziesmas, rīkoju autorkoncertus, kuriem māksliniece Biruta Magone devusi nosaukumu Saules dziesma. Man lielākais palīgs, iedziedot dziesmas ierakstiem, kā arī koncertos Amerikā un Latvijā ir Dace Rapa, dzimusi France, kas jau 20 gadu dzīvo Kalifornijā,» atklāj Gio.

Dziesmu rakstīšanas gandarījumu

Akadēmisko muzikālo izglītību Gio Saule ieguvis Venecuēlā, līdztekus klavierspēlei apgūstot arī mūzikas teoriju un kompozīciju.

Venecuēlā arī aizvadīts viss apzinīgais darba mūžs, Gio Saule strādājis par mūzikas pasniedzēju un bijis profesors klavierstudijās. «Uz darbu gāju ar smaidu, man bija labs kontakts ar bērniem, un, kad gāju prom no vienas skolas, mazie mani pat negribēja laist projām. 1974. gadā izveidoju arī savu privāto mūzikas akadēmiju Orfeo, kas pastāvēja 20 gadu, taču, aizgājis no skolotāja darba un slēdzis akadēmiju, neskumstu pēc tā,» atklāj Gio. 33 gadi aizvadīti, mācot jauno paaudzi, tomēr lielāku gandarījumu sniegusi un sniedz tieši komponēšana, mūzikas radīšana.

Viņš atzīst, ka arī pēc Venecuēlas īpaši neskumst. Jo, lai gan joprojām ir šīs valsts pilsonis, Venecuēlā nav bijis ilgu laiku. «Tad, kad pārcēlāmies dzīvot uz turieni, varēja gulēt pie atvērtām durvīm, nebija jābaidās. Tagad katru reizi, kad aizbraucu uz turieni, piedzīvoju uzbrukumu. Situācija drošības jomā ir krasi pasliktinājusies, un iespēja dabūt zilu aci nesajūsmina,» ar sev raksturīgo humoru stāsta Gio. Izrādās, viņš cietis ne tikai nedrošās situācijas dēļ. Gio nevar saņemt arī Venecuēlā nopelnīto pensiju, jo šai valstij ar Latviju šajā jomā nav nekādas sadarbības. Arī aizbraukt un to izņemt nav iespējams gan drošības dēļ, gan arī tāpēc, ka lielākas naudas summas no valsts izvest nedrīkst. Tomēr Gio nesūrojas, viņš ir dzīvespriecīgs, un no viņa staro labestība un gaišums. «Visvairāk mani manos «18» gados iepriecina, tas, ka es vēl esmu tik žirgts, ka varu radīt mūziku, dot prieku citiem. Man nav svarīga vide, kurā atrodos – luksusa pilsētā vai mazā sādžiņā, svarīgi, kādi cilvēki man ir apkārt. Un, ja tie ir pretimnākoši, laipni un patīkami, tad tā ir vide, kuru es izvēlos. Tajā ziņā šeit, Skrīveros, ir ļoti laba vieta, kur dzīvot,» saka Gio Saule.